Iesaki rakstu: 
Dažādus maksātnespējas juristus it kā „atmaskojošu” rakstu sērijas publicējošais preses izstrādājums „Ir”, kā rāda padsmit gadus veci tiesu dokumenti, radniecības saitēm patiesībā ir saistīts ar maksātnespējas shēmu „ciltstēvu” Latvijā - Mārci Ločmeli. Nav izslēgts, ka rakstu sērijas veido atriebību juridisko pakalpojumu nozarei par to, ka tā viņu no sava vidus par shēmošanu izstūmusi.
Gandrīz katru gadu „Ir” uzsāk jaunu zibenskampaņu pret tiem juristiem, kuri praktizē maksātnespējas tiesību lauciņā. Taču šis preses izstrādājums sistemātiski noklusējis, ka tā galvenās redaktores Nellijas Ločmeles (Tjarves) brālis Mārcis Ločmelis ir visu laiku nekaunīgākais maksātnespējas procesu shēmotājs, kura shēmas nekaunīguma ziņā neviens (par laimi) nav mēģinājis pārspēt.
Mārča Ločmeļa tipiskā shēma savulaik bijusi šāda: vieni un tie paši krimināli noskaņotie juristi ne tikai gadiem ilgi uzmetušies maksātnespējīgiem uzņēmumiem par administratoriem, bet arī vienlaikus kļuvuši par kreditoru pārstāvjiem, paši sev maksājot naudas un novedot līdz likvidācijai tos nelaimīgos uzņēmumus, kuru aizstāvēšanai un sanācijai tiesa viņus apstiprinājusi! Savukārt vēlāk, jau šajos laikos, māsas vadīts preses izdevums kritizē jebkurus pa rokai pagadījušos maksātnespējas administratorus - lai tikai īstie shēmotāji, kurus godīgie juristi pa to laiku jau izolējuši no sava vidus, paliktu ārpus mediju starmešiem.
No parasta bankrota līdz shēmošanai
Afēru sākums datējams ar laiku pirms vismaz piecpadsmit gadiem. Vēl 2002. gadā, pirms lielā būvniecības buma, bankrotējot celtniecības firmai A/S Būvniecības - Konsultāciju uzņēmējDarbības akciju sabiedrība (BKD), par administratoriem tika nozīmēta juridiskā sabiedrība SIA Konsenss, kuras vārdā darbojās tās dibinātājs Mārcis Ločmelis.
Pašlaik par maksātnespējas administratoriem kļūt var vienīgi sertificēti administratori, kurus uzrauga valsts, bet tolaik likums vēl pieļāva šo funkciju izpildīt juridiskajām personām, kuras visbiežāk bija advokātu biroji vai citas specializētas juridiskās sabiedrības, kā šajā gadījumā. Un tās parasti neviens nekontrolēja.
Mārcis Ločmelis uzsāka savu darbību visai zīmīgi: pirmo kreditoru sapulci noturēja naktī no 14. uz 15. februāri, no dalības tā izslēdzot vairākus lielus kreditorus. Pēc gada tiesa visus šīs sapulces rezultātus atcēla, taču līdz tam varēja sākt kārtot rebes.
Lai nauda aizplūstu administratoriem vajadzīgajos virzienos, ciest nācās īstajiem kreditoriem. Piemēram, kāda Jūrmalas firma SIA Laura cesijas kārtībā nopirka BKD parādus no Baltijas Tranzītu bankas, lai varētu pabeigt BKD iesāktos un maksātnespējas dēļ pusratā pamestos Mežciema pamatskolas būvdarbus, taču Mārcis Ločmelis vairākus gadus centās neatzīt prasījuma tiesības vairāk nekā 16 tūkstošu latu apjomā.
Tāpat apdalīto vidū palika dažādi celtnieki, apakšuzņēmēji, A/S Vereinsbank Rīga un praktiski jebkura cita firma, kura bija aizdevusi naudu, piegādājusi materiālus vai izpildījusi BKD labā kādus reālus būvdarbus.
Drīz vien līdzīgas lietas konstatēja arī pārējie kreditori. Mārcis Ločmelis sāka nepildīt savas priekšniecības - BKD kreditoru sapulces - rīkojumus, un kreditori nolēma izteikt Ločmelim neuzticību.
Paši kļūst sev par kreditoriem
Būvniecības nozares miljonārs Vilnis Birznieks 2002. gadā zaudēja pusotru miljonu latu, maksātnespējā nonākot gan BKD, gan tās meitasuzņēmumam SIA BKD Būvuzņēmums.
Hronoloģiski iznāk, ka vispirms saistības nespēja nokārtot „meita”, pēc tam arī „māte”. Jau no pašiem pirmajiem soļiem sākās maksātnespējas maitasputnu uzlidojums nelaimīgajiem būvniekiem: vispirms juridiskā sabiedrība Konsenss iekļuva maksātnespējas administratoru amatā meitasuzņēmumā, caur to pēc tam arī māteskompānijā.
Iznāca ļoti izdevīga situācija: administratori, būdami paši sev priekšnieki caur mātesuzņēmumu, vienlaikus skaitījās sev kreditori! Atmiņā nāk Minhauzena joku stāsts par to, kā viņš pats sevi aiz matiem esot no purva izvilcis - taču Mārcim Ločmelim un sabiedrotajiem identiska shēma izdevās, ne aci nepamirkšķinot.
Tā kā Konsensa juristi izmantoja šo shēmu, lai paši sev maksātu un savukārt atbīdītu no BKD paliekām īstos kreditorus, kuri gaidīja samaksu par celtniecības materiāliem un padarītajiem darbiem (viņu vidū - SIA Orion celtniecības kompānija, SIA Vesta AVM, apdrošinātāji Balta, SIA Augstceltne būve, SIA Mehāniskās sistēmas un citi), tad kreditori sanāca kopā un nolēma mēģināt kopīgiem spēkiem izbeigt šo afēru.
Bet ar Konsensa gādību kreditoru sarakstā negaidīti parādījās mistiskas personas un saistības 2,3 miljonu latu apmērā. Šādiem „pēkšņajiem” kreditoriem parādoties sapulcē, īstie darba samaksas gaidītāji tika pārbalsoti ar vairāk nekā divu trešdaļu balsu starpību. Jau dažas dienas vēlāk atklājās, ka aiz pēkšņā „uzlidojuma” stāv divas bijušās BKD amatpersonas - Vilnis Birznieks un Māris Vidavskis.
Taisnības meklētāji vērsās tiesā ar Konsensa veikto pārkāpumu sarakstu, kurā bija vismaz 18 punkti. Apgabaltiesa nosprieda ieturēt vidusceļu - aizdomīgos lēmumus atcēla, bet pašus administratorus no amata gan nē. Tas Mārcim Ločmelim un viņa biznesa partneriem ļāva vēl vairākus gadus saglabāt trekno barotni izpostītā būvuzņēmuma paliekās, kamēr celtnieki un piegādātāji par paveikto darbu nesaņēma algas.
Neiedomājamā kārtā Mārča Ločmeļa darbinieks Alens Ancāns vienlaikus kļuva ne tikai par administratora pārstāvi, bet arī par kreditoru komitejas locekli, formāli it kā pārstāvot algas gaidošos BKD darbiniekus. Kamēr Alens Ancāns saņēma treknas samaksas no BKD atliekām, īstie darbinieki palika gaidot.
BKD telpas Brīvības ielā 99 nonāca ar Konsensu saistītu personu valdījumā. Bet miljonārs Vilnis Birznieks parādījās kā ievērojamākais kreditors uzņēmumam, kuru pats iepriekš bija nolaidis līdz kliņķim, tādā veidā radot aizdomas, ka tā bijusi apzināta shēma no paša sākuma.
Nav vienīgais gadījums
Vienlaikus Konsensa vārds pavīdēja citā afērā - VSIA Latvijas televīzija (LTV) izdarīja interesantu izvēli, uzticot piedzīt LTV debitoru parādus Mārča Ločmeļa firmai Konsenss. Kā toreiz acīgi konstatēja laikraksts Diena, jautrība slēpās faktā, ka Ločmelis pamanījās vienlaikus piestrādāt par juristu arī LTV tā laika uzraudzības institūcijā (Nacionālajā radio un televīzijas padomē, kas bija tagadējās NEPLP priekštece).
Lai analizētu LTV darbības rezultātus, NRTVP sekoja sava jurista Mārča Ločmeļa padomam un nolīga speciālistus - kādu finanšu konsultāciju biroju. Konsultanti izpētīja LTV problēmu (dažādi reklāmas kantori bija palikuši parādā LTV gandrīz pusmiljonu latu, bet maksāt negrasījās) un nāca klajā ar ieteikumu LTV parādu piedzīšanu nodot kādiem ārpakalpojumu sniedzējiem, jo pati LTV sava smagnējā mehānisma dēļ to it kā nespējot.
Iznākumā pasūtījumu piedzīt LTV parādus ieguva juridiskais birojs Konsenss jeb - citiem vārdiem - tas pats Mārcis Ločmelis, no kura paša bija nākusi iniciatīva šādu lietu ieviest. Jāpiezīmē, ka konkurss uz šī parādu piedziņas pakalpojuma sniegšanu LTV labā izsludināts netika vispār: Konsenss ieguva līgumu bez konkursa.
Par līguma slēgšanas apstākļiem un sniegto ieteikumu iznākumu ieinteresējās arī uzraugi no NRTVP, raugot noskaidrot, vai LTV nav nodarīts finansiāls kaitējums un vai „aiz borta” nav palikušas parādu piedziņas firmas ar izdevīgāku piedāvājumu, sacīja toreizējais NRTVP priekšsēdētāja vietnieks Baldūrs Apinis. Viss beidzās ar to, ka Mārča Ločmeļa „uzvaru” konkursā bija jāizvērtē NRTVP nodarbinātajam juristam - tātad nevienam citam kā… pašam Mārcim Ločmelim.
Pastāvēja cerība, ka šim līgumam ķersies klāt kāds nākamais NRTVP jurists pēc tam, kad Ločmelis aizies no darba šajā sabiedrisko mediju uzraudzības institūcijā. Bet viņa vietā NRTVP sāka strādāt… Alens Ancāns!
Identiska shēma Rīnūžos
Mārcis Ločmelis, saprotams, nav bijis administrators vienīgi BKD - līdzīgā veidā viņš iekļuvis ievērojamā Rīgas ostas uzņēmuma A/S Rīnūži maksātnespējas administratora godā: vispirms panācis, ka viens no kreditoriem iesaka Konsensu par administratoru, bet pēc tam iemantojis tiesneša uzticību.
Kad tas bija izdarīts, varēja sākt rīkoties. Gadsimtu mijā Rīnūži tika privatizēti par labu kādam Kazahstānas uzņēmumam, no kura mūsu valsts vēl nebija saņēmusi visus maksājumus par Rīnūžu atpirkšanu. Šī nauda gāja Latvijas budžetam zudumā, kad Rīnūžos sāka saimniekot Konsenss. Vispirms tika sastādīts sanācijas plāns, kura ietvaros Mārcis Ločmelis notirgoja visu, kas vien Rīnūžiem vērtīgs piederēja: milzu saldētavas, ēkas, tehniku. Katrā izsolē piedalījās viens vienīgs pircējs, kurš ik reizi bija svaigi reģistrēts turpat Atlantijas ielā 27 - tātad paša Ločmeļa kontrolētā adresē.
Sanācijas plāns tomēr lēnām pildījās, Rīnūži virzījās uz darbības atjaunošanu. Kad pārdodamie aktīvi bija izbeigušies, no nekurienes uzradās kāds Kipras ofšors, kurš nekad nebija sniedzis nekādus pakalpojumus vai piegādājis preces Rīnūžiem. Identiski kā BKD gadījumā, izrādījās - pēkšņajam kreditoram, Ločmeļaprāt, bija tāds balsu pārsvars, ka tas varēja pārbalsot visus citus, kopā ņemtus.
Kipras ofšors nolēma Rīnūžus likvidēt. Gan valsts, gan visi pārējie kreditori zaudēja visu, uz ko bija cerējuši, bet lielā stividorkompānija 2007. gadā tika likvidēta, darbu zaudējot teju 200 cilvēkiem.
Ir vai nav „Ir” akcionārs?
Šīs jaunā gadu tūkstoša sākumā konstatētās (un ar milzu grūtībām apturētās) shēmas būtu sen aizmirstas, ja tās pēdējo dažu gadu laikā nebūtu atgādinājuši sabiedrībai paši toreizējie shēmotāji. Proti, „Ir” vairākos turpinājumos ik pa laikam publicē stāstus par maksātnespējas procesos notiekošo. Kā tagad kļūst skaidrs, šiem materiāliem sākotnēji bijis kopīgs izejas punkts - tas pats Mārcis Ločmelis, būdams „Ir” izdevēja A/S Cits Medijs valdes locekles Nellijas Ločmeles (Tjarves) brālis.
Turklāt nav pilnībā izslēdzama varbūtība, ka Mārcis Ločmelis ir arī viens no Cita Medija akcionāriem vai aizdevējiem. Šai izdevniecībai ir četru veidu akcionāri (A un B šķiru akcionāri, t.s. priekšrocību akcionāri un personālie akcionāri), plus vēl konvertējamo obligāciju turētāji. Kas ir šie akcionāri un obligacionāri, uzzināt nav iespējams: Cits Medijs ir slēgtā akciju sabiedrība, kam par saviem īpašniekiem ziņas nav jāsniedz nevienam. Pat valstij ne: šī gada oktobrī Nellija Ločmele (Tjarve), tikusi izsaukta uz Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju, atteicās izpaust savu akcionāru un obligacionāru turētos procentus un ieguldījumu summas.
Vēl vairāk: viņa komisijai nodeva iesniegumu saukt pie kriminālatbildības Latvijas Žurnālistu Savienības līderi Dr. Juri Paideru, kurš bija ierosinājis patiesā labuma guvēju atklāšanu. (Notika gan pretējais tam, uz ko viņa cerēja: prokuratūra viņas iesniegumu noraidīja, un tagad jau viņai pašai var draudēt kriminālatbildība par apzināti nepatiesa iesnieguma rakstīšanu.)
Nozare pašattīrījusies no „Ločmeļiem”
Pa šo laiku klusi notikušas pārmaiņas maksātnespējas administratoru vidē. Gan juridiskā firma Konsenss, gan Mārcis Ločmelis un viņa agrākie sabiedrotie ir tikuši izstumti no maksātnespējas administratoru aprindām, jo ar viņiem raksturīgajām darbības metodēm profesionāļu vidū nav, ko meklēt.
Kļūstot stingrākam likumam, kurš tagad paredz obligātu sertificēšanu ikvienam maksātnespējas administratoram, Mārcis Ločmelis nemaz nav meklējis iespēju sertificēties, labi nojaušot, kāds viedoklis būs citiem juristiem par viņa „sasniegumiem”. Arī Alens Ancāns nav sertificēts administrators.
Līdz ar to acīmredzamas ir aizdomas: sertificēšanās vietā, izmantodams savu pieeju māsas rediģētajam preses izstrādājumam, Mārcis Ločmelis sastāstījis šausmu stāstus. Viens no raidītajiem pārmetumiem - ka administratori un to asociācija it kā neattīroties no aizdomīgiem juristiem, kas praktizē maksātnespējas tiesību jomā. Bet, kā tagad pierādījies, profesionālā vide no tādiem attīrās gan - un kā pirmais no šīs nozares jau pirms gadiem pieciem padzīts Mārcis Ločmelis.
Tagad viņš twitterī raksta dažādus domugraudus. Piemēram: „Katrā izņēmuma gadījumā dus milzīgs ieņēmumu […] potenciāls”.
Foto: ekrānšāviņš no Re:TV
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
