Iesaki rakstu: 
Acīmredzot šķiras intereses un pārmēra alkatība šoreiz aptumšojušas dižā trockista skaidro un praktisko saprātu, tāpēc šobrīd skaidri redzams, ka megakapitālistu klubiņam viņu plānus realizēt neizdosies, vismaz pašreizējā iecerē noteikti ne.
Kas ir noticis?
Pirmkārt, Davosas forums un slavenā Putina runa, kurā viņš skaidri pasaka, ka viņam ir savs redzējums uz jauno pasaules iekārtojumu. Tas nozīmē, ka Krievija un tās satelīti Lielā Restarta programmā nepiedalīsies. Tas automātiski nozīmē arī spriedzes palielināšanos ap Krievijas teritoriju, jo korpokrātu plāni par Krievijas kontrolēšanu nav mainījušies.
Tā kā arī Ķīna nedomā kopēt Švāba izstrādāto konceptu, bet ir izvēlējusies savu, tīri aziātisku ceļu, tad Lielā Restarta komandai nāksies rēķināties ar divu labi bruņotu lielvaru viedokli. Savukārt ģenerāļa Švāba un Baidena rīcībā ir tikai demotivēts, no paša bezjēdzības noguris NATO - vēl varens, bet lejupejošs un kodolkonfrontācijām nederīgs.
Otrkārt, iezagusies kļūda, kas marksisma un trockisma teoriju zinātājam nav pieļaujama. Ir zināms, ka neviena galmā izdomāta revolūcija, kas nebalstās uz masām un reālo situāciju, nekad nav uzvarējusi. Megabagātie korpokrāti ir sagatavojuši revolūciju, bet viņu revolucionārās masas sēž tipveida mājokļos un plāno, kā tikt ārā un ietriekt leduscirtni teorētiķu pakaušos kā kādreiz Meksikā. Švāba komanda šādu atbalstu masās meklē un atrod dieva dotās Grietas fanu pulkā, kas šobrīd brien kupenas, reflektējot par globālo sasilšanu un nelieti cilvēku - biosfēras pieelpotāju. Tunberga neapšaubāmi ir Lielā Restarta bosu kreatūra, no tās pašas vietas kājas aug arī pašmāju kretīniem, kas pa stūriem lipina zaļos plakātus no sērijas “Neapēd planētu”.
Pieņemu, ka Švābs paļaujas nevis uz masām, bet gan armiju un policiju, ko kontrolē korpokrātu iebarotās vai iebaidītās nacionalās valdības, bet turēt zem stobra plašas masas ir gan grūti, gan bīstami, gan arī īslaicīgi. Šādi sistēma degradē vienas paaudzes laikā.
Problēma ir faktā, ka kolektīvais Švābs nav ņēmis vērā masu noskaņojumu - tām nav nekādas vēlmes atstāt un brīvprātīgi nodot trockistu sazvērniekiem savas tiesības un brīvības, kas gadsimtos izkarotas ar asinīm. Tieši pretēji, cilvēki ir sajutuši draudus brīvībām no savu “nominālo”, korpokrātu “Politbiroja” korumpēto un kontrolēto valdību puses. Tāpēc arī vērojama strauja konservatīvo un dažāda ranga “populistu” un “nacionālistu” partiju popularitātes pieaugums, kas daudzviet jau apdraud neoliberālo “establišmentu”. Šo tendenču likumsakarīga attīstība novestu pie nacionālu valstu suverenitātes atjaunošanās, kas Švāba “Politbiroja “ plānos noteikti neietilpst.
Tāpēc cilvēku demokrātisko izvēli vajag iegrožot - nekas tam nekalpo labāk par “epidēmiju” un bailēm. Acīmredzot scenāriji būs dažādi, pēc Davosas foruma būs vērojama dažāda situācijas attīstība dažādos reģionos. Noteicošais šeit būs valstu ekonomiskā un ģeopolitiskā jauda.
Trešā konceptuālā kļūda ir pieņēmumā, ka par miljardiem var nopirkt visas valdības. Daudz kur ir vēsturiski noformējušās nacionālās finanšu un rūpnieciskās elites, kuras labi apzinās, ka nav slikti pasildīt rociņas pie kliņģeru lietus, bet stūri globālistiem atdot netaisas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka labi zina, ka globālā finanšu krīze arī nogāzīs no pjedestāla pasaules valūtu – dolāru. Kas gadiem ir bijis ideāls šantāžas un ietekmēšanas līdzeklis (Swift, pasaules naftas tirdzniecība, FRS utt.).
Kāpēc elites nevēlas atdot varu digitālo korpokrātu un transhumānistu bandai? Tāpēc, ka neatkarīgs vidusslānis nav paredzēts un mākslīgā intelekta algoritmi dresēs viņus gluži kā parastus birģerus. Katrā ziņā atliek rūpīgi vērot tuvākā laika notikumus, lai saprastu, kurš sāks droši iziet no lokdauna un dzīvot savu dzīvi. Tas arī būs signals par neatkarību un nepakļaušanos. Pat tāds amerikāņu reģionālais kājslauķis kā Polija izrāda vēlmi ātrāk tikt ārā no lokdauna un sākt strauji pārkārtoties.
No šī punkta raugoties, cerību nav Baltijai, Moldovai un Ukrainai, jo nekāda elite šeit saformēties nav paspējusi, valstis pārvalda atomizētas kaitnieku un zagļu bandas, kuras atšķirībā no Polijas nevar nosaukt pat par politiskajiem pigmejiem, maksimums par politisko pelējumu. Augšminētās valstis ir 100% atkarībā no Demokrātu partijas sponsoriem, tiem pašiem finanšu korpokrātiem un FAGMAs. Tur izglābšanās ir pašu slīcēju rokās, jo vietējā vara ir pārāk aprobežota, lai saprastu, ka ar izdabāšanu un aklu paklausību tikai turpina rakt sev kapu. Vienīgi koordinētas un straujas konservatīvās opozīcijas un tautas akcijas spētu ko mainīt un izglābt valsti. Pārkārtoties nāksies jebkurā gadījumā, process būs sāpīgs, tikai vienā gadījumā ir iespējams atjaunot suverenitāti, bet otrā – pazaudēt pilnīgi visu un pazust kā tautai tuvākajās pāris desmitgadēs.
Valstis, kuras vada valstsvīri, to jau sen ir sapratušas, to think tanki domā, raksta projektus, modelē, un ārlietu resursi darbojas pilnā sparā. Tur, kur valstvīri pat tuvu nav atradušies, nosoda Baltkrievijas valdību un izsaka līdzjūtību nemirstīgajam Kaščejam Navaļnijam un Skripaļam.
Ir netiešas liecības par to, ka tieši šobrīd pasaule tiek dalīta pa ietekmes un valūtu zonām, jaunā Jalta nav aiz kalniem. Pagrūti iedomāties, kā tas tiks noformēts un pēc kā izskatīsies. Bet pieņemu, ka viss nenotiks tik strauji, lai nevarētu paspēt uzvilkt gumijas zābakus un aizbrist uz Baltkrieviju, kas ir teritorija, kas Švābam Iļjičam jau iedevusi kurvīti un sildās krievu “Topoļu” ēnā. Ja vien tas būs nepieciešams un Ķīnas-Krievijas bloka rokās netiks atdota visa Austrumeiropa.
Tiem, kuriem LTV1 vēl nav paralizējusi smadzeņu centrus, būs derīgi pameklēt saites uz paredzamo dalījumu valūtas zonās, kas visticamāk realizēsies, ja uzvarēs oligarhāta “rūpnieku” spārns. Kā zināms, pašpietiekama ekonomika var pastāvēt ar 200 000 000 lielu patērētāju skaitu. Ar ko sadarbosies Latvija? To varam izlemt arī mēs!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
