Iesaki rakstu: 
Savulaik par 10. Saeimu, kurā tika ievēlēta partiju apvienība Par Labu Latviju, kāds populārs Latvijas politikas komentētājs simboliski izteicās: “Dabā nekad nesatiekas pingvīni ar leduslāčiem.” Tomēr politikai ir sava dienaskārtība, un tajā šādi pavērsieni ir iespējami. Iznākums gan bija tāds, ka 10. Saeima izbeidzās ar tās atlaišanu. Kāpēc pēkšņi tas atkal kļuvis aktuāli? Tādēļ, ka pingvīni ar leduslāčiem atkal ir ne vien satikušies, bet arī jauki sadzīvo jaunajā Rīgas domes sasaukumā.
Kas ir kas? Bagātīgie Rīgas apcirkņi ir spējuši vienot kopējam “darbam rīdzinieku labā” gan Krievu savienību un Saskaņu, gan Jauno Vienotību. Un tagad Rīgā tiek iemēģināti jauni politiskās sadarbības scenāriji, pārbaudot, cik lielā mērā tie varētu būt izmantojami Saeimas darbā, lai noturētu pie varas fatāli neveiksmīgo Krišjāņa Kariņa valdību.
Savdabīgi, ka šobrīd vienotā dziesmā saplūst zaļās idejas un vēlme cirst, atvainojos, “apsaimniekot” Rīgas plaušas jeb Rīgas mežus. Roku rokā sadarbojas “bezkompromisa cīnītāji” par dabas bagātību “saglabāšanu” – aktīvisti no Dabas fonda ar Rotbergu priekšgalā –, un Klāva Olšteina (attēlā) brandža, kas mostas un guļas pie motorzāģu skaņas kā patīkami iemidzinošas mūzikas.
Kāpēc pēkšņi Olšteins un viņa sešinieks, un kāds tam sakars ar jauno Rīgas domi. Atcerēsimies, ka šis sešinieks savulaik bija stabilitātes garants Valda Dombrovska valdībai, par ko tika dāsni atalgots. Viens no avotiem bija Satiksmes ministrija un tajā ietilpstošie uzņēmumi, kuri tika atdoti izlaupīšanai.
Vēl joprojām jautāsiet kāds sakars tam ar mūsdienu Rīgu? Tad, lūk, Vilnis Ķirsis tajā pašā valdībā, kuru stutēja Olšteina sešinieks, tieši ar Olšteina gādību kļuva par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru. Viņš pats par sešinieka dalībnieku nekļuva visai prozaiska iemesla dēļ, jo netika ievēlēts parlamentā.
Kā redzams, vecās saites nekur nepazūd. Olšteina un viņa sabiedroto ietekme uz Jaunās Vienotības priekšvēlēšanu kampaņu Rīgā nav ne noslēpums, ne arī kaut kas, par ko kautrētos Jaunās Vienotības vadība. Tieši šeit slēpjas arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Ķirsis tik ļoti iecirtās, lai viņa pārziņā tiktu nodota galvaspilsētas satiksmes sfēra. Jo olšteiniešiem ir zināšanas un pieredze, kā vislabāk izslaukt šo nozari – viņi to ar vērienu paveica jau Dombrovska valdības laikā. Tolaik neviens viņiem pat neuzdrošinājās iebilst un ļāva grābt bez kautrēšanās.
Nevarētu teikt, ka kāds viņus Rīgā gaidīja ar atplestām rokām. Tomēr kriminālprocess pret Andri Šķēli un Ainaru Šleseru nāca kā lielā iespēja, jo tieši šie divi džentelmeņi vēsturiski bija Rīgas ielu uzturēšanas konkursu sagatavošanas arhitekti. Tieši 2A gādāja par to, lai vērienīgos līgumus iegūtu un desmitiem miljoniem lielo naudu sadalītu starp viņiem piederošām un tiešā ietekmē esošām kompānijām*.
Vēl tagad atceramies 2016. un 2017. gada ziemas, kad Rīgas ielas bija kārtīgi iesālītas, neskatoties uz sniega trūkumu un silto laiku, bet zaļie aktīvisti un Vienotības tagadējie RD deputāti tobrīd bļāva, cik tas ir kaitīgi dabai.
Taču svarīgs vienmēr ir skatupunkts – ja tu saņem savu daļu no naudas, kas aiziet sāls pirkšanai un kaisīšanai, tad varbūt tas vairs nemaz nav tik slikti. Šādā situācijā svarīgs kļūst jautājums – kā to izdarīt klusām un mierīgi. Un tālu nemaz nav jāmeklē – Klāvs (Olšteins) ar draugu Vilni (Ķirsi), protams, palīdzēs.
Kur vajag, piedraudēs, kur vajag, pasolīs, un sava daļa no 150 miljoniem ieripos vajadzīgajās kabatās. Patiesībā, atskatoties nesenajā pagātnē, jāsecina – kas tas par vicemēru, ja viņš nav strauji kļuvis par miljonāru? Nu, protams, ka tā ir lupata, ne vicemērs.
Lai neliktos, ka šeit izteiktie apgalvojumi ir nepamatoti, var papētīt vēsturiskos skaitļus. 2016.-2017. gada ziema bija silta ziema, un Rīgā ar sniegu bija gaužām švaki. Kopumā bija stipri silti – par to var pārliecināties laika apstākļu vēsturiskajos datos, bet tas nekādi neatspoguļojās Rīgas domes ceļu uzturēšanas izdevumos.
RD Satiksmes departaments atspēries sālīja un vāca sniegu. Slīdamība ar mitro sāli (40g/m²) tika apkarota par kopējo summu - 873 tūkstošiem eiro. Salīdzinājumam šogad, kas jau tagad ir atzīts par salīdzinoši sniegotu gadu, šajā pašā pozīcijā tika iztērēts tikai 1,1 miljons eiro, kas ir tikai par divsimt tūkstošiem vairāk. Vēl interesantāk izskatās pozīcija slīdamības samazināšana, tīrot un kaisot ar smilts sāls maisījumu. Šogad šajā pozīcijā iztērēti 17 tūkstoši eiro, toties jau minētajā 2016.-2017. gada ziemā tie bija 104 tūkstoši eiro.
Šie apjomi ļoti labi parāda iespējas, kas slēpjas ielu iesālīšanas rūpalā. Tie ir tikai daži skaitļi, kas ilustrē lielās iespējas un “slēptās rezerves”, kuras negrib palaist garām jaunā domes vadība. Ne velti šobrīd ir sākta pirmā plāniņa realizācijas stadija – audits par ielu uzturēšanu šī gada ziemā. Tā ietvaros ir jāsameklē dati, kas pamatotu Ķirša “padomnieku” nepieciešamību sākt skraidīt pa uzņēmumiem un stāstīt, ka tieši viņi ir īstie, ar ko ir jārunā un jādalās.
Valdošie nešaubīgi kļūs stipri bagātāki! Jautājums tikai, cik ātri tas notiks un cik bezkaunīgas būs izmantotās metodes. Tomēr jau šobrīd varam droši salīdzinoši secināt, ka zagšana notiek tikpat apjomīgi kā Nila laikā un tagad vērojam tikai pirmo restarta gadu no plānotajiem pieciem.
*https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/rigas-ielu-tirisanas-iepirkuma-konkurence-izpaliek.a332559/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
