Kas patiesībā notiek lidostā „Rīga”: aviācijas drošības darbinieku atklātā vēstule lidostas valdei un pasažieriem
Lidostas drošības darbinieks*09.10.2019.
Komentāri (143)
Iesaki rakstu: 
Esmu VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" Drošības departamenta Aviācijas drošības nodaļas darbinieks. Ikdienā nodarbojos ar pasažieru un viņu mantu pārbaudi. Rakstu ar smagu sirdi, jo 2019. gada 7. oktobra sižets TV3 ziņās, kā arī 8. oktobra nodaļas darbinieku sapulce ar VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" valdes priekšsēdētājas Ilonas Līces piedalīšanos ir klaja ņirgāšanās par lidostas darbiniekiem, kā arī pasažieriem.
Lidostas pārstāve L.Karnīte TV3 ziņu sižetā saka, ka darbinieki slimojot, jo ir "vīrusu laiks", ka slimo maiņā plus, mīnus 30 darbinieki, ka ne tāpēc darbinieki ņem slimības lapas, lai protestētu pret zemo atalgojumu, un ka algas lidostā nu "nekādīgi nevar nosaukt par zemām".
Kā Aviācijas drošības nodaļas darbinieks varu teikt: "Tie ir absolūti meli." Melo, jo patiesība ir skaudra:
Nodaļas darbinieki masveidā "slimo" jau kopš augusta sākuma. Maiņā slimo 40 un pat 50 darbinieki. Darbinieki ir pārguruši no tā ka darbinieku trūkuma dēļ, kā arī, lai varētu nopelnīt cilvēka cienīgu algu, par ko uzturēt ģimeni, ir spiesti strādāt vairāk nekā 50 darba stundas nedēļā. Jaunākā inspektora atalgojumu, kas ir līdzvērtīgs "Hesburger" darbinieka atalgojumam, nekādīgi nevaru nosaukt par augstu.
Var jau pieminēt, ka ir "Attīstīta motivācijas sistēma", "Laba bonusu sistēma", bet neliekas, ka mūsdienās darbinieku autostāvieta ir "bonuss". Un kas tad tā par "motivācijas" sistēmu? 0.13 eiro piemaksa pie pamatalgas? Lieliski! Pelnu par 13 eirocentiem vairāk nekā burgeru cepējs. Nav pretenziju pret burgeru cepējiem, bet mēs tomēr nodarbojamies ar to, lai lidmašīnas nenokristu kādam uz galvas. Bet, pēc lidostas vadības un Ilonas Līces (attēlā) domām, - viss kārtībā, "business as usual". Vai ne?!
Man kaut kā tā neliekas. Man šķiet, ka mūsu darbs ir pelnījis lielāku novērtējumu nekā burgeru cepšana. Jo, ja burgeru cepējs pārcep burgeru, var sanākt aizcietējums. Ja es neizdaru savu darbu, var sanākt, nedod, Dievs, aviokatastrofa.
8. oktobrī ar rindām neapmierināti pasažieri draudēja ar darbinieku "nošaušanu". Tika piesaistīta policija. Tā nav normāla situācija. Tas nav "business as usual". Kaut kā negribas uz darbu nākt, kad pasažieri sola nošaut.
Un ciniski liekas, ka lidostas priekšsēdētāja Ilona Līce, tiekoties ar darbiniekiem 8. oktobrī, par TV3 ziņu sižetu saka: "Nelasiet uzrakstus uz sētas. Tas ir uzraksts uz sētas." Bet, kad jālemj par darbinieku atalgojuma palielināšanu, atbild, ka nav naudas, ko novirzīt darbinieku atalgojumam.
Man ir atbilde: naudu vajag ņemt no rekordlielās lidostas peļņas, Līces kundze (10 miljoni 2018. gadā).
Ir dīvaini, ka lidostas vadība un Satiksmes ministrija publiski ļoti lepojas ar lidostas "Rīga" sasniegumiem un straujo izaugsmi, bet tikmēr akūta darbinieku trūkuma dēļ pasažieri gaida nenormālās rindās. Nepaēduši, pārguruši un ģimenes neredzējuši darbinieki to nesaprot, un negrib strādāt, bet izvēlas "slimot".
Ja, šādi turpināsim, tad 2020. gadā "vīrusu laiks" sāksies jau jūnija vidū vai pat ātrāk.
Varam arī izlikties. Turpiniet izlikties, ka jūs maksājiet adekvātas algas, mēs izliksimies, ka adekvāti nākam uz darbu. Un pasažieri var izlikties, ka paspēj uz lidojumiem laikā! Kā Ēvalda Valtera atveidotais tēls teica filmā par vella kalpiem: "Par pliku paldies kaķi sprāgst!"
P.S. Lūdzu visdziļāko piedošanu Pasažieriem. No sirds. Bet mūsu mērs ir pilns.
* pilns amata nosaukums - valsts akciju sabiedrības "Starptautiskā lidosta "Rīga"" Drošības departamenta Aviācijas drošības nodaļas darbinieks
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
