Kas uzvarēs cīņā par „Jaunās Vienotības” vadību — nosirmojušie padomjlaiku komjaunieši vai agrākie Zatlera reformisti?

Jau pirms pieciem gadiem kādreizējais politikas un mediju veterāns Dans Titavs raksturoja: “Valsts ļoti spēcīgi stagnē, un vēl spēcīgāk stagnē politiskais process. Politiskais process ir ideju sadursmes, di0skusijas un šo ideju radīšana. Politiskā procesa uzdevums jau nav ražot normatīvos aktus. Tos ražo ierēdņi. Savukārt politiskā diskusija kā tāda šobrīd neeksistē.

Ja skatāmies jebkuras partijas kongresus, tad tajos vienīgais jautājums ir par to, kurš būs partijas priekšsēdētājs un kāds būs valdes sastāvs. Parasti kongresi ilgst no desmitiem rītā līdz vieniem dienā. Kongresi vairs nav politisko diskusiju vieta. Tāpat nenotiek ne konferences, ne semināri. Kādreiz partijās apsprieda idejas, notika publiskas diskusijas. Mēģināja radīt un radīja idejas. Tagad tas vairs nenotiek. Kas rada idejas? Nezinu.”

Beidzot spēle ar neprognozējamu iznākumu?

Kopš tā laika pat partiju līderu vēlēšanas kļuvušas garlaicīgas un bez cīņas, taču pašreizējā konkurence par “Jaunās Vienotības” nākamā līdera godu atkal nāk ar zināmu dinamiku. (Kā atzīmē LSM, formāli cīņa esot par “Vienotības” vadītāja amatu, taču faktiski tas nozīmēs arī noteikšanu šīs partijas un reģionālo spēku dibinātajā “Jaunās Vienotības” apvienībā.) Sākotnēji publiski izskanēja trīs kandidāti: Hosams Abu Meri, Edmunds Jurēvics un Anda Čakša, kas mēģināšot izkonkurēt Arvilu Ašeradenu.

Un tad sākās brīnumi.

Esošais priekšsēdētājs Arvils Ašeradens vēlreiz kandidēt neplānojot. Tās būtu labas ziņas pārējiem trim kandidātiem, kuru izredzes attiecīgi uzlabojas, kā varētu padomāt. Taču vadošais kandidāts Hosams Abu Meri televīzijā pilnīgi negaidīti paziņoja, ka no cīņas izstājas. Turpretī Anda Čakša, kas ar savu politiku skolu iznīcināšanas jomā nopelnījusi stabili negatīvu reitingu, sākotnēji it kā neesot gribējusi kandidēt, bet tad atkal sākusi kampaņu partijas iekšienē. Vienīgi Edmunds Jurēvics nesvārstās, bet mierīgi kandidē.

Mūsdienu politikas veidotāji – astoņdesmito gadu komjaunieši un komunisti

Ja paskatāmies to Augstākās Padomes sastāvu, kas 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tajā dominēja vai nu cilvēki, kas bija dzimuši vēl pirms padomju okupācijas, vai tādi, kuru vecāki un vecvecāki bija auguši ne zem krievu zābaka un tāpēc varēja nodot latviskās vērtības bērniem un mazbērniem.

Tāpēc neatkarības atjaunotājiem bija pašsaprotami, ka jālikvidē cenzūra un “Glavļits”, jāatjauno brīvais tirgus, daudzpartiju demokrātija un ir jāatgriež mantiniekiem padomju režīma atņemtie īpašumi, jāizsludina ārpus likuma kompartija un VDK, jāpārņem “čekas maisi”, no nulles jāveido savējie specdienesti un eiropeiskas institūcijas, bez Latvijas armijas atjaunošanas jādibina arī Zemessardze, bet no padomju režīma cietušajiem jādod represēto statuss līdz ar dažādiem atvieglojumiem.

Tēvzemē no Zviedrijas atgriezās tur izdzīvojusī LSDSP, darbību atjaunoja Zemnieku savienība, dibinājās jaunas politiskās organizācijas. Maršruts uz stāšanos Eiropas Savienībā un NATO bija tik pašsaprotams, ka vietējie deviņdesmito gadu “kremlini” pat nemēģināja noformulēt jebkādu savu alternatīvo skatījumu, ko piedāvāt latviskajiem vēlētājiem.

Pa to laiku agrākie Komunistiskās partijas biedri “pārkrāsojās” un vai nu sastājās tajos politiskajos spēkos, kas vēlāk kļuva par zaļajiem zemniekiem, vai sametās kopā ar liberāļiem pēc principa, ka liberāļi taču būs iekļaujoši un atvērti, nevis sūtīs viņus uz vēstures mēslaini, kur tiem īstā vieta. Iznākumā “Latvijas Ceļš” dominēja mūsu politikā no 1993. līdz pat 2002. gadam, būdams hibrīds no dažiem Rietumu latviešiem un pāris īstiem liberāļiem, bet lielākoties no kandidātiem ar komjaunatnes un kompartijas pagātni.

Daži padomju laiku relikti mēģināja taisīt karjeru arī “vecajos tēvzemiešos”, bet viņus no turienes sākotnēji stūma ārā stingrākie LNNK biedri, līdz pavisam izstūma “Visu Latvijai!” jaunieši pēc 2006. gada. Taču arī tādi politprojekti kā “Saimnieks”, Tautsaimnieku ekonomiskā apvienība utt., nemaz jau nerunājot par tādām politkustībām kā “Saskaņu”, “Līdztiesību” un to iterācijām, bija agrāko komunistu virzīti.

Tā kā “Latvijas Ceļš” vairs nebija vilcējs, 2002. gadā politikā ienāca “Jaunais Laiks”, ko tāpat veidoja kādreizējie komjaunieši, viņu pēcteči un (skata pēc) dažas intelektuāles, bet par finansēm sākumā atbildēja slapstīgs uzņēmējs no “čekas maisa”. Partija vispirms intensīvi izmantoja, tad pēc iespējas nesmukākā veidā izmeta tādus biedrus kā Einārs Repše u.c., kam jaunībā bijusi pretpadomju pagātne. Ar katru gadu pozīcijas arvien vairāk nostiprināja vecie komjaunieši un viņu laikabiedri — Ašeradens, Ēlerte, Reirs, arī Čakša utt., kam vēlāk pievienojās veci komunisti no reģionālajām partijām (Lāčplēsis, Šulcs u.c.). Bet, kur šādi sovjetu laikmeta kandidāti nevarēja iegūt popularitāti it nekādos veidos, balsis Latgalē tika pirktas par naudu un alkohola surogātu caur “točkām”.

Līdz ar to kopš 2010. gada vēlēšanām mūsu valstī gan pozīcijā (“Vienotība” un “Jaunā Vienotība”, ZZS, vēlāk arī JKP), gan opozīcijā (“Saskaņas Centrs” un krievu sīkpartijas, bijušie “Latvijas Ceļa” kadri u.c.) amatus kontrolēja tādi politiskie spēki, no kuriem ievēlētās amatpersonas lielākoties bija sabiedriski politisko dzīvi sākušas komjaunatnē, PSKP vai šo organizāciju kontrolētās struktūrās. Pēdējos gados bieži neomarksisma iezīmes tiek pārmestas arī “Progresīvajiem”, no kuriem toties ar lielu skandālu tika izslēgts Roberts Putnis — cilvēks, kurš vienmēr bijis tipisks liberālis (Rietumu izpratnē) un kuram lai nu ko, bet marksismu pārmest nevar.

Rīcības motīvi sakņojas PSKP laiku principos

Tajos gadījumos, kad šiem PSRS laikos augušajiem politiķiem jārisina jautājumi, kurus savulaik vēl neatrisināja neatkarības atjaunotāju paaudze, tad viņi automātiski atkrīt uz padomju ideoloģiju un padomju uzskatiem. Okupācijas laikos partorgs stāstīja, kā kapitālistiskajās valstīs augot valsts parāds — tad nu mūsu politiķi audzē Latvijas parādus, jebkuru problēmu (koronavīruss, “Rail Baltic”, grūtie laiki “airBaltic” darbībā utt.) izmantojot par ieganstu palielināt valsts parādu, turklāt tādos veidos, ka aizņemtā nauda nevis uzlabos situāciju, bet finansēs jaunas strukturālas problēmas nākotnē.

Komunisti savulaik meloja, ka tautai neesot pieejama izglītība kapitālistiskajās valstīs — tad nu viņi tagad rīkojas atbilstoši, slēdzot Latvijā skolas un piespiedu kārtā apvienojot augstskolas. Tiek vārdzināta veselības aprūpes sistēma, lai tā kļūtu pacientiem nepieejama — tā, kā par citām valstīm savulaik meloja PSKP propagandisti. Pašvaldības tiek piespiedu kārtā reformētas tiktāl, ka pašreizējā novadu karte gandrīz simtprocentīgi ir atgriešanās pie LPSR rajonu sistēmas. Notiek shēmošana, lai saglabātu krievu valodu sabiedriskajos medijos, nav notikusi nekāda lustrācija pret kolaborantiem (ja neskaita ne pārāk lielus aizliegumus bijušajiem čekistiem) utt. Krimināltiesībās joprojām turpina darboties padomju laiku “principi”, bet Latvijas postpadomju politiķi, kas karjeru sākuši vēl LPSR laikā, braukā uz ārzemēm, lai izlūgtos mūsu pašu pilsoņu ievietošanu ārzemju sankciju sarakstos.

Vai “Vienotība” pārlauzīs šo sovjetisma lāstu?

Pirms gadiem desmit tomēr notika kas tāds, kas šai postkomunistiskajai un joprojām sovjetiskajai politikai iedeva grūdienu sānos. Uz “Vienotību” pārgāja bijušie Zatlera Reformu partijas biedri, kam gandrīz nevienam nepiemita padomju partijnieka, komjaunieša vai kolaboranta pagātne. Zatlerieši bija vai nu nobrieduši Atmodas laikā un izauguši ar brīvā tirgus pārliecību un Rietumu idejām (labākais piemērs — ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Edgars Rinkēvičs), vai vispār dzimuši pēc neatkarības atjaunošanas (tas pats Jurēvics). Pagaidām var izteikt piesardzīgu novērojumu, ka viņiem līdz šim nav bijis pa ceļam ar Čakšas politiku likvidēt skolas, ar Ašeradena politiku audzēt valsts parādu, bet aizņemto naudu izniekot, un ar Zaķa praksi pirkt balsis Viļānos ar alkohola traukiem.

Vairāki avoti pēdējos mēnešos sākuši runāt par veco komjauniešu un viņu piekritēju nespēju samierināties, ka pienācis laiks agrākajiem zatleriešiem pārņemt vadību “Vienotībā”. Ne pirmo reizi atskanējušas runas, ka “jādalās nost un jātaisa jauna partija”, tāpat kā tas jau reiz notika ar “Sabiedrību citai politikai” un “Pilsonisko Savienību”. Tomēr izrādījies, ka nodalīšanos piedāvā politiķi ar tiem negatīvākajiem reitingiem. Turklāt partijas kasi (to, kurā ripo valsts finansējums) turpinās kontrolēt tie, kas kontrolēs “Jauno Vienotību”. Tad nu nekas cits neatliek kā mēģināt sarunāt varbūt vēl kādu ātro kandidatūru pirms kopsapulces.

Tāpēc šoreiz partijas līdera vēlēšanas būs interesantas, jo šeit saduras divas paaudzes: tie, kas pārstāv atjaunotās Latvijas vērtības, un tie, kas pārstāv joprojām vēl pensijā un vēstures mēslainē neaizgājušo PSRS kolaborantu, komjauniešu un kompartijas paaudzi.

Šādā principiālā cīņā jebkurš iznākums būs slikts.

Ja balsu vairākumu iegūs Jurēvica paaudze, tad zaudējumu un grūtus laikus nāksies piedzīvot visai “Vienotības” partijai. No virsotnes atbīdītie rakstīs iesniegumus, ņerkstēs, ierosinās LTV sižetus, rīdīs viens otram virsū KNABu, līdz paziņos: “Mēs tā vairs nevaram” — un aizies uz citu partiju (jo jaunu nodibināt līdz vēlēšanām vairs nevar paspēt). Valsts un sabiedrība tērēs laiku un naudu, lai šķetinātu visādus politiķu savstarpējos apvainojumus.

Bet, ja balsu vairākumu noturēs nosirmojusī veco komjauniešu sovjetiskā paaudze, tad krahu turpinās piedzīvot visa Latvija. Valsts parādi turpinās pieaugt arvien trakākos tempos, turpināsies skolu, universitāšu un slimnīcu iznīcināšana, pieaugs algas birokrātiem, bet kopprodukts kritīsies.

Tāda šoreiz ir cena it kā kārtējam rutīnas balsojumam par to, kas turpmāko gadu vadīs “Vienotību”. Ikvienam delegātam partijas kopsapulcē šoreiz balsojot jātrīc un jādreb rokai, tāds ir izlemjamā jautājuma svars.

Novērtē šo rakstu: