Iesaki rakstu: 
Egils Levits un tā visa banda ap viņu, kas safabricēja kriminālprocesu un pasūtīja kratīšanas, meklējot Viltvārža un Valstsgribja manuskriptus - melnrakstus, vienlaikus meklējot kratīšanās jebko, ar ko šantažēt, lai apturētu Lato Lapsas un Kristīnes Bormanes darbu, ir nesamierināmi Lato Lapsas ienaidnieki. Faktiski notiek karš starp labo un ļauno valsts līmenī. Ja ir karš, un šaubu par to nav, tad jāmin kara definīcija pēc Suņ Dzi Karamākslas. Karš ir bezgalīgas viltības ceļš.
Karā darbojas četri līmeņi. Purmais ir stratogēnais - viltības līmenis. Otrs ir stratēģiskais slepenais plāns. Trešais ir taktika - diplomātiskais ceļš. Ceturtais ir fizisks spēka trieciens.
Ņemot vērā šī kara attīstības gaitu starp E. Levitu un viņa bandu ģenerālprokurora vadībā pret L. Lapsu, pirmie trīs līmeņi ir pilnībā izsmelti. Jo sagrautajā tiesību aizsargājošajā sistēmā ar valsts resursiem nav vairs iespējams savākt pierādījumus un notiesāt E. Levitu kā bandas vadoni. Pārējie bandas locekļi ir tikai izpildītāji. Tādi, kas pildījuši mutvārdu pavēles vai mutvārdu vienošanos.
Ar Viltvārdī un Valstsgribī publicētiem pierādījumiem, kas ir L. Lapsas rīcībā, jau ir pilnīgi pierādīta E. Levita vaina. Jauna literatūra var tikai nostiprināt pierādījumu kopumu, bet nevar tautu piecelt kājās, lai fiziski sodītu E. Levitu.
Ar literatūru, atmaskojot E. Levita noziegumu būtību, kas paredzams padziļināti jaunajā grāmatā Valstsgribis 2, kas intensīvi tiek sarakstīta pašlaik, tiek kopumā “sabeigta E. Levita reputācija”. Un kas no tā? Reputācijas jautājumam pret materiālo labklājību un privilēģijām, beidzoties valsts prezidenta amata termiņam, E. Levita un kolaborantu acīs nav nekādas nozīmes, pat tāds kā pagodinājums “par spēju ilgstoši apmaut lētticīgos.”
Kuram gan nav skaidrs, tostarp pašam E. Levitam, ka viņš “cionistu gudrībā ar viltu un maldināšanu” nonācis valsts prezidenta amatā, bet, mēģinot tajā noturēties otru termiņu, pret viņa viltus un maldināšanu atmaskotāju Lato Lapsu vērsa pat spaidus ar ģenerālprokurora atbalstītu safabricētu kriminālprocesu, izmantojot savu amata stāvokli un valsts resursus.
No visa izriet, ka E. Levitu un bandas dalībniekus var sodīt vien… jā., kas tad?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
