Iesaki rakstu: 
Atceros kādu epizodi Ēģiptē. Tas bija toreiz, pirms kovidmurga. Viesnīcas, kurā es dzīvoju, īpašnieks ielūdza mani kopā padzert tēju. Sarunas gaitā apjautājos arī par Ēģiptes valdību, - kāda tā viņam šķiet?
- Visas valdības ir mafija, - siltām, brūnām acīm manī lūkojoties, rāmi noteica dzīvē daudz piedzīvojušais vīrs. Šodien, kad pasaules uzmanību saista notikumi Kazahstānā, šī vīra teiktais izgaismojas visā krāšņumā.
Pēc PSRS sabrukšanas daudzas bijušās republikas lepni sevi pasludināja par valstīm, bet varu tajās, kā likums, sagrāba uz varu un iedzīvošanos tendēti cilvēki. Viņi pārvērta valstis un to iedzīvotājus par savas personīgās peļņas avotu un dažādos veidos piesavinājās tautas īpašumus un dabas bagātības. Lai nostiprinātu sistēmu, kura viņiem ļauj nesodīti realizēt negausīgo iedzīvošanos, politikā tika pielaisti tikai viņiem līdzīgi - zemiski, alkatīgi, bezkaunīgi, varaskāri cilvēku sugas eksemplāri. Faktiski notika negatīvā atlase. Rezultātā viņu valdīšanas trīsdesmit gadu laikā izveidojās nosacīta "kastu" sistēma, un sabiedrība ne vien vienkārši noslāņojās, bet atšķirīgās kastas nokļuva dažādās bezdibeņa pusēs vai pat dažādās dimensijās.
Šie procesi notika diezgan sinhroni daudzās postpadomju republikās, tagad - valstīs. Tie, kuri uzurpēja varu un ielīda varas gaiteņos, nekautrējās to izmantot savās savtīgajās, merkantilajās interesēs un piezīdās tautas miesai. Viņi uzblīda un kļuva arvien treknāki, bet tauta - arvien liesāka. Plaisa auga, netaisnība vairojās, tautā brieda rūgtums. Vieniem bija vienmuļš darbs izdzīvošanai, citiem - personīgās lidmasīnas, dārgas jahtas un pilis vai villas siltajās zemēs.
Nacionālo valstu ideja, pateicoties kurai daudzi varturi iesēdās savos krēslos un pie tiem pieauga, pamazām zaudēja nozīmību. Ar to vairs nevarēja pelnīt. Lai nodrošinātu status quo un savu pakaļu drošību, banda, kuru mēdz saukt arī par politisko eliti, sāka veidot starptautiskas organizācijas. Suns zina, ko ēdis, tādēļ vietējie politiskie varmākas uz savu - vietējo spēka struktūru pārstāvjiem - sevišķi nepaļāvās.
Kazahijas kliķe iestājās Kolektīvās Drošības Līguma Organizācijā. Nu, ko - tālredzīgi. Kazahstānā bija vairāki gadījumi, kad vietējo spēka struktūru vīri atteicās arestēt protestu dalībniekus. Nerunājot par uguns atklāšanu uz civiliedzīvotājiem. Ko nu? Ziepes? Apzagtā tauta var nolinčot savus pāridarītājus? Uz policiju un armiju nevar paļauties - arī viņi pieder pie "zemākās" kastas?
Un tad tiek iedarbināts līgums. Bandīti glābj bandītus. Lai gan arī te neiztiek bez starpgadījumiem - kirgīzi atteicās šaut uz brāļiem kazahiem, pārējiem nav problēmu; Kazahijā ieradušies Krievijas un Baltkrievijas desantnieki - "miera uzturētāji". Jāteic, ka spēka struktūras nodrošina mieru, šaujot pa demonstrantiem ar kaujas patronām, un ziņots, ka vairāki desmiti protestētāju jau nogalināti un nu tiešām dus mūžīgā mierā. Kā pazīstamajā teicienā - nav cilvēka, nav problēmas. Miers...
Es nevarēju iedomāties, ka var tik velnišķīgi pagriezt sev vajadzīgajā virzienā tādu šķietami labu lietu kā šis līgums. Es domāju, ka tas paredz kolektīvu aizsardzību pret ārējiem ienaidniekiem, bet te izrādās, ka tā ir varturu bandas locekļu vienošanās izpalīdzēt viens otram savu tautu dumpošanās gadījumā.
Nedomāju, ka kazahiem patiks tas, ka pa viņu ielām braukā un uz viņiem šauj svešu valstu bruņoti cilvēki. Kurus turklāt ielūdzis pašu prezidents.
Jāsaprot, ka pasaule ir mainījusies. Diemžēl - ne uz labo pusi. Cilvēki vairs nevar būt saimnieki savā zemē. Starptautiskā mafija izveidojusi tīklu, kurš aptver visu zemeslodi. Nacionālās intereses viņu vērtību skalā nepastāv. Tāpat kā Tēvzemes mīlestība, gods, taisnīgums. Ieskaties acīs kaut tam pašam kariņam vai levitam. Aiz eļļainās melu plēves tu ieraudzīsi: vienā acī – nauda, bet otrā – vara!
Un šīs divas māsas ir devušās uzvaras gājiena pa visu pasauli un pakļāvušas sev daudzus šīs pasaules valstu līderus.
Tādēļ tik daudzu valstu teritorijās ir ārzemju karaspēks. Varbūt atsevišķos gadījumos tas ir nepieciešams, bet pārsvarā - kā režīmu nesodāmības garants.
Dzīve un vēsture gan liecina, ka pat visstiprākās impērijas, visvarenākie un nežēlīgākie tirāni mēdz ņemt visai nelabu galu. Cerams, ka mums būs laime un gandarījums redzēt to savām acīm...
P.S. Bet tas, ka tautas neapmierinātību un protestus huntas nekavējoties diskreditē ar provokatoru iesaisti, ir vecs kā pasaule. Kā citādi lai ievieš ārkārtas stāvokli un attaisno varturu noziegumus pret cilvēkiem?...
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
