Kas un kāpēc iznīcina Latvijas Onkoloģijas centru

Spēlējot basketbolu skolas komandā, viņš saprata, ka ar labu komandu var sasniegt daudz. Arī šodien, strādājot Latvijas Onkoloģijas centrā, tieši komandas darbs ļauj viņam uzvarēt vienu no baisākajām slimībām – vēzi. Gan pieaugušie, gan bērni ar tā saukto 4. neārstējamo vēža stadiju, kad metastāzes ir pārņēmušas vairākus orgānus, izārstējas.

Šie unikālie rezultāti tiek sasniegti, neraugoties uz to, ka kopš 2005. gada Latvijas Onkoloģijas centram vairs netiek iepirkta jauna tehnika, instrumenti vai jauni ķīmijterapijas preparāti... tāpat arī nekas netiek remontēts vai renovēts.... Mediķu pamatalga mēnesī svārstās no 330 līdz 700 EUR un nevienam no darbiniekiem nav veselības apdrošināšanas polises. Ko tas nozīmē onkoloģijas slimniekiem? Kam tas ir izdevīgi? Kas tad īsti notika 2005. gadā, un kas notiks tuvākajā nākotnē, ja paši pacienti neiesaistīsies Latvijas Onkoloģijas centra glābšanā?

Kad mēs sākām filmēt, doma bija pastāstīt par ģeniālu ārstu, kurš katru dienu, stāvot pie operācijas galda sešas un vairāk stundas, glābj tā saucamos neārstējamos pacientus. Šo ģeniālo ārstu un profesoru sauc Armands Sīviņš. Savu ārsta karjeru viņš sāka Latvijas Onkoloģijas centrā, asistējot citam slavenam ārstam Viesturam Krūmiņam. Divu ģeniālo ārstu tandēms deva savus rezultātus. Unikālas operācijas ļāva uzvarēt briesmīgo slimību – vēzi.

Mūsu varoņa, daktera Armanda Sīviņa pacienti pārsvarā ir cilvēki no laukiem un reģionu pilsētām – tādi, kuriem ir noteikta 4., neārstējamā vēža stadija. Tad arī lauku ārsti zina – vienīgais glābiņš ir dakteris Sīviņš no Latvijas Onkoloģijas centra. Tās ir ļoti komplicētas un laikietilpīgas operācijas, kuras ilgst sešas un vairāk stundas, katru dienu, piecas dienas nedēļā, jo zemā atalgojuma dēļ operāciju bloka personāls ir sarucis uz pusi.

Pacienti saka: “Dakteris Sīviņš ļoti rūpējas par mums, pienāk vairākas reizes dienā un pats visu pārbauda. Viņš atbrauc arī brīvdienās. Ja dakterim piezvana – viņš vienmēr atbild, bet ja nevar atbildēt – atzvana. Galvenais, viņš uzdāvina mums otro dzīvi”.

Arī vissmagāk slimie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pacienti – bērni – uz operācijām tiek vesti uz Latvijas Onkoloģijas centru pie daktera Armanda Sīviņa. Kā saka pats dakteris: “Lai veiksmīgi izoperētu pacientu, jābūt savā operāciju blokā un kopā ar savu komandu.”

Gandrīz vai visām augstas raudzes operāciju medmāsām ir vārds “Taņa”. “Tas ir tāpēc, ka esam piedzimušas gandrīz vai vienā gadā, kad vārds “Taņa” bija populārs. Turklāt vairāk nekā puse personāla ir aizbraukusi strādāt uz Vāciju vai Zviedriju, kur speciālisti no Latvijas Onkoloģijas centra kotējas augstu. Tā nu ir sanācis, ka starp palikušajiem patriotiem ir daudz Taņu.”

Vēl viens bēdīgs fakts ir, ka arī operāciju bloka anesteziologu skaits ir krietni sarucis, bet, kā zināms, bez narkozes operācijas nenotiek. Operāciju bloka mediķi atzīst, ka strādā uz tīra entuziasma pamata un arī, pateicoties dakterim Sīviņam. “Viņš ir labākais ārsts, ar kādu esam strādājuši, jo veic unikālas operācijas, kuras neveic nekur citur – ne Latvijā, ne arī Eiropā. Daudzi no daktera Sīviņa asistentiem ir aizbraukuši uz ārzemēm, kur operē mūsu maksātspējīgos pacientus, bet, protams, viena lieta ir asistēt ģeniālam ārstam, cita – operēt pašam, jo to, ko dara dakteris Sīviņš, pagaidām nevar izdarīt neviens”.

Pirms sākām filmēt, mēs nezinājām, ka Latvijas Onkoloģijas centra reālā dzīve ir daudz skarbāka, nekā iedomājāmies. Smagie darba apstākļi un zemais atalgojums ir iemesls, kādēļ Onkoloģijas centra personāls ir sarucis uz pusi. Palikušajiem mediķiem ir jāstrādā dubultā, lai glābtu cilvēku dzīvības, veicot vairāk nekā 7000 operāciju gadā. Par to, lai neviens neuzzinātu patiesību, gādā bargais saimnieks – SIA “A slimnīca” Valde. Kas viņi ir? Kāpēc darbojas pret mediķu un pacientu interesēm?

Lejupslīde sākās 2005. gadā, kad Latvijas Onkoloģijas centrs tika “vardarbīgi” apvienots milzīgā konglomerātā ar citām slimnīcām, tautā sauktām par Linezeru (tagad “miris”), Gaiļezeru, Infekciju un Tuberkulozes slimnīcām ar nosaukumu SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (SIA “A slimnīca”), ar bagātīgi atalgotu Valdi, kas ignorē Latvijas Onkoloģijas centra mediķu viedokli.

Šodien labi atalgotā Valde un tās ierēdņu armija ir “izaugusi” par milzīgu aparātu ar neierobežotu varu, kas dod iespēju atlaist no darba jebkuru mediķi, kurš uzdrošinātos izstāstīt patiesību par reālo situāciju Latvijas Onkoloģijas centrā. Savukārt no nevēlamiem žurnālistiem to sargā “solīds buferis” – Preses dienests.

Valde un tās ierēdņu aparāts bāzējas grezni izremontētās, milzīgās telpās Gaiļezera slimnīcā. Tieši šajās telpās sēž arī ierēdnis, SIA “A slimnīca” Attīstības direktors – “īpatnis-vientuļnieks” Igors Trofimovs, kurš, neizejot no sava kabineta, ir izpildījis Veselības ministrijas un SIA “A slimnīca” Valdes uzdevumu un izstrādājis plānu, kā restrukturizēt Latvijas Onkoloģijas centru, kas patiesībā ir tā likvidācija, jo paredz likvidēt galveno – komandu, kā arī atņemt Latvijas Onkoloģijas centram ērtas un kompaktas telpas, kur zem viena jumta ir viss, lai veiktu izmeklējumus un ārstēšanu.

Latvijas Onkoloģijas centra mediķu viedoklis Valdei un ierēdņu aparātam nav interesants.

Paši Latvijas Onkoloģijas centra mediķi laiku iedala divas daļās:

- līdz 2005 gadam, kad bija labs atalgojums, kā arī prēmijas uz Ziemassvētkiem un Jāņiem. Tad tika iepirkti jauni ķīmijterapijas preparāti, jauna un unikāla tehnika, instrumenti, kā arī daudz kas izremontēts, tostarp reanimācijas nodaļa, kas tika modernizēta un nodrošināta ar tā laika jaunākajām iekārtām un tehniku...

- un pēc 2005 gada, kad laiks apstājas... patiesībā pagriezās atpakaļ, un iestājās regress...

Protams, Valde ar ierēdņu aparātu tomēr ir šo un to izdarījuši, bet, kā teikt, labāk nebūtu darījuši... Piemēram, no darba tika atlaistas pieredzējušus apkopējas-sanitāres, un uz konkursa pamata izvēlējas lētu uzkopšanas pakalpojumu firmu, kura izmanto cilvēkus “no ielas”, bieži vien ar dažādām atkarībām, bet kuriem līdz ar to var arī nesamaksāt solīto algu... Tieši viņiem tika uzticēta operāciju bloka un dārgas aparatūras un iekārtu mazgāšana. Apzinoties, ka šīs darbības sekas varētu būt fatālas, Latvijas Onkoloģijas centra mediķi “nostājās pozā” un neielaida šos gadījuma cilvēkus operāciju blokā. Tagad šo darbu dara paši operāciju zāles darbinieki – medmāsas, dakteri un sanitāri!

Tas, ko Valde sola Latvijas Onkoloģijas centra mediķiem, ir saglabāt “zīmolu” – gluži tāpat kā pēc rūpnīcas VEF sabrukuma palika tikai zīmols – nosaukums, plāksnīte, kuru labākajā gadījumā var izmantot kādas basketbola komandas nosaukumā, protams, ja tāda atrodas.

Nesen SIA “A Slimnīcas” Valdes vadītāja krēslā “iesēdās” Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) Valdes loceklis Imants Paeglītis – tagad tieši viņš valda pār Latvijas Onkoloģijas centru. Pirmais, ko Imants Paeglītis izdarīja jaunajā amatā, – panāca sev lielāku algu – 8000 EUR mēnesī.

Izskatās, ka SIA “Aslimnīca” ir mākslīgi izveidota tikai vienam mērķim, – lai ierēdņi varētu pelnīt un, turot mediķus bailēs, tostarp, liekot viņiem parakstīt obligāto solījumu “klusēt”, nenest nekādu atbildību par nodarījumiem, kurus var kvalificēt, ka kaitējumu sabiedrības un valsts interesēm.

Dokumentālā filma “24/7” caur Latvijas Onkoloģijas centra prizmu, kur uz spēles tiek likta cilvēka dzīve un dzīvība, ļauj daudz labāk redzēt un ieraudzīt, kas tad īsti notiek Latvijā. Ko mēs darām un kāpēc? Vai dažu grupējumu pārtikušo dzīvi var saukt par valsts un tautas interesēm? Vai mūsu valdība grib ieguldīt naudu cilvēku veselībā, tai skaitā onkoloģisko slimnieku, kuru ar katru gadu paliek aizvien vairāk?

Un, pats galvenais, kāpēc ir jāiznīcina tas, kas labi strādā?

Visu filmu „24/7” var noskatīties ŠEIT. 

Novērtē šo rakstu: