Iesaki rakstu: 
Prezidenta Andra Bērziņa uzticības zudums ir iemesls, kādēļ Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka amatu šonedēļ negaidīti pameta Ēriks Ozols. Pietiek zināmi vairāki no iespējamiem pārmetumiem, kurus Ozolam varētu būt izteicis Bērziņš vai kuri varētu būt mazinājuši uzticību. Visi tie ir dažādi interpretējami. Šī informācija pie prezidenta visticamāk nonākusi no avotiem ārpus Rīgas pils, kuri, iespējams, snieguši sev izdevīgu interpretāciju. Tas rada jautājumus par nolūkiem, kas stāv aiz šo pārmaiņu izraisīšanas prezidenta tuvākajā lokā.
Gan prezidenta Bērziņa, gan Ozola lauku mājas atrodas Cēsu pusē, un tieši Ozols bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņš apciemoja, prasīdams viedokli, dažas nedēļas pirms tam, kad par Bērziņa plāniem kandidēt uz prezidenta amatu uzzināja plašāks cilvēku loks. Abus saista senas personiskas attiecības un uzticēšanās, tādēļ bija jāpaiet pusgadam un jānotiek kam īpašam, lai šo uzticēšanos sašķobītu.
Prezidentam tuvu stāvoši avoti Pietiek no komentāriem par Ozola aiziešanas iemesliem atsakās, atkārtodami sauso oficiālo versiju, ka tas noticis pēc abpusējas vienošanās. Rodas arī iespaids, ka īstais iemesls, iespējams, ir zināms tikai pašam Bērziņam un, iespējams, atsevišķiem cilvēkiem ārpus Rīgas pils. "Nebija kaut kas viens, ilgākā laika posmā prezidentam radās neuzticēšanās, sajūta, ka Ozols nav uzticams," lakoniski norāda kāds informēts avots. Pats Ozols no sarunas ar Pietiek atturējās, pieturoties pie oficiālās versijas. Telefona īsziņā viņš otrdien pavēstīja, ka ir labā noskaņojumā, gatavs jauniem izaicinājumiem, bet pagaidām uz ezera ķerot asarus kaķim.
Kā zināms Pietiek, augsni prezidenta neuzticības vairošanai pret Ozolu radīja fakts, ka viņš savā amatā palika pēc četru gadu darba prezidenta Valda Zatlera komandā. Pēc informētu avotu stāstītā, ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) saistīti cilvēki, kas Bērziņu izvirzīja prezidenta amatam, valsts galvas uzmanību vērsuši uz faktu, ka Ozolu saista tuva draudzība ar Ventspils miljonāru Igoru Skoku, kurš pārstāv tā dēvēto Aivara Lemberga oponentu nometni.
Atšķirībā no Olafa Berķa un Oļega Stepanova Skoka vārds nekad nav izskanējis kontekstā ar politiskām ambīcijām vai pozicionēšanos. Abu paziņas Pietiek stāstījuši, ka Ozols un Skoks mēdz kopā medīt un spēlēt kārtis, bet politika vai norises Rīgas pilī nav starp viņu apspriežamajām tēmām.
Tomēr viena no pēdējām neuzticības sēklām, kas varēja izšķirt Ozola likteni un ietekmju samēru Rīgas pilī, saistīta ar kādu, iespējams, kompromitējošu zvanu. Pietiek zināms, ka Ozolu uzrunājis nesen no apcietinājuma atbrīvotais ekspolitiķis Dzintars Jaundžeikars, lūdzot izkārtot tikšanos ar prezidentu Bērziņu. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, tāda nav notikusi, Ozols šim lūgumam nav atsaucies. Tomēr par šo kontaktu prezidentu Bērziņu ir informējušas tiesībsargājošās iestādes. Kādā kontekstā šī informācija pasniegta valsts galvam - nav zināms. Arī prezidenta nesenā tikšanās ar Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni Kažociņu notikusi zem četrām acīm.
Iemesls, kādēļ Jaundžeikars uzrunājis Ozolu, nevis savu bijušo kolēģi Saeimas Nacionālās drošības komisijā, tagadējo Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Gundaru Daudzi, visticamāk, ir personisks. Jaundžeikars nekad nav slēpis, ka neuzticas Daudzem un viņu uzskata par pārāk "mīkstu" pozīcijā pret Korpucijas novēršanas un apkarošanas biroju un SAB, ko asi kritizēja Jaundžeikars.
Ozola pēkšņā aiziešana ir otrais negaidītais satricinājums, ko piedzīvo Bērziņa komanda. Pirmā bija neilgi pēc viņa stāšanās amatā, kad vienas dienas laikā tika mainīts lēmums par Raimonda Rožkalna paturēšanu nacionālās drošības padomnieka amatā. Lai gan jau bija panākta vienošanās ar Rožkalnu, kurš ir bijušais Latvijas specdienestu pārstāvis NATO, viņa vietā tika uzaicināts bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Uz āru izskanēja versija par Bērziņa vēlmi ar Maizīša palīdzību izdzēst savu zaļā zemnieka pagātni un gūt politiskus plusus, bet neoficiāli Rožkalna nomaiņa tika saistīta arī ar specdienestu cīņām par ietekmi uz jauno prezidentu. Tagad Rožkalns ir Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāja Induļa Krēķa padomnieks. Zināms, ka Ozols un Rožkalns nezaudēja kontaktu arī pēc šīm pirmajām pārmaiņām prezidenta komandā.
Ozols 80.gados ir ieguvis ārsta izglītību toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā. Sabiedrībai maz zināms fakts, ka Ozols ir Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Gundara Daudzes kursabiedrs. Ārsta profesija Ozolu satuvināja arī ar ķirurgu Valdi Zatleru, kurš 2007.gadā uzaicināja Ozolu strādāt Rīgas pilī Prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka amatā. Apšaubāmi tēriņi bija viena no iezīmēm, kas sabiedrības atmiņā iespiedušies gan par Vairas Vīķes-Freibergas, gan Zatlera prezidentūrām. Ozols, kura amata pienākumi pilī bija saistīti ar saimnieciskiem lēmumiem, iespējams, tādēļ jutās kā starp dzirnakmeņiem. Tāpēc Zatlera prezidentūras beigu posmā kancelejai pietuvinātas personas neoficiāli runāja, ka abu bijušo ārstu draudzība vairs nav tik cieša.
Medijos saistībā ar Ozola aiziešanu otrdien pavīdēja spekulācijas, ka tā varētu būt kaut kādi saistīta ar neseno skandālu Rīgas pilī par prezidenta ekonomikas padomnieces Elīnas Egles privāto fotogrāfiju nopludināšanu internetā. Visas iesaistītās puses, ar kurām pēdējo dienu laikā par Ozola aiziešanu runājis Pietiek, šādu saistību kategoriski noliegušas. Tomēr ir kāds apstāklis, kas abas lietas saista - Egle tāpat kā Ozols prezidenta Bērziņa komandā ir bijusi spēcīgs spēlētājs ar plašu paziņu loku ārpus pils, arī uzņēmēju aprindās un līdz ar to - iespēju valsts galvam sniegt dažādus alternatīvus redzējumus par norisēm valstī. Izskan minējumi, ka šādu spēlētāju izsišana no prezidenta Bērziņa komandas iezīmē cīņu par ietekmi uz valsts galvu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
