Kas tikmēr notiek Kanādā: no kādiem procesiem karš ir novērsis pasaules uzmanību?

Februāra vidū kanādiešu draugs telefonsarunā pateica: “Skaudrākais patlaban ir tas, ka visa kādreiz brīvā pasaule mūsu acu priekšā pārvēršas par Krieviju. Par Padomju Krieviju.” Draugs zina, ko runā, viņš ir vēsturnieks, universitātes profesors, nu jau bijušais, jo pirms diviem gadiem tika atlaists no darba par marksisma kritiku. Kanādā par marksisma kritiku – atlaists no darba.

Kad tiek izsludināta ārkārtas situācija?

Līdz šim ārkārtas situācija Kanādā ir tikusi izsludināta trīs reizes: 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, un 1970. gadā, kad Kvebekā separātisti sarīkoja virkni teroraktu ar apšaudēm un ķīlniekiem. Liberāļu kabineta ministrs Pjērs Laports tika nolaupīts un nogalināts.

Pēc 2001. gada 9. septembra terorakta Ņujorkā arī Kanāda slēdza savu gaisa telpu, taču ārkārtas situāciju neizsludināja. Gluži tāpat kā 2014. gadā, kad Kanādas Parlamenta ēkā sākās apšaude, un 2015. gadā, kad notika kiberuzbrukums Kanādas valdības un drošības dienesta tīmekļa vietnēm.

Kad ASV satrakoti BLM un Antifas aktīvistu pūļi izlaupīja veikalus, dedzināja un demolēja pilsoņu privātīpašumu, apgānīja pieminekļus, pretojās policijai, apšaudēs nogalināja vairākus desmitus cilvēku, Kanādas premjers Džastins Trudo šīs akcijas kvalificēja kā “miermīlīgus protestus”.

Taču, kad viņa paša zemē tālbraucēji šoferi devās uz Otavu, lai izteiktu valdībai savas prasības, Trudo viņus vispirms nosaukāja par saujiņu margināļu, tad par okupantiem, par Kremļa projektu, nacistiem, rasistiem, islamofobiem un homofobiem, līdz beidzot pasludināja Brīvības konvoja dalībniekus par teroristiem un ceturto reizi valsts vēsturē iedarbināja ārkārtas situāciju, pirms tam neizmantojis nevienu no demokrātiskā valstī pieņemtiem konfliktu risināšanas mehānismiem. Lai gan likumā ir skaidri noteikts, ka ārkārtas situācija izsludināma gadījumā, ja konfliktu “nevar efektīvi atrisināt saskaņā ar citiem Kanādas tiesību aktiem”.

Kā tas sākās?

Jau divus gadus Kanāda dzīvo valdības un platstraumes mediju nemitīgi uzkurinātu baiļu ēnā. Lokdauni, inflācija, prasība pēc vakcinācijas mandātiem virknei profesiju, kvadrātkodu ieviešana un totāla kontrole ir nogurdinājusi lielu daļu Kanādas iedzīvotāju.

Valdības lēmumi ir iedragājuši valsts ekonomiku, mazais un vidējais bizness ir bankrotējis vai atrodas uz bankrota robežas, daudzi ir palikuši bez darba. Vairums cilvēku, īpaši bērni, cieš no socializācijas trūkuma. Sabiedrība ir sašķelta kā vēl nekad. Bet Trudo, kas pirms gada solīja atcelt visus aizliegumus, kolīdz 60 procenti iedzīvotāju būs vakcinēti, paziņoja, ka aizliegumi un kontrole netiks atcelti, jo tagad tā būšot “jaunā normalitāte”. Kaut gan Kanādā gada sākumā vakcinēti bija jau vairāk nekā 80 procenti iedzīvotāju.

Tāpēc janvārī, kad valdība lēma, ka turpmāk tālbraucējiem šoferiem uz robežas būs jāuzrāda vakcinācijas mandāti, notika paredzamais – šoferi apvienojās protesta akcijā. Nevakcinēto starp tālbraucējiem ir aptuveni desmit procentu, taču Brīvības konvojā iesaistījās arī vakcinētie, turklāt prasība atcelt vakcinācijas mandātus pārauga prasībā atgriezt Kanādai politkorektuma aizsegā atņemto vārda, preses un apziņas brīvību. Daudzi Brīvības konvoja atbalstītāji atzina, ka tādu kanādiešu kopības sajūtu nav piedzīvojuši vēl nekad.

Protesta maršs sākās 15. janvārī. Drīz vien tālbraucējiem pievienojās arī fermeri, veterāni (atvaļinātas militārpersonas un policisti), indiāņu kopiena, ko liberālā valdība gadiem ir mēģinājusi savest naidā ar “balto Kanādu”, kā arī simtiem tūkstošu kanādiešu, kas ir noguruši no Trudo melīgās retorikas.

Brīvības konvoja dalībnieki vēlējās uzdot valdībai vienkāršus un loģiskus jautājumus, galvenais no kuriem skar bērnus: mēs mudinām savus bērnus atturēties no alkohola un cigaretēm, bet jūs gribat tos sapotēt ar preparātu, kura iedarbība nav pārbaudīta vismaz piecu gadu garumā, turklāt, kā liecina VAERS dati, var izraisīt smagas un neatgriezeniskas blaknes. ASV pēc vakcinācijas pret Covid-19 ir reģistrēti 120 tūkstoši miokardīta gadījumu pusaudžiem, viens pusaudzis ir miris no miokarda infarkta.

Tā ir pārāk dārga cena, jo pēc UNICEF datiem starp 3,5 miljoniem no vai ar Covid-19 mirušo ir tikai 0,4 procenti bērnu un jauniešu vecumā līdz 20 gadiem.

Lai gan Brīvības konvoja un tā atbalstītāju reālo skaitu neviens nevar precīzi pateikt, gluži noteikti tā nebija “saujiņa margināļu”, kā to mēģināja pasniegt Kanādas (un ne tikai Kanādas) platstraumes mediji.

Svarīga detaļa: zinot, ka ir iespējamas provokācijas, akcijas rīkotāji nemitīgi aicināja protesta dalībniekus un atbalstītājus saglabāt mieru un nepārkāpt valsts pamatlikumā noteiktās demokrātisku protestu normas.

Tikmēr izdevums “The Washington Post” Brīvības konvoju nodēvēja par fašistisku, bet CNN ieteica pārdurt viņiem riepas. Tā pavisam nevardarbīgi.

Kad kravas automobiļu kolonna nonāca Otavā, Trudo, aizbildinoties ar drošības apsvērumiem un sakoties bijis kontaktā ar inficētu personu, aizbēga no galvaspilsētas. Lai gan protesta dalībnieki bija šurp ieradušies ar konkrētām prasībām, ko vēlējās izteikt likumā noteiktā kārtībā.

Brīvības konvojs palika pilsētā, cerot, ka vismaz kāds no valdības pārstāvjiem būs gatavs uzklausīt viņu vēstījumu. Kad Trudo bez tiesas sprieduma lika iesaldēt astoņus miljonus dolāru, kas īsā laikā bija saziedoti konvoja atbalsta kontos “GoFundMe” un “GiveSomeGo”, iedzīvotāji sāka nest tālbraucējiem pārtiku un kannas ar degvielu, lai 30 grādu salā viņiem nebūtu jānakšņo aukstā mašīnā.

“Kanādieši mūs mīlēja kopš protesta pirmās dienas,” ziņu kanālam “Fox News” teica kāds no šoferiem, septiņu bērnu tēvs.

Uz šāda fona Trudo februāra sākumā paziņoja: “Daži indivīdi mēģina bloķēt mūsu ekonomiku, mūsu demokrātiju un mūsu pilsoņu ikdienas dzīvi. Tas ir jāpārtrauc! Otavas pilsoņi nav pelnījuši, ka viņus pakļauj šādām vajāšanām viņu pašu pilsētā. Viņi nav pelnījuši būt konfrontēti ar vardarbību, ko izplata uz ielas stūra plīvojošs kāškrusts.”

Jāpiebilst, ka ne pie Brīvības konvoja automašīnām, ne virs tā atbalstītāju galvām nekad nav plīvojuši karogi ar kāškrustiem. Vienu attēlu ar šādu karogu kādā Otavas ielu krustojumā bija piefiksējuši un nekavējoties tiražējuši platstraumes mediji, kas pēdējos gados, valdības un “lielās farmas” dāsni finansēti, no patiesības sargsuņiem ir pārvērtušies par Trudo klēpja sunīšiem. Platstraumes mediji četros gados ir saņēmuši no valsts 595 miljonus dolārus algu subsīdijām; CBC, Kanādas nacionālā apraides korporācija, ik gadu no valsts saņem 1,2 miljardus dolāru, kam tagad klāt nākuši 60 miljoni dolāru no īpašā pandēmijas fonda un vēl 10 miljoni dolāru žurnālistu honorāriem.

Tādēļ nav brīnums, ka arvien vairāk kanādiešu izvēlas alternatīvus informācijas kanālus – “Rebel News”, “Highwire”, “Druthers News & Information”, “Rumble”, “Sky News”, “GB News” un citus, lai iegūtu uz faktiem balstītu informāciju par to, kas notiek valstī un pasaulē.

Kas būtu jāzina par Trudo?

Pasaules Ekonomikas foruma dibinātāja Klusa Švāba mīlulis, viņa Jauno līderu skolas absolvents Džastins Trudo nekad nav slēpis savas simpātijas pret Kubas, PSRS un sarkanās Ķīnas politiskajiem režīmiem, kā arī tādiem veidojumiem kā BLM un LGBT.

Būdams pārliecināts marksists (Fidels Kastro bija tuvs Trudo vecāku draugs), viņš ir izveidojis pirmo ministru kabinetu Kanādas vēsturē, kur ievērots stingrs kvotu princips: galvenais atlases kritērijs ir nevis kandidātu profesionālā piemērotība, bet gan viņu politiskā pārliecība un piederība atbilstošam “dženderam” un rasei.

2020. gadā, uzstājoties ANO konferencē, Trudo uzsvēra, ka pandēmija ir pavērusi “iespēju logu lielajam restartam”.

Šā gada 19. februārī Trudo vietniece un finanšu ministre Kristija Frīlenda, kas arī ir absolvējusi Švāba Jauno līderu skolu, preses konferencē atklāja, ka daudzas no Trudo valdības ieviestajām ārkārtas pilnvarām tagad būs pastāvīgas.

Trudo pusbrālis Kails Kempers, finansists un uzņēmējs, ar nožēlu konstatē, ka Trudo ir sašķēlis sabiedrību, iedzinis cilvēkus parādos, nedrošībā un izmisumā. Uz “GB News” jautājumu, kādēļ Trudo tā rīkojas, Kempers atbild: “To pieprasa “Lielās farmas”, Bila Geitsa un Pasaules ekonomikas foruma scenārijs.”

Bet intervijā izdevumam “Toronto Sun” viņš pusbrāļa rīcību vērtē kā “neapdomīgu un nepamatotu” – tādu, kas “nosodāma reģionālā, nacionālā un starptautiskā mērogā”.

Džordans Pītersons, klīniskais psihologs un viens no spilgtākajiem 21. gadsimta domātājiem, raksturo Trudo kā nenobriedušu, gļēvu un melīgu aktieri, kas nav spējīgs pateikt nevienu patiesu vārdu.

Tādēļ Pītersons ir uzrakstījis un ieskaņojis Kanādas premjeram veltītu dziesmu ar zīmīgu nosaukumu “Mosties!”.

Savukārt konvoja dalībniekiem psihologs izsaka pateicību par drosmi un spēju saglabāt mieru, neļaujoties provokācijām uz vardarbību, ko Pītersons vērtē kā “augstas disciplinētības izpausmi”.

Vai tā vairs ir demokrātija?

14. februārī Trudo vienpersoniski izsludināja ārkārtas situāciju Otavā un uz Kanādas un ASV robežas pie Vindzoras tilta pāri Detroitas upei: “Tas palīdzēs mums pārņemt kontroli pār situāciju. Policijai tiks doti papildu instrumenti, lai apturētu nelikumīgas un bīstamas aktivitātes.” Tādā veidā Brīvības konvoja dalībnieki un viņu atbalstītāji tika pasludināti par teroristiem ar visām no tā izrietošām sekām.

Stratēģiski svarīgais tilts tika atbrīvots bez starpgadījumiem, policijai un protestētājiem vienojoties.

Taču Otavā notikumu gaita bija cita. Policija sāka izplatīt skrejlapas ar pamudinājumu atbrīvot pilsētu, draudot ar arestiem un krimināllietu ierosināšanu gan tālbraucējiem, gan viņu atbalstītājiem. Vēl tika draudēts iesaldēt banku kontus, atņemt bērnus un mājdzīvniekus.

Daļa tālbraucēju līdz nedēļas nogalei pilsētu pameta, taču daļa palika, pamatojot savu lēmumu ar to, ka protests ir miermīlīgs, viņi nav pārkāpuši likumā noteiktās robežas, un vēlas, lai valdība viņu prasības tomēr uzklausītu, uzsverot, ka sākotnējā prasība atcelt vakcīnu mandātus tagad ir pāraugusi prasībā atdot kanādiešiem izvēles, vārda un preses brīvību – “visu to, kas mums atņemts pēdējos gados”.

“Mūs, protams, var arestēt, taču tas viņiem būs kā iešaut sev kājā. Mēs šeit esam ne tikai sevis, bet visas mūsu valsts dēļ, mēs cīnāmies par tām brīvībām, kas mums visiem ir atņemtas,” ziņu kanālam “Fox News” atbildēja viens no šoferiem.

Taču pienāca brīdis, kad Brīvības konvoja rīkotāji, novērtējot situāciju, vienojās par atkāpšanos bez pretošanās, lai izvairītos no vardarbības. Par to preses konferencē paziņoja arī protestam pievienojušos veterānu pārstāvji.

Bet vardarbība tomēr notika. 20. februārī jātnieku policija, cenšoties izklīdināt Otavas centrā sanākušo protestētāju pūli, nogāza gar zemi un ievainoja vairākus cilvēkus, starp tiem arī kādu indiāņu sievieti invalīdi. Pret protesta dalībniekiem tika lietoti steki, asaru gāze un gumijas lodes.

Lai gan policija un platstraumes mediji mēģināja noliegt vardarbību, notikumu videokadri, kā arī sarunas ar aculieciniekiem un cietušajiem izplatījās ārzemju ziņu kanālos, alternatīvajos medijos un sociālajos tīklos.

Cietusī indiāņu sieviete invalīde, kam tika salauzts atslēgas kauls un ribas, pamatojot savu dalību protestos, uzsvēra to, ka šoferi pauž kanādiešu vairuma ilgas atgūt demokrātiskās brīvības, un uzdeva retorisku jautājumu: “Kā mēs varam uzticēties premjeram, kas pat neiznāk aprunāties ar cilvēkiem?”

Savukārt žurnāliste, kas tika sista ar steku un kam policists no maza attāluma iešāva kājā no gāzes pistoles, ar nožēlu konstatē: “Trudo nevēlas ieklausīties nevienā, viņš dzird tikai sevi.” Kad “Fox News” pārstāvis preses konferencē jautāja, kā varēja notikt, ka viņa kolēģei nodarīti smagi miesas bojājumi, Otavas policijas priekšnieks Stīvs Bells atbildēja, ka par šo konkrēto gadījumu neko nezinot, taču lielākā daļa policistu esot darbojusies ļoti profesionāli.

Dažiem šoferiem izdevās aizbraukt no notikuma vietas, citi tika izrauti no mašīnām, nogāzti gar zemi, spārdīti un sisti. Kā liecina viens no cietušajiem, kas tika ne vien sists un spārdīts, bet arī žņaugts, policijas iecirknī viņam ir piedāvāts vai nu parakstīt solījumu nekad vairs nepiedalīties protestos, vai zaudēt licenci un tikt krimināli sodītam. Viņš izvēlējies tikt sodīts.

Un tad viņu gluži negaidīti nevis aizveda uz kameru, bet atbrīvoja. Taču mašīnas atslēgas un mugursoma ar personiskajām mantām bija pazudušas. Komentējot notikušo, viņš saka: “Brīvība nozīmē tiesības izvēlēties – arī to, kas tiek ievadīts tavā ķermenī. Brīvība nozīmē tiesības paust miermīlīgu protestu un tikt sadzirdētam.”

20. februārī Otavā tika arestēti 200 aktīvākie protesta dalībnieki, 60 smagās automašīnas tika aizvilktas ar evakuatoriem, 70 protesta dalībniekiem tika iesaldēti banku konti.

21. februārī Otavas policijas priekšnieks paziņoja, ka ikviens protestos iesaistītais ir piefiksēts, tiks “izsekots, atrasts un sodīts”.

Tai pašā dienā Kanādas parlamenta Pārstāvju palāta nobalsoja par ārkārtas situācijas ieviešanu. Lai gan Velingtonas iela pretī Parlamenta ēkai, kur kopš 29. janvāra bija pulcējušies Brīvības marša dalībnieki un atbalstītāji, nu jau bija tukša. Tagad to bloķēja policija, ne vien slēdzot satiksmi, bet arī liedzot gājējiem tuvoties parlamenta ēkai.

Rovans Dīns, austrāliešu politiskais komentētājs, intervijā kanālam “Sky News” saka: “Tas, kā tika apspiests miermīlīgais protests, liecina, ka demokrātija Kanādā no samta cimda ir pārvērtusies par dzelzs dūri.” Piebilstot, ka runa nav tikai par Covid-19 un tikai par Kanādu, bet arī par to, kā visas šīs “progresīvās” valdības – Ardēna, Makrons, Trudo – ziedo indivīda pamata tiesības “kolektīvajam labumam”.

Kalvins Robinsons, britu politiskais komentētājs, 24. februārī, dienā, kad Krievija sāka karu Ukrainā, uzsvēra, ka “Trudo karo pret savu tautu” un pat salīdzināja viņu ar Kremļa diktatoru: “Viņš rīkojas tā, kā autoritāri, drakoniski režīmi dara. Un ļaunākais ir tas, ka pasaule to nenosoda. Mēs nekavējoties nosodām Krieviju, bet kas tajā pašā laikā notiek Austrālijā, kas notiek Kanādā? Ja mēs neaizstāvam demokrātiju pasaules mērogā, mēs to neaizstāvam vispār.”

Bet Kristiāns Terhšs, Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas, nosauca Trudo par “komunistu diktatoru”, jo “Kanādas premjers patlaban uzvedas kā tirāns, kā diktators.”

Kādi ir ieguvumi?

Piecas Kanādas provinces protesta ietekmē nolēma atteikties no vakcinācijas mandātiem. Kanādas tālbraucēji iedvesmoja protestus ASV, Austrālijā un Jaunzēlandē, kuras premjere Džasinda Ārdērna arī ir Švāba Jauno līderu skolas absolvente.

Un vēl kāds ļoti svarīgs pavērsiens. 24. februārī Senātā bija paredzēts izskatīt jautājumu par ārkārtas situāciju. Sapratis, ka Senāts neapstiprinās 21. februārī pieņemto Pārstāvju palātas lēmumu, kas nozīmētu valdības krišanu un ārkārtas vēlēšanas, 23. februārī Trudo paziņoja, ka ārkārtas situācija tiek atcelta.

“Šāsdienas paziņojums ir pierādījums tam, ka premjers ir kļūdījies, atsaucoties uz Ārkārtas situāciju likumu,” secina konservatīvo līdere Kendisa Bergena. “No pirmdienas līdz šai dienai nekas nav mainījies, izņemot Kanādas pilsoņu bažu plūdus, sliktu presi un starptautisku izsmieklu.”

Vienīgā vardarbība, kas protestu laikā notika Otavā, bija policijas vardarbība pret saviem pilsoņiem, kas vēlējās dialogu ar valdību, vēlējās diskusiju par vakcinācijas un demokrātisko brīvību jautājumiem. Taču Trudo atbilde bija tāda pati kā “Lielajai farmai”: nekādu debašu! It tikai viens viedoklis, kas nav apspriežams.

Kādēļ tā? Patiesība taču nebaidās, ka par to diskutē. Bet meli gan pieprasa citu viedokļu apklusināšanu. Meliem ir nepieciešami “neatkarīgie faktu pārbaudītāji” un dāsni finansēta propagandas mašīna.

“Trudo ir nostādījis kanādiešus izvēles priekšā – vai nu noticēt, ka Brīvības konvoja dalībnieki ir “saujiņa” galēji labēju ekstrēmistu, vai apjēgt, ka valdība, policija un mediji Kanādā ir korumpēti,” – tā situācijas psiholoģiskos aspektus skaidro Džordans Pītersons.

Marta beigās Trudo uzrunāja tautu: “Mēs, kanādieši, esam šeit, lai būtu solidāri.” Un paziņoja, ka no 1. aprīļa premjeram tiek palielināta alga par 7000 dolāru, bet deputātiem par 3000 dolāru. Pēc Trudo teiktā, tas ir nolemts sakarā ar karu Ukrainā un pandēmiju. Un vēl no 1. aprīļa tiek palielināts CO2 nodoklis, kas radīs kārtējo cenu pieaugumu un inflāciju. Solidaritātei un līdzsvaram.

Turklāt Trudo plāno ieviest “žurnālistikas licences”, kas tiks izsniegtas tikai valdībai uzticamiem medijiem. “Patlaban Kanādā ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi neatkarīgi mediji,” komentējot šo lēmumu, atzīst “Rebel News” dibinātājs Ezra Levants. Un piebilst, ka priekšvēlēšanu laikā 1500 mediju uzņēmumu no Trudo saņēma 61 miljonu dolāru, taču neviens no tiem publiski nepaziņoja par saņemto “dāvanu”.

Tikmēr neatkarīgais ziņu kanāls “Rumble” ir publicējis Kanādas Nacionālās drošības un izlūkošanas komitejas 2019. gada ziņojumu, kur apkopoti pierādījumi tam, ka Džastins Trudo un Kristija Frīlenda ir vairāku ārvalstu un starptautisku organizāciju ietekmes aģenti, kas darbojas to struktūru interesēs un ir “nepārprotams drauds Kanādas drošībai”, cenšoties korumpēt politiskos procesus un manipulēt ar plašsaziņas līdzekļiem. “Katra no šīm darbībām rada ievērojamu risku kanādiešu tiesībām un brīvībām, kā arī valsts suverenitātei,” teikts ziņojumā.

Šis ziņojums tika iesniegts premjeram Trudo 2019. gada 3. septembrī, tas ir 8 dienas pirms federālajām vēlēšanām.

Dažas dienas vēlāk Nacionālā izlūkošanas koordinācijas centra vadītājs Kamerūns Ortiss tika arestēts un apsūdzēts par “noslēpumu izpaušanu vārdā nenosauktam adresātam un par plānošanu sniegt klasificētu informāciju nenorādītai ārvalstu organizācijai vai teroristu grupai”.

Un vēl. Martā un aprīli Kanādas lielākajās pilsētās ir notikušas manifestācijas gan Ukrainas, gan Brīvības konvoja atbalstam. Par atbalstu Brīvības konvojam platstraumes mediji klusē.

Novērtē šo rakstu: