Kas paslēpts „airBaltic” un Gausa paziņojumos par „rekordpeļņu”, un kāpēc kompānijai tagad vajag jau 300 miljonus eiro
Aivars Strakšas07.03.2024.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
AirBaltic un arī Gausa patiesības mirklis tuvojas. Vakar bija starpfinišs - airBaltic 2023. gada auditētā Ilgtspējas un gada pārskata prezentācija. Īsumā viss atbilstoši žanram. Naudu neviens nedos, ja nespēsi parādīt, ka vari atdot un uzņēmuma finanses ir labā kārtībā. Tāpēc Gauss bija pacenties, un masu mēdiji tiražēja optimistiskas ziņas par to, ka airBaltic ir strādājusi ar vēsturiski lielāko peļņu gandrīz 34 miljonu eiro apmērā.
Tā tas pienākas. Uz publiku nostrādāja par visiem 100%. Es to saku bez īpašas ironijas, jo tas bija jāizdara, un nevar noliegt, ka Gausam izdevās. Tāpat uzņēmuma finansisti spēja sakārtot naudas plūsmu tā, lai pašreizējo obligāciju emisijas striktais nosacījums, kas paģēr uz katra ceturkšņa beigām vismaz 25 miljonus eiro lielu naudas atlikumu, tiktu ievērots. Lai arī redzams, ka ne bez grūtībām.
Taču vai tas nostrādās arī uz potenciālajiem investoriem?
Kā jau ar naudu saistīti cilvēki finansētāji prot lasīt finanšu pārskatus un var nenoticēt tam, ka skaista, dārga bantīte, ar kuru pārsieta dāvana, apliecina dāvanas vērtību. Noteikti apskatīsies kas tur iekšā.
Un tur ir šis tas interesants.
Sākumā pāris vārdu par uzņēmuma peļņu.
Lai arī tika pausta ziņa par visu laiku liekāko peļņu, pats uzņēmums jau gana korekti ir norādījis, ka no gandrīz 34 miljonu eiro aprēķinātās peļņas tā peļņa, ko var attiecināt uz 2023. gadu, ir tikai 10,1 miljonu eiro. Tātad nekāds rekords nesanāk. Taču nav arī slikti, vismaz izdevies atgriezties pie peļņas rādītājiem.
Ir vienas šaubas attiecībā uz to, vai kompensācijas par dzinēju defektiem precīzi sakrīt pa periodiem. Tātad - vai visi saņemtie 80 miljoni attiecas uz 2023. gada izmaksu segšanu. No gada pārskata tas nav saprotams.
Būtiskākais slēpjas naudas plūsmas aprēķinā.
Lai arī pats uzņēmums ir norādījis, ka naudas plūsmas samazinājums ir tikai 8,8 miljoni, patiesībā stāvoklis ir drūmāks. Prasību saglabāt vismaz 25 miljonus eiro uzņēmuma kontos ir izdevies saglabāt, pateicoties intensīvai biļešu tirdzniecībai nākošajiem periodiem un darbaspēka nodokļu parāda kavēšanai par vienu mēnesi.
Ja skatāmies kopējo ieņēmumu no saimnieciskās darbības pieaugumu, tad redzam pieaugumu 2023. gadā pret 2022. gadu par 33%, taču uzkrāto saistību – kur acīmredzot tiek uzrādīti ar pirmsapmaksu notirgoto biļešu ieņēmumi – apjoms ir pieaudzis par 53%. Tātad, veicot agresīvāku biļešu tirdzniecību nākotnes lidojumiem, naudas plūsmai klāt ir papildus nākuši apmēram 10 miljoni eiro. Savā ziņā tas ir risks, jo šīs saistības varēs izpildīt tikai, tālāk audzējot pārdošanas apjomus. (Nerakstīšu pēc kā tas izskatās.)
Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem.
Ja 2023. gada garumā, spriežot pēc ceturkšņa pārskatiem, ikmēneša nodokļu maksājumi ir bijuši aptuveni 7 miljoni eiro mēnesī, tad uz 31.12.23. redzam, ka parāds ir virs 14 miljoniem eiro. Tātad precīzi divas reizes vairāk. Pastāv jau iespēja, ka uzņēmums visiem darbiniekiem ir izmaksājis 13. algu, taču diez cik ticami tas nav. Visdrīzāk vienkārši nesamaksāja darbaspēka nodokļus par decembri, lai izpildītu prasību par 25 miljonu eiro atlikumu. Esošajā situācijā adekvāts risinājums.
Tātad iespējamais naudas samazinājums kopā ir ap 25 miljonu eiro. Mērogam - tie ir 3,8% no gada apgrozījuma.
Par obligācijām.
Lai arī airBaltic valde pauž optimismu par spēju segt esošās obligācijas, tomēr gada pārskatā saglabājas šāds ieraksts: "Ja kāda ārēja satricinājuma dēļ Eiropas Savienības augsta ienesīguma parādu tirgi kļūs airBaltic nepieejami 2024. gada pirmajā pusē, aviokompānija var meklēt parāda finansējumu no saviem akcionāriem, tostarp no Latvijas valdības."
Joprojām palieku pie pārliecības, ka tas ir ticamākais variants un varbūt arī lietderīgākais. Vismaz apspriežams.
AirBaltic nelaime ir tā, ka pamatdarbības ģenerētā naudas plūsma ir mazāka par finansēšanas darbībai nepieciešamo un jebkurš obligāciju/kredīta sadārdzinājums radīs papildu izmaksas un naudas plūsmas būtisku samazinājumu. Tāpēc airBaltic neder 15% vai 20% likmes. Tas būtu straujš beigu sākums.
Tāpat saprotams kļūst, kāpēc airBaltic ir nepieciešami papildus vēl 100 miljonu eiro. Tas dotu iespēju nodrošināt uzņēmuma darbību, samaksāt % un atlikt kompānijas maksātspējas problēmas uz pāris gadiem. Tāpēc 200 miljoni naudas plūsmas problēmas neatrisinās. Tas, ka nākošgad tiks saņemtas vēl 6 lidmašīnas, nepieciešamību pēc finansējuma tikai pastiprinās, un vēl ir liels jautājums, vai ienākumu no pamatdarbības pieauguma ātrums spēs tikt līdzi finanšu izmaksu pieaugumam.
Vēl no interesantā.
Valdes un Padomes locekļu atalgojums ir samazinājies pret 2022. gadu par 60 tūkstošiem eiro un bija 2,025 miljoni eiro.
Gada pārskatā tiek norādīta aptuvena jauno 30 lidmašīnu iegādes vērtība - 2,9 miljardi eiro. Tātad neko daudz, iepriekš minot 3 miljardus, nebiju kļūdījies.
Tad vēl viena tāda fascinējoša pozīcija "Saņemtā peļņa no pārdošanas ar saņemšanu atpakaļnomā - 3 796 tūkst. eiro".
Tātad airBaltic ir nopelnījis 3,8 miljonus eiro no lidmašīnu pārdošanas iznomātājam, no kura ņem nomā lidmašīnas. No šāda biznesa visdrīzāk rodas zaudējumi, jo iznomātājs pieliek savu procentu arī uz šīs daļas un atdod atpakaļ.
Šis atpakaļnomas līgums ir viena varen interesanta lieta, tomēr varbūtības, ka tas varētu tikt publiskots, nav nekādas. Taču, ja akcionāra pārstāvis, kas to, cerams, ir lasījis, atzīst, ka šāds līgums ir kompānijas un valsts interesēs, tad tā tam arī būt.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
