Iesaki rakstu: 
Tviterī Ģirts vaicā: „Kāpēc mūsu valstī 35 gadu laikā nav iesēdināts NEVIENS lielu (miljonos mērāmu) vai īpaši nežēlīgu darbību veikušais bagātnieks, viņa atvase, tuvinieks? Jo esam tik maz, ka vaininieki savstarpēji zināmi kā tiesnešiem, prokuroriem, tā deputātiem, ministriem? Nupat laiž vaļā visus.”
Tāpēc, ka pakāpeniskas tieslietu sistēmas degradācijas rezultātā tā vairs neapkaro nelikumības, bet raksta „nekonstatēja”. Sistēma jau nesabruka vienā dienā, arī knābis reiz bija vismaz cerīgs, rosījās, tagad vairs nerosās vispār. Degradācijas virzienu visu laiku stutēja vēlētājs pats, un katrs nākamais solis nenoveda pie darītāju sodīšanas no vēlētāju puses. Visi tie stukāni un jansoni priecīgi nonāca amatos ar ievēlēto svētību
Valsts sabrūk, ja institucionālā sistēma nestrādā, kā iecerēts. To nesen aprakstīju garākā ierakstā ar atsauci uz zvaigžņoto „Why nations fail”.
Tieši tas pats šobrīd notiek ar mūsu demokrātijas paliekām. Vēlēšanu sistēmas rezultāts ir negatīvā atlase, tā nestrādā, kā iecerēts, to jau retais nenojauš. Vēlēšanu sistēma arī ir tieši institucionālas sistēmas daļa. Tagad esam nonākuši pie tā, ka politikā ir divas kastas - vienmēr ar naudu apzeltītie, kas iebraukuši Saeimā un saņem reklāmai miljonus, un tad ir pārējie. Demokrātijas dekonstrukcija turpinās, tagad ieviesīs biedru skaita paaugstināšanu partijās un pacels maksu par dalību vēlēšanās. Tas vēl vairāk konsolidēs jau pie varas esošo loku.
Viss notiek sabiedrības acu priekšā, un cilvēki norij it kā jaukos argumentus, tās manipulatīvās konstrukcijas, ar ko katru degradēšanas elementu pamato.
Pašapziņa nomācas pati, redzot arvien pieaugošo bezcerību. Kārtējo reizi ejot vēlēt par „mazāko ļaunumu”, pašapziņa neuzlabojas. Tev stāsta ne tikai, ka vēlēšānās nav citas izvēles, bet nemainīgi arī to, ka koalīcija nekāda cita nevar būt, izņemot bezcerīgu.
Kad pēdējoreiz bija cerība, nevis pašapziņu nomācošais mazākais ļaunums?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
