Iesaki rakstu: 
Latvijā daudzas humānās palīdzības organizācijas strādā (bez algas) pa 20 stundām ik dienu, piemēram, biedrība „Tavi Draugi”, kam vairākumā dienu izdodas nosūtīt līdz pat 40 automašīnām ar dāsni saziedoto palīdzību Ukrainai, kur šīs kravas pārņem divas Ukrainā reģistrētas sadarbības organizācijas, kas veic pašu bīstamāko darbu – ievilkt kravas valsts vidienē, kur šo palīdzību gaida gan mirstošie, gan tie, kam ievainota vien dvēsele.
Atpakaļceļā katra vieta mūsu, šoferu-brīvprātīgo, mašīnās ir aizpildīta ar evakuējamajiem cilvēkiem, sēdošiem vai satriektiem līdz guļus pārvietojamiem. Kritērijs (kaut gan esam gatavi ņemt jebkuru) – ir radi vai draugi Latvijā, kas uzņemsies par viņiem gādību un iesākumā palīdzēs iekārtoties.
Tās statistiski ir tikai sievietes – mātes ar mazgadīgiem bērniem. Viņu vīri, saņemot pavēsti par vispārējo mobilizāciju, zina, ka nav ne vismazāko garantiju, ka viņu individuālais Laiks nevar pusnaktī apstāties. Uz visiem laikiem. Viņi domā, ka aizstāv savu Dzimteni. Tā arī ir.
Taču viņi pat nenojauš, ka reizē viņi aizstāv arī manu/Jūsu Dzimteni. Jo ja viņi zaudēs, tad pēc dažām dienām tanku stobri biedēs bērnus pie Salaspils un Vangažiem. Dokumentus, kas nosprauduši šādu programmu, mums kā numurs rindā otrajiem ir visiem bijusi iespēja redzēt.
Tāpēc, manuprāt, dot ziņu šiem varoņiem, ka jūsu sieva un bērni ir drošībā, te bumbas nekrīt un badā pat bomži nemirst, ir pats mazākais, ko mēs katrs varam darīt, tai skaitā - savas Dzimtenes labā.
Un nu Kauna dēlis.
1) Latvijas Saeima. Pieņemts lēmums, ka uzņēmumiem, kas līdz šim ziedojuši Ukrainai nepieciešamas preces vai līdzekļus, jebkādas vismazākās atlaides (piemēram, nodokļu atlaide par ziedoto) nepienāksies. Pēc būtības uzņēmumi tiks finansiāli sodīti par uzdrīkstēšanos palīdzēt Ukrainai. Zemisks sitiens no aizmugures un „pa olām”. Secinu – palīdzība Ukrainai stipri apsīks. Paldies Tēvijai un Saeimai.
2) Pagaidām nav saprotams, vai ir vienkārši labticīgi neinformēts vai tomēr ļaunprātīgi rīkojas Edgars Rinkēvičs, kam (neskatoties uz manu netīksmi par iznākšanu no skapja) manā izpratnē lielākā daļa rīcību bijušas izteikti adekvātas un labas. Ne visas, protams, bet katrs taču drīkst palikt pie sava redzējuma. Bet nu ministrs ierosina sūtīt Polijas varas orgānu apsargātu lielo autobusu kolonnu uz Poliju, lai atvestu uz Latviju alkstošos Ukrainas bēgļus.
Nu da jel būtu atnācis paskatīties uz organizāciju, kas to dara un katru dienu izved no krāsmatām vairāk bēgļu nekā visas valsts struktūras 21 dienas laikā kopš kara sākuma. Autobusi ir dārga izprieca. Bet cerību tos aizpildīt ir nulle komats nulle.
Kāpēc – pirmkārt, cilvēki nāk ārā visu laiku bez pārtraukuma, mazās grupiņās. Tātad autobusam būs jādežūrē uz robežas ļoti ilgu laiku, lai aizpildītos. Kā nekā absolūti lielākā daļa ukraiņu par tādu Latviju nekā nezina, no savām mājām pat līdz Kijevai nav dzīvē bijuši,un vēlas palikt Polijā, jo “pēc dažām dienām taču karš beigsies un būs tuvāk atgriezties mājās” (simti man to teikuši, kopš braucu humānā konvoja misijās, un, asarām spiežoties, neesmu spējis pateikt taisnību, ka tāda varbūtība ir ekstrēmi mikroskopiska).
Uz Latviju brauc tās māmiņas un tie bērni, kam Latvijā kāds ir – māsa, onkulis, vismaz paziņa. Pareizo cilvēku samakšķerēšana ir neticami filigrāns un ilgstošs lielas komandas darbs, kur ne Latvijas, ne Polijas valdības palīdzēt nevar nekā un tām nav tādu iemaņu un resursu. Kārtējā lielas naudas izšķiešana, neatvedot nevienu bēgli, vai vēl ļaunāk, atvedot tos, kas te palikt nemaz negrib.
3) Bite, ļoti, ļoti draudzīgā Bite. Tiem glābējiem, kas strādā uz robežas, katrs zvans uz Ukrainu ir dzīvības cenā – ja nepagūsi pateikt, ka gaidi tur un tur, tad nākošā krītošā bumba var glābjamo Laikam likt apstāties uz visiem laikiem. Bet sarunas minūte ar manu bezlimita Viseiropas pieslēgumu maksā tādu nieku kā 2,53 eiro + PVN par minūti. Un, kad sasniegta Bites pašizgudrota latiņa - 40 eiro, tad saruna pusvārdā atslēdzas. Man atslēdzās, vadot ārā no drupām divus bēgļus, – un pēc tam viņi jau bija miruši, tā arī neuzzinot, kurp jādodas.
Mans rēķins par šo mēnesi tuvojas 200 eiro atzīmei par nedaudz minūšu sarunām. Vai tā Bite palīdz Ukrainai?? Piedodiet par skarbumu, ja spējat, manuprāt, te, Latvijā, sēd asinssūcēju banda, kurai teikt – slepkavas! – ir pats maigākais, ko pienāktos teikt. Un valdībai ir slaidi nospļauties, jo ērtāk ir izlikties neredzam. Diemžēl karā nav krāsu vai pustoņu, ir vai nu sniegbalts, vai kraukļa melns.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
