Ķīnas maigā, asā un stingrā vara

Antiamerikāņu ass un Mao kostīms

Rietumu novērotāji Irānas, Ziemeļkorejas, Ķīnas un Krievijas apvienību nodēvējuši par jauno Antiamerikāņu asi. Ģeopolitikā ir ierasts zīmēt asis, apļus uz zonas. Savulaik Džordžs Bušs ieraudzīja Putina acīs dvēseli, bet uz ļaunuma ass izvietoja Irānu, Irāku un Ziemeļkoreju. 2012. gadā par ASV prezidenta amatu ar Baraku Obamu cīnījās republikāņu kandidāts Mits Romnijs, kurš teica, ka Krievija ir galvenais ASV ģeopolitiskais pretinieks. Baraks Obama tam neticēja, runāja draudzīgi ar Dmitriju Medvedevu un īstenoja sava viceprezidenta Džo Baidena kūrēto pārlādes (reset) politiku ar Krieviju.

Šodien vērojam jau ierastu tendenci – kārtējais ASV prezidents vēlas draudzēties ar mežonīgo Krieviju. Donalds Tramps līdz šim caru Putinu ir īpaši saudzējis, kamēr Volodimiru Zelenski ir ik pa laikam kauninājis. Trampa spiediens uz Ukrainu līdzinās situācijai, kurā šerifs rājas uz uzņēmēju par to, ka tas nepiekrīt piekāpties reketierim…

Tramps pēdējā laikā ir vairāk pievērsies ASV iekšējiem kariem, jo ar Krieviju nevēlas konfliktēt, bet ar Ķīnu īsti nespēj. Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠOS) samits un Japānas sagrāves parāde bija Sji Dziņpina un Ķīnas pašreklāmas manifestācija. Vairākas dienas Sji uzņēma līderus no Āzijas valstīm un Tuvajiem austrumiem rūpīgi plānotā propagandas samitā, kas bija paredzēts, lai demonstrētu viņa kā Ķīnas līdera redzējumu par jaunu pasaules kārtību. Putins tā vien lipa pie Mao frencī tērptā Sji, kura vēstījums ir skaidrs – Ķīna ir spēks, kas vēlas revidēt globālos noteikumus, un tā nebaidās apstrīdēt pastāvošos starptautisko tiesību principus un pasaules kārtību.

Ķīnas “maigums”

1990. gadā grāmatā “Bound to Lead” Džozefs Naijs (Joseph S. Nye) uzsāka maigās varas principu formulēšanu. Maigā vara (soft power) kā alternatīva stingrajai varai (hard power).

2004. gadā publicētajā grāmatā „Soft Power. The Means to Success in World Politics”  Naijs rakstīja, ka stingrā vara balstās uz iespēju kādu iebiedēt vai atalgot (ekonomiskie labumi), lai sasniegtu to, ko vēlies. Tomēr pastāv arī iespēja iegūt vēlamo rezultātu bez draudiem vai uzpirkšanas. Ir trīs pamatveidi, kā iegūt to, ko vēlies: ar piespiešanu („pātaga”), ar atalgošanu („burkāns”) un ar pievilcību („maigā vara”).

Valsts var sasniegt starptautiskajā politikā to, uz ko tiecas, ja ietekmē citas valstis ar kultūras pievilcīgumu, vērtībām un rīcības piemēru. Kā tipiskākie Ķīnas maigās varas instrumenti ir skatāmi Konfūcija institūti, stipendijas studijām Ķīnā, “Pandas diplomātijas” aktivitātes un dažādi kultūras apmaiņas pasākumi ārvalstīs. Tik tālu viss būtu daudz maz pieņemami, ja panda ik pa laikam nerādītu zobus un nekostu.

Kā rakstīja Džozefs Naijs – maigā vara nav ētiski ierobežota, noteiktos vēstures posmos, noteiktā auditorijā Hitlers, Staļins, Mao likās pievilcīgi līderi apmānītas auditorijas acīs. Naijs atgādināja, ka, ja jums nolaupa naudas maku vai arī jūs to labprātīgi atdodat kādam, kas jūs ir apmānījis, rezultāts ir viens un tas pats – esat zaudējis naudu. Līdzīgi ir arī, ja jūsu valsts institūciju funkcionēšana ir iedragāta, tātad ienaidnieks ir panācis savu, tad nav tik svarīgi, kuru no varas instrumentiem tas ir lietojis – stingro varu (militāros un ekonomiskos) vai savu valdzinājumu un atraktivitāti (maigās varas resurss).

Te gan parādās problēma Naija rakstītajā, jo viņa piemērs ar maldināšanu drīzāk iziet ārpus win-win pieejas, kas raksturo maigo varu. Staļins nebija harizmātisks un kļuva populārs ar melu un iebiedēšanas palīdzību, bet meli ir asās, nevis maigās varas līdzeklis.

Asā Ķīna

2021. gadā Kristofers Volkers (Christopher Walker) un Džesika Ludviga (Jessica Lugwig) atgādināja par autoritāru valstu mērķiem ārvalstīs: “Viņu primārais mērķis nav iegūt mīlestību caur balsīm mērķa auditorijā, bet gan korumpēt, mulsināt, aizskart un kontrolēt oponentus. Tā nav maigā vara, tas ir kas cits.”[1] 

Abi minētie eksperti 2017. gadā nāca klajā ar jauna jēdziena piedāvājumu, norādot: “Tas, ko esam līdz šim uzskatījuši par autoritāro valstu “maigo varu”, ir jāskata kā “asā vara” (sharp power), kas caururbj, caursit vai caurdur mērķa valstu politisko un informatīvo vidi.”[2]

Volkers un Ludviga norādīja, ka Ķīnas un Krievijas asās varas īstenošana lielā mērā balstās kamuflāžas izmantošanā, pasniedzot valsts darbību kā privātā un nevalstiskā sektora pašiniciatīvu ārvalstīs. Turklāt, kā norāda minētie pētnieki, asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota.[3] 

Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju. Vienkāršojot varētu teikt, ka asās varas īstenotāji saka: “Ļaujiet mums melot pie jums, tā, kā mēs to darām jau savā zemē. Vienlaikus, mēs neļausim jums stāstīt patiesību mūsu valstī”.[4] Vēl vairāk – asās varas meistari mēģina ierobežot patiesības paušanu par sevi pat citās valstīs, ja vien tāda iespēja rodas; esam to piedzīvojuši arī Latvijā.

2024. gadā Ķīnas vēstniecība nosūtīja “laipnu atgādinājumu” Dailes teātrim saistībā ar tur plānoto viesizrādi “Ķīna pirms komunisma”, kurā uzstājās Ķīnā vajātās reliģiskās organizācijas “Faluņguņ” sastāvā esoša deju grupa “Shen Yun”. Teātra direktors Juris Žagars novembra nogalē saņēma oficiālu vēstuli no Ķīnas vēstniecības, kurā norādīts, ka 1999. gadā Ķīnas valdība minēto organizāciju aizliedza, tāpēc teātris tiek aicināts pārdomāt plānotā uzveduma izrādīšanu. Lūk, tipisks asās varas īstenošanas paraugs!

Arī Ķīnas propagandas tūres ārvalstu (īpaši rietumvalstu) žurnālistiem nav nekas jauns. Viesi tiek izvadāti pa dažādiem tehnoloģiju centriem un ražošanas uzņēmumiem, kas pozicionē Ķīnu kā inovāciju un attīstības centrāli. Savukārt kulturālajā programmā visiem tiek izrādīta Ķīnas virtuve, kultūras un mākslas centri. Līdzīgā braucienā 2024. gadā devās arī grupa Latvijas Saeimas deputātu, braucienu nesaskaņojot nedz ar Saeimu, nedz ar Ārlietu ministriju. Vai šajā un līdzīgos pasākumos ķīnieši stāsta par uiguru un kristiešu vajāšanām komunistiskajā Ķīnā? Vai stāsta par vārda brīvības būtiskiem ierobežojumiem? Jautājums ir retorisks.

Ķīnas vēstnieks Latvijā, atgādinot par Otrā pasaules kara beigām, neaizmirsa pieminēt, cik ļoti Ķīnai ir svarīga “vienas Ķīnas” politika un ka Taivāna esot neatņemama Ķīnas sastāvdaļa.[5] Ar to “vienas Ķīnas” politikas īstenošanu mēs esam pakļāvušies netaisnībai, ko komunistiskie ķīnieši īsteno pret brīvajiem ķīniešiem Taivānā.

Stingrā vara

Savulaik Tokijā man un citiem baltiešu delegācijas pārstāvjiem Japānas drošības politikas eksperti rādīja karti, kurā bija atzīmēti Krievijas militārās aviācijas regulāri īstenoto lidojumu ceļš ap Japānas krastiem. Japāņi kā trīs galvenos savas nacionālās drošības apdraudētājus skata Ķīnu, Ziemeļkoreju un Krieviju. Tie paši eksperti mums skaidroja, kā Austrumāzijā tiek uztverta Ķīna, kuras militārie kuģi uzvedas huligāniski Dienvidķīnas jūrā.

“Pandas diplomātija” nespēj nodzēst to sašutumu un satraukumu, kas valda vairākās valstīs, kuras sastopas ar Ķīnas komunistu spiedienu jautājumos par jūras ceļiem, salām un zveju. Ķīna Dienvidķīnas jūrā būvē militāras bāzes uz salām un sēkļiem, tos pārvēršot par savu teritoriju, tādējādi ierobežojot ārvalstu kuģu brīvu kuģošanu. Tāpat šādā veidā Ķīna grib iegūt kontroli par gāzes un naftas rezervēm, kas glabājas jūras dzelmē.

Šī joma nav skatāma ne caur maigās varas, ne asās varas prizmu. Te ķeramies pie “stingrās varas” jēdziena, kas tiek lietots, kad spriežam izteikti materiālas dabas kategorijās, piemēram, par nacionālo drošību, spēku līdzsvaru, militārajām spējām un ekonomiskajiem ieguvumiem. Kad Sji Dziņpins uzvilka Mao frenci un sapulcināja ap sevi diktatorus, tas bija vēstījums gan normatīvajā plāksnē (nemāciet mūs dzīvot!), gan stingrās varas dimensijā (mūsu ir daudz un kopā mēs esam stipri!).

Teherāna un Phenjana turpina piegādāt Maskavai militārās preces. Phenjana sūta arī karaspēku karam ar Ukrainu, savukārt Ķīna atbalsta Krievijas kara un sankciju plosīto ekonomiku un rūpniecību. “Gazprom” kompānijai pēdējā laikā iet arvien grūtāk, Pekina stiepj palīdzīgu roku.

Sibīrijas (ne)spēks

2014. gada maijā parakstīja līgumu par “Sila Sibiri I”. Krievi toreiz teica, ka Ķīna ieguldīs minētā projekta celtniecībā 20-25 miljardus USD (praksē tas nenotika)  un ka “Sila Sibiri” dos Krievijai 400 miljardu USD ienākumus. Tas nozīmētu, ka 1000 kubikmetru dabasgāzes būtu jāpārdod par 350 USD. Bet reālā cena, par kādu ķīnieši pērk Krievijas dabasgāzi, pašlaik ir nedaudz virs 250 USD, bet 2031. gadā tā ir paredzēta 231 USD līmenī.

Stingras vienošanās par “Sila Sibiri II” joprojām nav, ir tikai kaut kas līdzīgs nodomu memorandam, kas neuzliek saistības. Energoresursu eksperts Mihails Krutihins nesen skaidroja, ka ķīnieši sakot krieviem aptuveni sekojošo: būvējiet infrastruktūru mūsu virzienā paši, un mēs būsim vienīgie pircēji, kuri noteiks cenu!

Turklāt ķīnieši līdzīgi Aleksandram Lukašenko prasa, lai Krievija nākotnē viņiem tirgo dabasgāzi par iekšējām cenām, kas ir aptuveni 120 USD par 1000 kubikmetriem. Runa ir par jaunajām piegādēm, kas būtu virs tā apjoma, ko Ķīna pērk pašlaik. “Sila Sibiri” ir drīzāk politisks, nevis komerciāls projekts, jo tas sevi neatpelna. Arī krievu skaļie paziņojumi par vienošanos ar Ķīnu par “Sila Sibiri II” pagaidām drīzāk sabiedrisko attiecību akcija, kuras mērķis ir teikt Rietumiem: mums jūsu sankcijas nesāp, pārdosimies ķīniešiem un dzīvosim laimīgi…

Krutihins savā intervijā rezumē: “Tās cenas, par kurām ķīnieši pērk Krievijas dabasgāzi, un tās cenas, par kurām viņi vēl grasās pirkt, norāda uz to, ka visa Krievijas Federācija, visi Krievijas iedzīvotāji sponsorē ķīniešus – dabasgāzes patērētājus.”[6] Lūk, šī ir stingrās varas realitāte, Ķīna savu politisko atbalstu Krievijai pārdod par augstu cenu.

Nobeigumā

Krievija nav pirmā zeme, kas maksā dārgi par “draudzību” ar Ķīnu. Ir vairākas valstis pasaulē, tai skaitā Āfrikā, kurās ir uzcelta lielu projektu infrastruktūra, ko būvēja Ķīnas strādnieki ar no Ķīnas vestiem materiāliem un tehnoloģijām. Daļa no šiem projektiem ir dīkstāvē, bet valstis saņēmējas turpina atmaksāt kredītus, ko Ķīna deva minēto projektu izbūvei.

Ķīnas pieeja ir atšķirīga no Krievijas atklātās militārās agresijas, un tomēr tā nav maiga. Vienkārši tas, ko Krievija mēģina ar veseri, Ķīna dara baltos cimdos, un veseris ir ietīts glītā papīrā, ko rotā Konfūcija citāti, sarkana rotaļu pūķa bildītes un amizanti video ar  pandas rotaļām. Nu, un vēl stāsts par vienu jostu/vienu ceļu, pa kuru pie mums it kā ripošot vagoni ar zelta naudu. Tikai jāpaklanās sarkanajam pūķim līdz zemei.

[1] Walker C. and Ludwig J. A Full-Spectrum Response to Sharp Power. The Vulnerabilities and Strengts of Open Societies. June 2021. NED, International Forum for Democratic Studies.

[2] Walker C. and Ludwig J. From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’:  Rising Authoritarian Influence in the Democratic World in Christopher Walker & Jessica Ludwig (eds) Sharp Power: Rising Authoritarian Influence, Washington DC: NED, 2017.

[3] Turpat.

[4] Kudors A. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. London: Routledge, 2024, p. 14.

[5] Ķīnas vēstnieks Latvijā Tans Songgens: Lai miera un taisnīguma gaisma vada mūsu kopīgo nākotni. LA.lv, 02.09.2025. https://www.la.lv/kinas-vestnieks-latvija-tans-songgens-lai-miera-un-taisniguma-gaisma-vada-musu-kopigo-nakotni.

[6] The Breakfast Show. Михаил Крутихин: Все жители России спонсируют китайцев

 https://www.youtube.com/watch?v=cP9-Yf7GF4k

Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv

Novērtē šo rakstu: