Iesaki rakstu: 
Šobrīd, kad runā par Citadeles pārdošanu, man atausa atmiņā kāds muļķīgs notikums manā dzīvē.
Kādu laiku atpakaļ man bija opelis. Kā jau opelis tas niķojās, un regulāri bija jāvadā līdzi e-talons, lai nepaliktu uz ceļa. Autokapsētā varēju par to dabūt 50 latus. Lai izdevīgāk pārdotu savu niķīgo opeli, aizvedu to uz servisu un lūdzu to uzfrišināt.
Servisa darbinieki lēsa, ka remonta izmaksas varētu būt ap 200 latiem. Kad gāju saņemt savu nelaimīgo opeli, rēķins bija gana iespaidīgs - 430 latu. Auto pārdošana ar visu uzfrišināšanu nevedās, un beigās pārdevu to par 150 latiem.
Es ar sevi nelepojos par šādu biznesu, bet mana muļķība nemaksāja tik dārgi kā nodokļu maksātājiem ir izmaksājusi Parex glābšana, sadalīšana un pārdošana. Tie vis nav pārsimt latu, bet simtiem miljonu.
Es kā jau vairums muļķu mācījos no savām kļūdām, bet mūsu valsts nelaime ir tā, ka mūsu valdības nemācās no savām kļūdām vai, iespējams, kļūdas pieļauj apzināti, ne bez ļauna nolūka, jo Parex nav vienīgais valdības neveiksmīgais projekts.
Skaties, kur gribi, kur vien iesaistās mūsu valdība, tur miljoni aizplūst nezināmā virzienā. Ja kāds vēlas noskaidrot šos naudas ceļus, tad izrādās, ka visu klāj valsts noslēpuma plīvurs.
Pēdējā laikā to vien dzirdam, ka gandrīz viss, kas sabiedrību interesē, ir valsts noslēpums. Valsts noslēpums ir valstij piederošās bankas pārdošana, kaut gan visi apstākļi liecina, ka tas ir kārtējais valsts mantas izsaimniekošanas plāns.
Banka Citadele tika dibināta 2010.gadā, restrukturizējot valsts pārņemto Parex banku. Privatizācijas aģentūras īpašumā ir 75% mīnus viena bankas Citadele akcija, savukārt 25% un viena akcija pieder Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai. Citadeles grupas kredītportfelis šogad pirmajā ceturksnī sasniedza 1,07 miljardus eiro, bet bankas - 938 miljonus eiro. Cena, kas pagaidām figurē izteiktajos piedāvājumos, ir 70–140 miljoni eiro. Skaitiet paši, bet mans kalkulators rāda, ka zaudēti 798 miljoni eiro.
Uz šitādu skaitļu fona kādas citas valstij piederošas bankas pārdošana izskatās gandrīz ideāli. Pagājušajā gadā VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka (Hipotēku banka) jeb tagadējās Latvijas attīstības finanšu institūcijas Altum zaudējumi no pārdošanai paredzēto aktīvu un saistību pārdošanas aprēķināti 15,587 miljoni latu jeb 22,178 miljoni eiro, savukārt koncerna zaudējumi no pārdošanai paredzēto aktīvu/saistību pārdošanas bija 7,245 miljoni latu jeb 10,309 miljoni eiro, teikts Altum 2013.gada pārskatā.
2012.gadā bankas zaudējumi no pārdošanai paredzēto aktīvu/saistību pārdošanas bija 28,57 miljoni latu jeb 40,65 miljoni eiro. To veidoja zaudējumi no pirmās, otrās un piektās bankas komercdaļas paketes atsavināšanas. Zaudēti nieka 73,137 miljoni eiro. Nav pieskaitīti trešās paketes atsavināšanas zaudējumi, kas ir valsts noslēpums, kurš nekad netiks atklāts, jo tajā pavisam nejauši bija iekļauts ar bijušo premjeru saistīts kredīts.
Lai kā tur būtu ar nodokļu maksātājiem un pensionāriem, bet kādam tā tiešām ir veiksme, jo nav dzirdēts, ka darbu būtu zaudējis kāds šajos projektos iesaistītais, kur nu vēl tāds nieks kā saukšana pie atbildības, pat ne politiskās.
Katrā ziņā cilvēki jau ir pieraduši, ka valsti vada lempji, kurus katru soli pavada zaudējumi. Ja sākumā vēl šausminājāmies, ka nezināmā virzienā pazūd daži miljoni, tad šobrīd jau simtiem miljonu zaudēšana nešķiet nekas īpašs. Tā tam ir jābūt, jo tas ir labākais, kas ar mums varēja notikt, - nu tā vismaz mums cenšas iestāstīt šie lempīgie valsts vadītāji. Vēl viņi muļķu pūlim ir iestāstījuši, ka neesot neviena, kas varētu izdarīt labāk. Vai tiešām?
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
