Iesaki rakstu: 
Pēdējā nedēļa Rīgā mums ir bijusi dramatiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem pilna, tāpēc, šķiet, ir vietā un laikā dalīties ar savu vērtējumu par piedzīvoto un to, kas ir darīts. Un tas viss, protams, ir cieši saistīts ar karu Ukrainā un 9. maija notikumiem Rīgā.
Jauna realitāte policijas darbā
[1] Daudzu lietu uztvere var tikt iedalīta divos laika posmos – pirms un pēc 2022. gada 24. februāra. Kā Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas (DKKN) komitejas vadītāju, bet arī kā vienkārši rīdzinieci mani nepatīkami pārsteidza ziņa 1. martā, ka kāds Rīgas pašvaldības policists darba laikā formā ir fotografējies pie okupācijas pieminekļa Pārdaugavā kopā ar Latvijas Krievu savienības organizēto "nočnoj dozor" kompāniju, kas bija skaidrs atbalsta vēstījums agresorvalstij.
Es nekavējoties prasīju policijas vadības skaidrojumu šai rīcībai un pārrunāju ar vadību to, ka mūsu valsts drošības un spēka struktūrām, tai skaitā pašvaldības policijai, ir jāapzinās, ka viņi pauž valsts oficiālo nostāju, kas šajā situācijā ir politisks, militārs un ekonomisks atbalsts tikai un vienīgi Ukrainai, – attiecīgi policista rīcība, apzināti fotografējoties pie okupācijas pieminekļa, bija absolūti nepieļaujama.
Diemžēl turpmākajās nedēļās parādījās ziņas, ka RPP policisti bija aizturējuši vai brīdinājuši par "neatbilstošu" uzvedību miermīlīgus protestētājus pret Krieviju un karu. Reaģējot uz to, es šo plašāko kontekstu, kurā atrodas Latvija un mūsu varas iestādes, pārrunāju jau krietni plašākā sanāksmē ar RPP augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem.
Es arī uzsvēru, ka policisti, kuri nepiekrīt Latvijas valsts oficiālajai nostājai kara kontekstā vai kuriem ir problēmas strādāt saskaņā ar to, manā vērtējumā, nedrīkst strādāt Rīgas pašvaldības policijā. Es apzinos Rīgas kā galvaspilsētas lomu Latvijas valstiskuma stiprināšanā, tāpēc uzskatu, ka ir tik svarīgi šo apziņu nodot gan RPP policistiem, gan visiem Rīgas pašvaldības visdažādāko nozaru darbiniekiem.
[2] Piektdienas, 6. maija, rītā es sasaucu komitejas ārkārtas sēdi, lai uzklausītu juridisko vērtējumu par ierobežojumiem attiecībā uz norisēm pie padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinošiem pieminekļiem, tāpat uzklausījām Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku, kurš uzsvēra nulles toleranci un asu tiesībsargu reakciju uz jebkādām, pat mazākajām, provokācijām 9. maijā. To pašu apliecināja arī Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks Juris Lūkass.
[3] Jāatzīst, ka 9. maijs noritēja salīdzinoši mierīgi, valsts un pašvaldības policistu klātbūtne bija ievērojama, cilvēku skaits, salīdzinot ar citus gadus sirmajā Rīgā piedzīvoto, bija līdz pat 10 reižu mazāks (pēc liecinieku teiktā). Bet, manuprāt, tur bija divas kardinālas kļūdas, kas ievērojami pastiprināja sabiedrības neapmierinātību ar varas iestāžu rīcību, – izstādes "Slava Ukrainai! Varoņiem slava!" pārvietošana aiz žoga un nolīgtu apsardzes darbinieku iesaiste ziedu nolikšanā – risinājums, kas tika izmantots iepriekšējā gadā Covid-19 ierobežojumu laikā, šogad kara kontekstā ieguva pilnīgi citu nozīmi.
[4] 10. maija rīta notikumus pie okupācijas pieminekļa es neietekmēju un arī nevienam neatvainojos.
Sprādzienbīstamā situācija
[5] 10. maijā jau pēc darba dienas beigām, ieskatoties sociālajā vietnē "Twitter" un uzzinot par notikumiem pie okupācijas pieminekļa, es nekavējoties (ap plkst. 19.00) sazinājos ar Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Juri Lūkasu; cik man zināms, 15 minūšu laikā tika dots uzdevums RPP Instruktoru vienībai un papildu patruļām no citām Rīgas apkaimēm doties uz objektu. Vēl pēc kādas stundas es RPP priekšniekam izteicu ierosinājumu kopā doties uz notikuma vietu un pārliecināties par tur notiekošo. Es tur pavadīju nepilnas 3 stundas. Es varu komentēt tikai savu saziņu ar RPP (ne VP).
[6] Ko es tur redzēju? Cilvēkus, kas ar skaņu pastiprinošām iekārtām aizrautīgi dziedāja, acīmredzot padomju armijas dziesmas, tajā skaitā "Katjušu", kuras vārdā cita starpā ir nosaukti padomju raķešu palaidēji; dzirdēju tādus izsaucienus kā "mi pobedili", skaļus lamuvārdus "bļ-j, na-j"; redzēju Saeimas deputātus, kas viennozīmīgi atbalstīja tur notiekošo, policistus, kas aizrādīja atsevišķiem klātesošajiem, bet ne visiem; un redzēju ļoti (!) agresīvu klātesošo reakciju uz puišiem, kas tur ieradās ar Latvijas un Ukrainas karogu, bet arī policiju, kas viņus sargāja.
[7] Ko es būtu sagaidījusi? Tā kā Valsts policijas priekšnieks solīja nulles toleranci un asu reakciju 9. maijā pret jebkādām provokācijām, kas ir pretrunā mūsu valsts nostājai gan kara Ukrainā jautājumā, gan Latvijas okupācijas pieredzes interpretācijā, tad tādai pašai bija un turpmāk ir jābūt visu Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībai līdz pat Ukrainas uzvarai karā un arī vēl mūžīgi pēc tam. Ne tikai vārdos vadības līmenī, bet arī darbos visu policistu izpildījumā dabā. Visiem iesaistītajiem šobrīd ir jāapzinās – ja šādu asu attieksmi, sargājot Latvijas valstiskumu, neparādīs "mana" (lasi – Latvijas) policija, tad tauta jutīsies spiesta iziet ielās un šo attieksmi demonstrēt policijas vietā. Šis ir ārkārtīgi jutīgs, sprādzienbīstams moments, un to es esmu paudusi gan Valsts policijas, gan Rīgas pašvaldības policijas vadībai.
Valstisko vērtību sardzē
[8] Neatkarīga Latvija, valsts valoda, kultūra un labklājība, kā arī Eiropu vienojošās vērtības, kas viss kopā ir mūsu valsts demokrātiskās iekārtas pamatā, ir jāaizstāv un, ja vajag, tad jāaizstāv arī ar fizisku spēku. Tas ir visu varas iestāžu, un jo īpaši spēka struktūru, uzdevums. Ja attiecīgie darbinieki to nedara, tad tā ir sabotāža – manuprāt, to var tulkot kā nelojālu attieksmi pret savu valsti, nolaidīgu darba pienākumu veikšanu, kā rezultātā ir jāvērtē atbilstība ieņemamam amatam.
[9] Ak, jā, manā vērtējumā, katrs, kas savā argumentācijā runā par iespēju pieminēt jebkurā karā, tai skaitā 2. pasaules karā, kritušos, ir aicināts to darīt Brāļu kapos, kur ir apbedīti karavīri arī pēc 2. pasaules kara sākuma (Latvijas teritorijā) 1940. gadā*. Divas reizes gadā to dara augstākās valsts amatpersonas un ir aicināti darīt arī Latvijas iedzīvotāji – 8. maijā, atzīmējot 2. pasaules kara beigu dienu, un 11. novembrī, godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Pieņemot, ka visi Latvijā dzīvojošie un – saskaņā ar atsevišķu "Saskaņas" un LKS deputātu no Saeimas un RD teikto – arī tie, kas pulcējas pie okupācijas pieminekļa, esot Latvijas patrioti, kritušo godināšana šajos abos datumos būtu patiesi loģiska.
[10] Nobeiguma vietā vēl trīs pārdomu tēzes.
Par okupācijas pieminekli – šī gada 24. februārī beidzās periods, līdz kuram vēl varēja pārliecināt sabiedrību par nosaukuma maiņu, jauna satura piešķiršanu, informatīvo plākšņu izvietošanu, lai skaidrotu vēsturi u. tml. Tas viss ir nokavēts. Ja kāds joprojām tam tic, viņš/-a ir vai nu gļēvs, vai ne pārāk gudrs cilvēks, vai vienkārši nelojāls Latvijas valstij. Tas ir mans personīgais viedoklis. Vienīgā iespēja šobrīd ir demontēt šo objektu galvaspilsētas centrā.
Par paralēlajām kopienām Latvijā – ņemot vērā nozīmīgo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kas atbalsta Krievijas uzsākto karu Ukrainā**, ir jābūt ļoti nopietnai sarunai un vienošanās starp valsts vadību un tiesībsargājošajām iestādēm, ka šobrīd tiek mobilizēti visi iespējamie spēki, lai izietu cauri zināmam spriedzes periodam, kura laikā tiek īstenota nulles tolerance un asa reakcija uz jebkādām provokācijām, kas kompromitē Latvijas valsts drošību, valsts pamatvērtības vai demokrātisko iekārtu. Cik vien ilgu laiku tas prasīs. Neatkarīgas, veselas Latvijas un mūsu bērnu nākotnes vārdā. Līdz šim mēs esam darbojušies, tā teikt, "mīļā miera labad", lai izvairītos no neērtībām, saglabātu ārējo mieru, bet izrādās – vienā būtiskā mūsu sabiedrības daļā ir mērķtiecīgi kultivēts naids pret valsti, kurā tā dzīvo. Mums ar savu rīcību ir jāapliecina, ka no saviem pilsoņiem mēs prasām Pilsonības likuma 18. pantā***minēto uzticību Latvijas valstij.
Par tiem, kuriem ir dubultpilsonība vai citas valsts pilsonība un vienlaikus ir tik nepanesami dzīvot neatkarīgā Latvijā, – man nav cita padoma kā vien tas, ka ir obligāti jārod iespēja dzīvot citā valstī. Citādi jau tie ir vienkārši naidā un neapmierinātībā zaudēti dzīves gadi. Turklāt es nopietni domāju, ka valsts varētu veidot repatriācijas programmu, izmaksājot kompensāciju tiem cilvēkiem, kas vēlas pārcelties uz dzīvi Krievijā, pie nosacījuma, ka tiek atsavināti visi īpašumi Latvijā, atsakās no LR pilsonības (ja ir vēl kādas valsts pilsonība) vai uzturēšanās atļaujas u. tml., tā teikt, pavisam sarauj attiecības ar Latviju. Abas, vai pat visas trīs, puses laimīgas.
To visu es rakstu, jo man patiesi rūp manas valsts un sabiedrības drošība, valsts vara, kuras darbs un kalpošana neatkarīgo Latviju stiprina un ceļ, vairo tās labklājību, sniedz cilvēkiem ticību mūsu varēšanai un atgriež pašcieņu. Šī ir mana galvenā motivācija būt politikā.
* http://www.rigasbralukapi.lv/apbedijumi-1940-1990/
*** https://likumi.lv/ta/id/57512-pilsonibas-likums
* Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece, Konservatīvie
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
