Iesaki rakstu: 
Uzzinot, kā tika safabricētas lietas pret publicistu Lato Lapsu un rakstnieku un politisko procesu vērotāju Jurģi Liepnieku, bijušais tiesu izpildītājs Kaspars Seleckis uzskata, ka sabiedrībai ir jāzina, ka pasūtījuma lietas policijā, prokuratūrā un tiesā nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo arī viņam gadījies kļūt par šāda safabricēta un melīga procesa upuri.
Bijušais tiesu izpildītājs Kaspars Seleckis labprāt gribētu noskaidrot, kas pasūtīja izrēķināšanos ar viņu pirms septiņiem gadiem, kā arī atgūt no valsts vai toreizējā tieslietu ministra Dzintara Rasnača tiesāšanās un savas taisnības pierādīšanas izdevumus. Lai gan viņš uzvarējis melīgi ierosināta kriminālprocesa tiesas prāvā, tomēr tiesībsargājošās iestādes atsakās vērsties pret tiem, kuri meloja policijai, prokuratūrai un tiesai, kā arī Tieslietu ministrija atsakās kompensēt viņa izdevumus, kas radās, cīnoties par savas taisnības pierādīšanu.
2016.gadā viens no publiski lielākajiem Tieslietu ministrijas un toreizējā tieslietu ministra Dzintara Rasnača panākumiem bija tā dēvēto noziedzīgo tiesu izpildītāju padzīšana no amatiem. Viens no šīs kampaņas upuriem bija Kaspars Seleckis – veiksmīgs tiesu izpildītājs, kuram savas piedziņas lietas uzticēja toreizējā “Parex bankas” likvidētāja “Reverta”. Kamēr dažu tiesu izpildītāju ienākumi gadā bija ap 40-50 tūkstošiem eiro, viņam izdevās ar piedziņas darbu kontā redzēt pat pusmiljonu eiro gadā.
Kaspars Seleckis tika atstādināts no tiesu izpildītāja amata, ko viņš nekavējoties apstrīdēja. Taču atjaunošanu amatā apgrūtināja pret viņu mākslīgi ierosināts kriminālprocess par lietu nenodošanu tiesu izpildītājai Ilgai Keršteinei, kura pārņēma viņa iecirkni.
Kaspars Seleckis atzīst, ka pieļāvis paviršību lietu nodošanā Ilgai Keršteinei, jo tajā brīdī viņam bija 26 tūkstoši lietu. Ja gribētu katru nodoto lietu piefiksēt protokolā, abiem tiesu izpildītājiem nāktos pie lietu nodošanas sēdēt trīs mēnešus, lēš K. Seleckis. Viņš vienkārši aizvedis uz kolēģes biroju visas lietas. Tiesa, viņš gan to izdarījis ar mēneša nokavēšanos, jo sākotnēji cerējis, ka tiks atjaunots tiesu izpildītāja amatā, un iesniedzis tiesā prasību apturēt tieslietu ministra lēmuma izpildi.
Dažus mēnešus pēc lietu nodošanas toreizējais tieslietu ministrs Dz. Rasnačs pieprasījis pret viņu ierosināt kriminālprocesu par atsevišķu lietu nenodošanu I. Keršteinei. I. Keršteine liecinājusi, ka nav nodotas simt lietas. Bijušais tiesu izpildītājs gan nezina, vai viņai palūdza tā liecināt vai viņa to darījusi pēc savas iniciatīvas. Pie K. Selecka veikta kratīšana, viņš uz divām diennaktīm aizturēts. Viņam bijis pilnīgi skaidrs, ka atjaunoties tiesu izpildītāja amatā nav iespējams, ja pret viņu ierosināts kriminālprocess. K. Seleckis pieļauj iespēju, ka kriminālprocess speciāli tika safabricēts, lai nepieļautu viņa atgriešanos tiesu izpildītāja amatā.
Tiesas procesa laikā K. Seleckim izdevies pierādīt, ka I. Keršteine sniegusi nepatiesu liecību. “Viņa liecināja, ka lietās, kuras es neesmu viņai atdevis, viņa neko nevarot darīt – ne izmaksāt naudiņas, ne kādus dokumentus sastādīt, bet nākamā dienā pēc šo liecību sniegšanas viņa it kā pazudušā lietā taisīja aprēķinu. Smieklīgi, bet tādā veidā es viņu pieķēru melos. Beigās es piespiedu viņu atzīties. Beidzās ar to, ka viņa tiesai rakstīja paziņojumu, ka lietas ir atradušās,” stāsta K. Seleckis.
Tādā veidā viņam izdevies kriminālprocesu uzvarēt otrajā instancē. “Pirmā instance mani, protams, atzina par vainīgu. Acīmredzami prokuratūrai bija dots uzdevums mani notiesāt. Prokuroru absolūti neinteresēja informācija par to, ka Dz. Rasnačs vai I. Keršteine melo. Viņa uzdevums bija tikai turpināt procesu. Prokuratūra iesniedza kasācijas sūdzību, bet pret tām personām, kuras meloja, nekādi nevērsās. Augstākā tiesa atstāja spēkā Apgabaltiesas lēmumu,” lietas norisi izklāsta bijušais tiesu izpildītājs.
Pēc tam viņš rakstījis iesniegumus ģenerālprokuroram un policijai ar lūgumu pret Dz. Rasnaču un I. Keršteini ierosināt kriminālprocesu par nepatiesu ziņu sniegšanu. “Un visur mani noraidīja. Arī rakstīju tieslietu ministrei Inesei Lībiņai (JV), lai izvērtē I. Keršteines atbilstību amatam sakarā ar to, ka viņa meloja, to man noraidīja. Atbildi nerakstīja ministre, bet valsts sekretārs. Man ir plāns rakstīt sūdzību I. Lībiņai par valsts sekretāra lēmumu. Redzēs, ko viņa atbildēs. Es vēl rakstīju Tieslietu ministrijai, lai man kompensē izdevumus par tiesāšanos - kādus pāris tūkstošus, to man arī noraidīja. Par to arī būs jātiesājas,” nākotnes plānus ieskicē K. Seleckis.
Pēc K. Selecka domām, valsts pret viņu uzrīkoja raganu medības. Viss esot sācies gadu iepriekš. Pēkšņi VID paprasījis visas konta izdrukas. “Pie manis atnāca cilvēki pačukstēt, ka pret mani tiks veiktas operatīvās darbības – kaut kādas noklausīšanās, izsekošanas un tamlīdzīgi,” atklāj K. Seleckis.
Bijušais tiesu izpildītājs ir pārliecināts, ka pret viņu tika vērsta pasūtījuma lieta. Viņš vēlētos uzzināt, kurš to ir pasūtījis, un viņam ir dažas versijas, no kurienes lietai varētu augt kājas. Tā kā viņš bija viens no veiksmīgākajiem tiesu izpildītājiem, kuram izdevās piedzīt iespaidīgas summas, viņš pieļauj, ka tas varētu būt bijis kā dadzis acīs citiem kolēģiem, kas tīkoja pārņemt viņa iecirkni. Tāpat viņš pieļauj, ka lietu pret viņu pasūtījusi kāda konkrēta komercbanka, kuru vārdā viņš nevēlas minēt, jo viņš savulaik nodarījis šai kredītiestādei ievērojamus zaudējumus.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
