Kas tur liels – daži notiesāti neatkarības cīnītāji, daži nāvessodi safabricētās Kremļa krimināllietās! Ja vara mainīsies, es ne uz to vien būtu gatavs!
Armands Liberts, zvērināts advokāts14.10.2025.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Vēlos izteikt cieņas apliecinājumu kolēģim Egonam Rusanovam kurš vienīgais (varbūt ir vēl, es nepretendēju uz visu publikāciju pārzināšanu) ir publiski paudis savu viedokli profesora Ulda Krastiņa aizstāvībai šajā ļoti sarežģītajā laikā, kad jēdzieni "demokrātija", "vārda brīvība" un "tiesiskums" tiek oficiāli traktēti savādāk nekā 1990tajos gados un Atmodas laikā, un šobrīd šis oficiālais traktējums daudzos gadījumos ir analogs 1980to gadu vidū pastāvējušajam. Mainījušas politiskās sistēmas un ienaidnieka tēls, bet traktēšanas principi ir atgriezušies.
Izcilā krimināltiesību teorētiķa profesora Ulda Krastiņa vajāšana neviļus rada tiešas asociācijas ar padomju laika trockistu un "tautas ienaidnieku" vajāšanu, vienlaicīgi mēģinot iznīcināt tautas atmiņu par tautas 50 gadu vēsturi. Tieši tautas, nevis valsts. Jo valsts ir pakārtota tautai, nevis otrādi. Vai, vismaz, tā tam būtu jābūt.
Vēsturiskā patiesība pati par sevi nemainās no konkrētā brīža konjunktūras. Kā padomju laikā mēģināja izdzēst atmiņas par Latvijas valsti starpkaru periodā tā arī tagad tiek veikts mēģinājums izdzēst atmiņas (un padarīt tās nepieejamas jaunajai paaudzei) par 50 gadu periodu PSRS sastāvā un nomelnot cilvēkus, kas tajā laikā dzīvoja un strādāja. Bet vēsturiskā patiesība pati par sevi no tā nemainās.
Un nav svarīgi vai notikumi ir vērtējami pozitīvi vai negatīvi, tautas izdzīvošanai ir nepieciešama šīs vēsturiskās informācijas nepārtrauktība. Piemēram - kuram traucēja piemiņas akmens Teodoram Nette Ikšķilē, pēc kura vilciena pasažieris vienmēr varēja pateikt vai ir aizgulējies un pabraucis garām savai stacijai, vai arī galamērķis vēl priekšā? Kas traucēja pie šī akmens (un citiem līdzīgiem) pievienot plāksnīti ar skaidrojumu, ka Nette bija padomju diplomātiskais kurjers, kā tāds mūslaikos par varoni nav atzīstams un pastāv versija, ka patiesībā vesta viltota nauda. Un ja pat tas neder, tad aizvest uz norobežotu teritoriju, kurā novietot kā padomju laika artefaktu, kas nav savietojams ar šā brīža priekšstatiem par pieminekļiem.
Par šo varētu rakstīt daudz un plaši bet mums, kā juristiem, taču ir skaidrs, ka Latvija gan tika okupēta (nekā savādāk 1940.gada 17.jūnija notikumi nav vērtējami), bet visu mainīja (juridiski) 1940.gada 23.jūlijā notikusī aneksija (viennozīmīgi prettiesiska), kuras rezultātā visi Latvijas Republikas pilsoņi automātiski ieguva PSRS pilsonību. Tātad, pēc aneksijas, mēs vairs vispār nevaram runāt par "kolaboracionismu" juridiskā, bet tikai sadzīviskā izpratnē.
Tad kāpēc gan mums jāklausās un jāpacieš, ka par "kolaboracionistiem" tiek lamāti mūsu vecāki, vecvecāki, un kurš būs tas kuram būs tiesības autoritatīvi pateikt - kolhoza traktorists nav kolaboracionists, bet tiesnesis vai prokurors ir! Bet ja nu traktorists ir VDK "maisos"? Šobrīd Latvijā sākuši darbojas vietējie hunveibini, un nav neviena kas tos aptur vai pat tikai izsaka iebildumus. Jo cilvēki baidās paust viedokli, rēķinoties ar iespējamu negatīvu publicitāti, iespējamām problēmām karjerā vai pat valsts drošības iestāžu paaugstinātu interesi, kaut gan viņu lojalitāte pret Latvijas Republiku būtu nevainojama.
Rezultātā atkal mēs esam turpat kur padomju laikā, kad tauta "brīvprātīgi" gāja demonstrācijās un sauca "urra".
Šādos apstākļos jebkura uzdrīkstēšanās publiski paust viedokli, kas nesakrīt ar oficiālo, vienlaicīgi būdams pilnīgi pareizs, turklāt to paudusi persona, kuras lojalitāte Latvijas Republikai pierādīta ar darbiem, ir nenovērtējama.
* Raksts izsūtīts visiem Latvijas zvērinātiem advokātiem. Publikācijā saglabāta autora izpratne par latviešu valodas pareizrakstību.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
