Iesaki rakstu: 
Vai jūs zināt, ka 2021. gada 14. jūlijā toreizējā Kariņa valdība (ar ministriem Pūci, vēlāk Plešu) vienpusēji un bez jebkādas nozares izvērtēšanas parakstīja krietni paaugstinātus klimata mērķus – palielinot Latvijas nacionālo mērķi emisiju samazināšanai no -6% uz -17% līdz 2030. gadam? Bez aprēķiniem. Bez ietekmes uz tautsaimniecību novērtējuma. Bez budžeta seguma.
Šobrīd pieejamie aprēķini (no Satiksmes ministrijas) liecina, ka šo mērķu izpilde Latvijai izmaksās vismaz 13 miljardus eiro. No šīs summas reāli pieejams finansējums no ES fondiem/budžetā ieplānotā ir tikai 2,5–3 miljardi eiro, tātad trūkst vismaz 10 miljardu eiro, kas būs jāsedz no Latvijas valsts budžeta jeb mūsu visu – iedzīvotāju un uzņēmēju – kabatām.
Tas nozīmē, ka 4 gadu laikā mums jāatrod 10 miljardi eiro virs jau ieplānotā valsts budžeta deficīta – 2 miljardiem eiro gadā, virs jau trūkstošajiem 5% IKP aizsardzībai, 4,5 miljardiem eiro Rail Baltica būvniecībai, 380 miljoniem AirBaltic glābšanai.
Tātad vienlaikus liegsim iedzīvotājiem braukt ar auto un liesim degvielu militārajai tehnikai, būvēsim robežnocietinājumus un pirksim raķetes. Tikmēr pirksim elektrobusus pašvaldībās ar kuriem draudu gadījumā nevarēsim aizvest iedzīvotājus, jo baterija tur tikai 100km, nopietni?
Tikmēr Grieķija ir nākusi klajā ar radošu risinājumu – "Climate Resilience Tax" jeb klimata noturības nodevu, kas tiek iekasēta no katra tūrista par nakšņošanu. Tas valstij sniedz 600–800 miljonus eiro gadā un neskar vietējo iedzīvotāju maciņu.
Bet Latvijā šādu iespēju nav – jo Kariņa valdība COVID-19 laikā iznīcināja tūrismu un tas vēl šodien ir par ~23% zem 2019. gada līmeņa, kamēr mūsu kaimiņi jau sen ir atguvušies (skat.
Esošajos ģeopolitiskajos apstākļos, kad ir karš Eiropā, robežas jāstiprina, jābruņojas un jānodrošina mūsu eksistence, klimata mērķu izpilde nevar būt prioritāte. Degviela, ko mēs nedrīkstēsim lietot savā automašīnā, tiks sadedzināta militārajā tehnikā mācību laikā.
Mums neaug nauda kokos, un aizņemšanās iespējas nav bezgalīgas. Valsts aizņemšanās limits, pēc Valsts kases un FM aprēķiniem, ir tikai 5,5 miljardi eiro, kas jau izsīkst 2028/29. gadā. Tos nedrīkst izšķērdēt valsts aparāta uzturēšanai vai mērķiem, kas neveido nākotnes ieņēmumus.
Es aicinu nekavējoties iesaldēt Latvijas uzņemtos klimata mērķus, pārtraukt bezatbildīgo aizņemšanās un budžeta izšķērdēšanas kursu, un pārskatīt nākamo gadu budžeta prioritātes, iekļaujot tajās tikai to, kas:
- stiprina valsts drošību,
- veicina ekonomikas izaugsmi,
- palielina ieņēmumus, nevis izdevumus.
Pretējā gadījumā katrs Latvijas iedzīvotājs samaksās vismaz 1200 eiro gadā (ja tiks pieļauta esošās valdības aizņemtās naudas izpļakarēšana) jeb 100 eiro mēnesī no savas algas tikai par valsts parāda apkalpošanu, lai segtu šo utopisko politiku.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
