Kas notiks ar budžetu (nodokļiem un tēriņiem), kur ņemsim naudu?
Pietiek lasītājs08.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēģināšu aprakstīt savu uztraukumu. Sākšu ar to, ka saslimt un nomirt ir dabisks process. Šoreiz cilvēks nolēma iejaukties dabiskā procesā, izdabājot vairākumam. Iejaukšanās dabiskā procesā notika sasteigta, neizvērtējot sekas. Vadību uzņēmās cilvēki, kas ir speciālisti tikai vienā jomā - virusologi. Atvainojos par šādu vienkāršotu secinājumu, tas ir tikai mans viedoklis.
Uzklausot viņu ieteikumus, vairākuma pārstāvji - politiķi pieņēma lēmumus. Aplūkosim mūsu lēmuma pieņēmēju sastāvu. Vai tur ir kāds, kurš padziļināti izprot ekonomiskās likumsakarības? Labprāt uzzinātu, kurš konkrēti no lēmuma pieņēmējiem ir ekonomists vai finansists un ar kādiem argumentiem viņš piedalījās diskusijā, apspriežot lēmumu pieņemt pašreizējos ierobežojumus? Mūsu jaunais ekonomikas ministrs ar savu izglītību un zināšanām ekonomikā ir spilgts piemērs.
Jūs domājat, ka pasaulē ir citādāk? Ne vella, Tur tieši tādi paši cilvēki pie lēmumu pieņemšanas, kuru profesija ir - politiķis. Politiķis ir profesija, kurā pieņem lēmumus nevis, lai visiem būtu labāk, bet gan, lai nākamajās vēlēšanās nezaudētu savu profesiju (šī profesija dažreiz ietver sevī rūpes par citiem, bet ne vienmēr).
Šoreiz, pēc manām domām, tika pieņemti nepareizi lēmumi. Netika pajautāts neatkarīgiem ekonomikas ekspertiem to viedoklis. Publiskā telpā lasīju banku ekspertu viedokļus, kuri aprobežojās ar apgalvojumiem, ka sliktāk par 2009. gadu nebūs, jo esam stipri.
Vai jūs publiskā telpā redzējāt kādu augstskolas pasniedzēja, kādu akadēmiķa viedokli par ekonomiskām prognozēm? Mani biedē šī aklā uzticēšanās. Piekrītu, ja ir pieņemts mani ierobežojošs lēmums, man tas ir jāpilda, to es arī daru. Bet man ir tiesības izteikt viedokli. Mans viedoklis - lēmums manā skatījumā nav pilnībā izvērtēts, un līdz ar to uzskatu, ka nav pareizs, un man ir tiesības to pateikt. Nav izvērtētas sekas, kas un kā notiks.
Tikai viens piemērs: Pašreiz ar lepnumu paziņojam, esam piesaistījuši kārtējo miljardu, jeb pareizāk sakot – aizņēmušies ar ļoti izdevīgu % likmi – 0.4%. Termiņš – 3 gadi. Mazākais, ko būs nepieciešams aizņemties, manā skatījumā būs 3 miljardi. Lai gan, kad pēc neilga laika būs jāmaksā algas valsts aparātam, tiem pašiem mediķiem, un citiem.
Nodokļi valsts kasē neieplūdīs, uzņēmējdarbība ir stipri iedragāta, būs nepieciešams atkal piesaistīt kādu miljardu. Trīs gadu laikā nespēsim atdot neko, labi ja procentus šiem 3 (un varbūt vēl) un esošajiem 8 miljardiem samaksāt. Ar pašreizējo likmi 0,4% maksājums tik tiešām nav liels, bet kas būs pēc trim gadiem? Kādas būs % likmes, kad būsim spiesti pārkreditēties?
Ar pašreizējo parādu - 8 miljardiem knapi tikām galā, no pamatsummas neatdevām faktiski neko. Kā tiksim galā ar 11 (un varbūt vairāk) miljardu parādu? Kādu iespaidu tas atstās uz budžetu, uz nodokļiem. Vai kāds ir izvērtējis šos skaitļus, pirms pieņēma lēmumu ierobežot ekonomiku un aizņemties naudu?
Ar interesi uzklausītu gan neatkarīgu ekspertu viedokli, gan kādu varas pārstāvoša cilvēka viedokli – kas notiks ar budžetu (nodokļiem un tēriņiem), kur ņemsim naudu? Atkārtošos, saslimt un nomirt ir dabisks process, un nomirst ne tikai cilvēki, mirst valstis, ekonomikas, partijas un iekārtas.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
