Iesaki rakstu: 
Atceros kādu epizodi Ēģiptē. Tas bija toreiz, pirms kovidmurga. Viesnīcas, kurā es dzīvoju, īpašnieks ielūdza mani kopā padzert tēju. Sarunas gaitā apjautājos arī par Ēģiptes valdību, - kāda tā viņam šķiet?
- Visas valdības ir mafija, - siltām, brūnām acīm manī lūkojoties, rāmi noteica dzīvē daudz piedzīvojušais vīrs. Šodien, kad pasaules uzmanību saista notikumi Kazahstānā, šī vīra teiktais izgaismojas visā krāšņumā.
Pēc PSRS sabrukšanas daudzas bijušās republikas lepni sevi pasludināja par valstīm, bet varu tajās, kā likums, sagrāba uz varu un iedzīvošanos tendēti cilvēki. Viņi pārvērta valstis un to iedzīvotājus par savas personīgās peļņas avotu un dažādos veidos piesavinājās tautas īpašumus un dabas bagātības. Lai nostiprinātu sistēmu, kura viņiem ļauj nesodīti realizēt negausīgo iedzīvošanos, politikā tika pielaisti tikai viņiem līdzīgi - zemiski, alkatīgi, bezkaunīgi, varaskāri cilvēku sugas eksemplāri. Faktiski notika negatīvā atlase. Rezultātā viņu valdīšanas trīsdesmit gadu laikā izveidojās nosacīta "kastu" sistēma, un sabiedrība ne vien vienkārši noslāņojās, bet atšķirīgās kastas nokļuva dažādās bezdibeņa pusēs vai pat dažādās dimensijās.
Šie procesi notika diezgan sinhroni daudzās postpadomju republikās, tagad - valstīs. Tie, kuri uzurpēja varu un ielīda varas gaiteņos, nekautrējās to izmantot savās savtīgajās, merkantilajās interesēs un piezīdās tautas miesai. Viņi uzblīda un kļuva arvien treknāki, bet tauta - arvien liesāka. Plaisa auga, netaisnība vairojās, tautā brieda rūgtums. Vieniem bija vienmuļš darbs izdzīvošanai, citiem - personīgās lidmasīnas, dārgas jahtas un pilis vai villas siltajās zemēs.
Nacionālo valstu ideja, pateicoties kurai daudzi varturi iesēdās savos krēslos un pie tiem pieauga, pamazām zaudēja nozīmību. Ar to vairs nevarēja pelnīt. Lai nodrošinātu status quo un savu pakaļu drošību, banda, kuru mēdz saukt arī par politisko eliti, sāka veidot starptautiskas organizācijas. Suns zina, ko ēdis, tādēļ vietējie politiskie varmākas uz savu - vietējo spēka struktūru pārstāvjiem - sevišķi nepaļāvās.
Kazahijas kliķe iestājās Kolektīvās Drošības Līguma Organizācijā. Nu, ko - tālredzīgi. Kazahstānā bija vairāki gadījumi, kad vietējo spēka struktūru vīri atteicās arestēt protestu dalībniekus. Nerunājot par uguns atklāšanu uz civiliedzīvotājiem. Ko nu? Ziepes? Apzagtā tauta var nolinčot savus pāridarītājus? Uz policiju un armiju nevar paļauties - arī viņi pieder pie "zemākās" kastas?
Un tad tiek iedarbināts līgums. Bandīti glābj bandītus. Lai gan arī te neiztiek bez starpgadījumiem - kirgīzi atteicās šaut uz brāļiem kazahiem, pārējiem nav problēmu; Kazahijā ieradušies Krievijas un Baltkrievijas desantnieki - "miera uzturētāji". Jāteic, ka spēka struktūras nodrošina mieru, šaujot pa demonstrantiem ar kaujas patronām, un ziņots, ka vairāki desmiti protestētāju jau nogalināti un nu tiešām dus mūžīgā mierā. Kā pazīstamajā teicienā - nav cilvēka, nav problēmas. Miers...
Es nevarēju iedomāties, ka var tik velnišķīgi pagriezt sev vajadzīgajā virzienā tādu šķietami labu lietu kā šis līgums. Es domāju, ka tas paredz kolektīvu aizsardzību pret ārējiem ienaidniekiem, bet te izrādās, ka tā ir varturu bandas locekļu vienošanās izpalīdzēt viens otram savu tautu dumpošanās gadījumā.
Nedomāju, ka kazahiem patiks tas, ka pa viņu ielām braukā un uz viņiem šauj svešu valstu bruņoti cilvēki. Kurus turklāt ielūdzis pašu prezidents.
Jāsaprot, ka pasaule ir mainījusies. Diemžēl - ne uz labo pusi. Cilvēki vairs nevar būt saimnieki savā zemē. Starptautiskā mafija izveidojusi tīklu, kurš aptver visu zemeslodi. Nacionālās intereses viņu vērtību skalā nepastāv. Tāpat kā Tēvzemes mīlestība, gods, taisnīgums. Ieskaties acīs kaut tam pašam kariņam vai levitam. Aiz eļļainās melu plēves tu ieraudzīsi: vienā acī – nauda, bet otrā – vara!
Un šīs divas māsas ir devušās uzvaras gājiena pa visu pasauli un pakļāvušas sev daudzus šīs pasaules valstu līderus.
Tādēļ tik daudzu valstu teritorijās ir ārzemju karaspēks. Varbūt atsevišķos gadījumos tas ir nepieciešams, bet pārsvarā - kā režīmu nesodāmības garants.
Dzīve un vēsture gan liecina, ka pat visstiprākās impērijas, visvarenākie un nežēlīgākie tirāni mēdz ņemt visai nelabu galu. Cerams, ka mums būs laime un gandarījums redzēt to savām acīm...
P.S. Bet tas, ka tautas neapmierinātību un protestus huntas nekavējoties diskreditē ar provokatoru iesaisti, ir vecs kā pasaule. Kā citādi lai ievieš ārkārtas stāvokli un attaisno varturu noziegumus pret cilvēkiem?...
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
