Iesaki rakstu: 
Divu globālo lielvaru attiecību nākotne sāk mums atgādināt striķi, ko nedrīkstam piesaukt mājā, kur kāds... drīz varētu iet kārties. Piemēram, Latvijas biznesa cerības nedaudz iegrābties Vidusvalsts juaņu lādēs.
Ķīnas kompartijas un valsts līderis Sji Dzjiņpins, rudenī atkal apstiprinājis amatu pilnvaras un ierakstījis sevi konstitūcijā, gluži impēriski piesaka vislielākās nācijas un (pagaidām) otrās lielākās ekonomikas pretenzijas uz saimniecisko, politisko, militāro ietekmi visā pasaulē.
Kas zina, varbūt Donalda Trampa ekstravagantā, pat gluži jancīgā prezidentūra Vašingtonai kļūs par veiksmes formulu tās duelī ar Pekinu? Biznesmeņa un viņa galma brutālais tiešums – vēlme diplomātijā iztikt bez baltiem cimdiem, dūša vicināt rungu izdevīgā brīdī – varētu, ja ne vairāk, vismaz bremzēt ASV noslīdēšanu globālā ietekmes reitinga otrajā pozīcijā.
Mums ir pavisam nepatīkami apzināties, ka, neizbēgami saasinoties Ķīnas Tautas Republikas un Amerikas Savienoto Valstu cīņai par pasaules līderību, mums tajā jau ir strikti iezīmēta un nesamaināma loma. Kad ar laiku tiks novilktas daudz skaidrākas robežas starp abiem sāncenšiem (un visiem to sabiedrotajiem, vasaļiem, klientiem, parazītiem), Latvija gluži loģiski paliks kopā ar savu transatlantisko labvēli.
Mūsu valsts deviņdesmito gadu sākumā izdarītā politiskā izvēle – ļauties ASV aizbildniecībai – bija vienlaikus determinēta un racionāla. Latvija un Baltija no tā tikai ieguva un iegūst. Ja arī gadījās, ka baltiešu demonstratīvais proamerikānisms patraucēja attiecībās ar ES «vecbiedriem» un Briseli, tad pie vainas bija tikai mūsu diplomātijas plakātiskums un neelastīgums. Varbūt vēl šādi tādi sulainismi mūsu politiķu un ĀM darbinieku uzvedībā.
Pateicoties ASV patronāžai, mēs šodien esam ar uzviju pasargāti no iespējamiem – kaut arī, manuprāt, galvenokārt mūsu urrāpatriotu sadomātiem – militāriem apdraudējumiem. Ar Vašingtonas palīdzību Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, un tagad tā jau drīkst būt arī hroniska alianses sniegtās drošības patērētāja. Mūsu debesīs patrulē citu dalībvalstu lidmašīnas, kazarmās kā mūsu «dzīvais vairogs» iekārtojas to sūtītie karavīri, poligonos rūc viņu vadītie tanki. Mēs varam turpināt droši izklaidēties, tīksmi bubuļojot sevi ar mācībām «Zapad»...
Taču visam ir sava cena. Protams, mēs neatteiksimies no drošības, ko dāvā sadarbība ar ASV, tāpēc, lai netraucēti varētu «tirgot ķīniešiem šprotes» vai saņemtu no Pekinas dāsnus kredītus. Taču mums nevajag arī ļauties ilūzijām, ka varēsim ilgi sēdēt uz diviem ķebļiem.
Visticamāk faktiski visa postpadomju teritorija tuvākajā desmitgadē ļausies Ķīnas patronāžai. Jā, pieļauju, ieskaitot pat šobrīd tik «prorietumniecisko» Ukrainu, kurai šāda izvēle varētu būt/šķist efektīvāks risinājums gan zaudēto teritoriju atgūšanai, gan saimnieciskai attīstībai. Mums tādejādi vismaz tiks salds prieciņš vērot, kā Kremlis pamazām – izmisīgi kārpoties, bet neizbēgami – pārvēršas Pekinas vasalī, kurš var tēlot suverēnu vienīgi pats sev.
Galu galā tik odiozais un «nevaldāmais» Ziemeļkorejas diktators ar saviem raķešu un atombumbu izmēģinājumiem jau ir Ķīnas klients, ko tā uztur un pilnībā kontrolē. Kā man skaidroja kāds – privātās sarunās ļoti mutīgs – Ķīnas politikas pašmāju eksperts, Kims Čenuns ar huligāniskiem «trakā raķešvīra» izlēcieniem tēlo lomu, kādu Fidels Kastro pirms pusgadsimta pildīja Maskavas uzdevumā: pārbaudīt amerikāņu nervu stiprumu un viņu apņēmību.
Inārai Mūrniecei, arī citiem Baltijas un Ziemeļu valstu parlamentu vadītājiem, kuri 7.janvārī devās uz Pekinu, «lai stiprinātu NB8 un Ķīnas politisko dialogu», šāda vizīte, iespējams, dāvās spilgtus iespaidus. Taču tās (un citu Latvijas diplomātisko aktivitāšu šajā lielvalstī) rezultativitāte rādās esam apšaubāma. Kā jau teicu, Latvijas loma globālajā duelī jau ir sen noteikta, un mūsu Baltā dāma ķīniešiem būs vien «jeņķu apteksne». Acīs jau, protams, to neteiks. (Šķiet, vienīgi neitrālajai Somijai ar tās ilgajām «findlandizācijas» tradīcijām – varbūt arī Zviedrijai vai savrupajai Norvēģijai – var izdoties jaunās Padebešu impērijas bonzas patiesi ieinteresēt kaut kādā sadarbībā.)
Jau novembra beigās mūsu politiķi – gan no valdības, gan no Saskaņas (tai, atcerēsimies, joprojām ir sadarbības līgums ar ĶKP) – atgriezās no Pekinas sadrūvējušies, pat «aplauzušies». Tur vairāk nekā divsimt ārzemju partiju sūtītiem delegātiem tika prezentēta priekšsēža Sji vīzija par jauno, ķīnisko, pasaules kārtību. Saeimas deputāts Sergejs Potapkins par iespaidīgo pasākumu atskaitījās ar kolorītu un pavisam alarmisku vēstījumu. Žēl, ka Delfu portālā neatradās vieta tā latviskajai versijai, jo saskaņieša pesimisms tiešām būtu pelnījis lielāku rezonansi sabiedriskajā domā, palīdzot laikus atbrīvoties no rožainām ilūzijām Latvijas ekonomiskajā politikā.
Divu lielvaru konkurence turpinās, manuprāt, mums traģisko procesu, ko iesāka hibrīd- un sankciju karš. Neredzamā siena aiz Zilupes kļūs vēl augstāka, turklāt iegūstot Lielā Ķīnas mūra aprises. Mēs, Baltijas valstis, pārveidojamies par Rietumu zemesmalu. Ir vēl laiks mums to atzīt un koriģēt savas perspektīvas.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
