Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir otrais raksts par “makroekonomikas priesteru ticības dogmām”. Pirmajā aprakstīju mūsdienu monetārās sistēmas tehnisko izpildījumu un uzsvēru, ka valsts parāda ilgtspēja ir fundamentāli atkarīga no politiskiem lēmumiem, nevis tirgus dalībnieku priekšstatiem par valsts ekonomisko rīcībspēju. Šajā rakstā vēlos ieskicēt iemeslus, kāpēc ekonomisti un baņķieri spītīgi turpina apgalvot pretējo.

Dienu pēc mana iepriekšējā raksta klajā nākšanas Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns publicēja rakstu “Zudušo fiskālo telpu meklējot”, kurā sacīts: “Skaidrs, ka budžeta deficīta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas būs jāatmaksā nākotnē. Jo lielāks parāda līmenis, jo lielākas problēmas potenciāli nākotnē var rasties.”

Citviet rakstā gan parādās niansētāks skatījums uz Latvijas fiskālo telpu, bet zīmīgi, ka ekonomisti vienkārši nespēj neizteikt šo mantru, runājot par publiskajām finansēm. Deficīts noved pie parādaParāds būs jāatmaksāLielāks parāds ir lielākas problēmas.

Taču monetārajā realitātē, kurā mēs dzīvojam, deficīts ne vienmēr noved pie parāda. Lielāks parāds ne vienmēr rada lielākas problēmas nākotnē. Apgalvot, ka parāds būs jāatmaksā, ir elementāra tautoloģija, kas nepasaka neko būtisku. Tad kāpēc šīs frāzes turpina izskanēt uz katra stūra un ir gluži vai sinonīms veselajam saprātam?

Interesanti, ka tajā pašā dienā, kad publicēju šīs tēmas pirmo rakstu, ekonomists Kristians Odendāls (Christian Odendahl) un vēsturnieks Ādams Tūzs (Adam Tooze) nāca klajā ar rīcībpolitikas ieteikumu “Mācīties dzīvot ar parādu” (Learning to live with debt), kurā izskan līdzīgi argumenti. Tā pirmā daļa ir noderīga, meklējot atbildes uz šī raksta galveno jautājumu: kāpēc makroekonomikas eksperti turpina ticēt kļūdainām premisām?

Daļa no atbildes ir saistīta ar makroekonomikas paradigmu, kurā šie eksperti tika skoloti un apmācīti. 20. gadsimta 70. gadi iezīmē pagrieziena punktu domāšanā par naudu. Eiroatlantiskajā pasaulē vienlaicīgi pieaug inflācija un bezdarbs. Piepildās poļu ekonomista Mihala Kalecka (Michal Kalecky) vēl četrdesmitajos gados izteiktais paredzējums, ka pilnas nodarbinātības politika izraisīs kapitālistu pretestību, jo, pateicoties arodbiedrībām, produktivitātes pieaugums atspoguļosies atalgojuma pieaugumā. Risinājums ir pakāpeniski salauzt arodbiedrību strukturālo varu.

Līdztekus spēkā pieņemas diskurss, ka demokrātija noved pie inflācijas, jo populistiski politiķi tuvredzīgi izmanto fiskālo resursu. Centrālās bankas tiek padarītas par formāli neatkarīgām institūcijām, lai pakļautu valdības tirgus disciplīnai. Šī formālā neatkarība ļauj centrālajām bankām strauji palielināt procentu likmes, lai mazinātu inflāciju, tomēr par ievērojamu sociālekonomisko cenu. Centrālo banku neatkarība tiek nostiprināta ar jauniem noteikumiem par pieļaujamiem budžeta deficīta līmeņiem un valsts parāda apjomiem. Šādi tiek novērsta situācija, kurā valdību fiskālā rīcība varētu spiest centrālās bankas pirkt valdību obligācijas, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti.

Šī ekonomikas politika, ko ērtības labad varētu nosaukt par “monetārismu”, dominē makroekonomikas akadēmiskajā jomā pēdējos 40 gadus. Tā kļūst par daļu no Latvijas monetārās politikas DNS. Turklāt no iepriekšējās paaudzes mantotie pieņēmumi par makroekonomikas loģiku, kas ir balstīti zelta standarta pasaulē, nekur nepazūd un tiešā veidā ietekmē izpratni par valūtu politiku.

Runājot par valsts spēju veikt maksājumus, vienmēr jāņem vērā, vai valūta ir piesaistīta citai valūtai vai, piemēram, zeltam. Ja šādas piesaistes nav, tad finansiāli ierobežojumi valsts maksātspējai nepastāv. Ja valūta ir piesaistīta citai valūtai, tad, loģiski, pastāv šādi ierobežojumi, jo centrālajai bankai ir jānodrošina nepieciešamās valūtu rezerves, lai nodrošinātu stabilu maiņas kursu.

Jebkurā gadījumā mūsdienu makroekonomikas eksperti tiek skoloti zelta standarta un monetārisma paradigmā. Viņuprāt, šī konkrētā un vēsturiski specifiskā ekonomikas realitāte ir modelis ekonomikai kā tādai – neatkarīgi no laika un vietas. Turklāt viņi pieņem, ka šī novecojusī paradigma ir politiski neitrāla, nevis izteikti labvēlīga privāta kapitāla īpašniekiem. Var jau saprast grūtības, ko raksturo nepieciešamība atteikties no uzskatiem, kas līdz šim ir definējuši visu realitātes uztveri. Tomēr mēs vairs nedzīvojam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Odendāla un Tūza raksts ir vērtīgs arī tādēļ, ka viņi iezīmē jaunās paradigmas veidolu. Pirmkārt, arodbiedrību un darba ņēmēju relatīvā vara ir būtiski samazinājusies. Sekas tam ir mazāks saražotā ienākuma apjoms, kas nonāk darbinieku kabatās, un līdz ar to samazināts pieprasījuma līmenis ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, bagāti cilvēki savus palielinātos ienākumus netērē pārtikas veikalos, bet gan uzkrāj dažādos finanšu aktīvos. Ieguvēji ir dažādu funkciju kredītiestādes, nevis tā sauktā “reālā ekonomika”. Otrkārt, pasaulē ir ievērojami palielinājies privāto parādsaistību apjoms. Šādos apstākļos privātais sektors izvēlas uzkrāt, nevis investēt, kas vēl vairāk saasina pieprasījuma problēmu.

Treškārt, populācija arvien noveco. Ekonomiskie efekti šim procesam vēl nav līdz galam skaidri, bet autori norāda, ka vismaz līdz šim populācijas novecošanās ir saistījusies ar deflāciju. Ceturtkārt, pasaules ekonomikā ir pieprasījums pēc drošiem aktīviem – un nav drošāka aktīva par valdību obligācijām. Tāpēc autori aicina pārdomāt un atjaunināt veco makroekonomikas konsensu, kura pamatā bija minimāla valsts fiskālā kapacitāte.

Makroekonomikas akadēmiskais un vēsturiskais konteksts ir tikai daļa no atbildes. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību izteikti politiskiem iemesliem, kāpēc valsts parāds tiek nevajadzīgi dēmonizēts. Zinātne par ekonomiku jeb sabiedrības materiālo dzīvi kopumā vienmēr ir bijusi politiska, proti, atkarīga no dažādu institūciju un sabiedrības grupu relatīvās varas. 19. gadsimta politekonomistu centieni demonstrēt, ka pastāv nepelnīti ienākumi jeb ienākumi, kas rodas no īpašumtiesībām, nevis darba, radīja kapitālistu intelektuālo kontrrevolūciju – apgalvojumus, ka jebkuri ienākumi ir pelnīti, ka ekonomika vienmēr tiecas uz balansa stāvokli, ka nodokļi ir slikti utt. Pagājušā gadsimta 70. gadu  monetārisma politika savukārt risināja sarūkošās kapitālistu peļņas normas.

Arī šobrīd var novērot ne tikai reālu ekonomikas krīzi, bet arī intelektuālu cīņu starp dažādām materiālo interešu grupām. Apgalvot, ka pieaugošs valsts parāds ir kaut kas slikts un nevēlams, nozīmē vienlaikus apgalvot, ka ekonomiskās darbības ir jāstimulē caur privāto sektoru. Valsts nedrīkst īstenot tiešas investīcijas, bet drīkst piedāvāt nodokļu atlaides, garantijas vai cita veida subsīdijas. Nauda tiek radīta no zila gaisa jebkurā gadījumā, bet tā atrodas nevis publiskajā, bet gan privātajā bilancē.

Šādā perspektīvā ikvienu sociālo un materiālo vajadzību var nodrošināt privātais sektors – jāļauj tikai tam darboties. Valsts drīkst kompensēt tā saucamās “tirgus nepilnības”, bet neko vairāk. Tomēr šī skatījuma pārstāvji nekomentē jau tā apjomīgo privāto parādsaistību apjomu. Viņi izvairās no jautājuma par depresīvu pieprasījuma līmeni. Viņi nesaredz pretrunas un liekulību savā retorikā par “brīvo tirgu” un paralēliem lūgumiem pēc valsts atbalsta un stimula. Jo, lūk, ja valsts kaut ko veidos pati, tad tā būs “tirgus kropļošana”, bet, ja valsts subsidēs privātā sektora darbības, tad viss būs kā pienākas.

Centrālais konflikts šajā uzskatu sadursmē ir šāds: vai naudas politikai jābūt privatizētai vai tomēr demokrātiskai. Kurā bilancē – publiskajā vai privātajā – tiks ierakstītas jaunās investīcijas? Naudas politikas privatizācija izpaužas vismaz trīs veidos: pirmkārt, tiesības radīt naudu tiek deleģētas privātām kredītiestādēm; otrkārt, šīs privātās institūcijas nosaka mērķus, kam nauda tiek radīta; un, treškārt, naudas politikas noteicošais princips ir peļņa. Šie ir būtībā morāli jautājumi, kas izraisa reālas un jūtamas ekonomiskās sekas. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas mēs nezinām nevienu citu naudas politiku kā vien privatizēto.

Šī politika ļauj atražot pieņēmumus par naudu kā fundamentāli ierobežotu resursu un valsts parādu kā mūžīgu problēmu. Tai ir graujošas sekas uz sabiedrības fiskālo iztēli, kā varēja labi novērot Atjaunošanas un noturības mehānisma investīciju plānošanā. Tā sniedz privātām institūcijām faktiski neierobežotu varu noteikt visas sabiedrības intereses – ja privātās institūcijas uzskata, ka sabiedrības intereses vislabāk apkalpo uzpūsts nekustamā īpašuma burbulis, tad šāds burbulis arī tiks uzpūsts. Tikmēr publiskās institūcijas bezspēcīgi pakļaujas šai politiskajai loģikai, jo ir intelektuāli atbruņotas un vairs nespēj izvirzīt nekādus iebildumus. Pats kapitālistiskās sabiedrības pamatelements – nauda – tiek pilnvērtīgi privatizēts un tādējādi izkļauts no demokrātiskās kontroles sistēmas, jo vienīgā pieļaujamā demokrātija ir tirgus demokrātija.

Latvijas politiku raksturo skandalozs pieņēmums, ka investīcijas sociālajā infrastruktūrā, tai skaitā atalgojuma palielināšana skolotājiem un ārstiem, var izraisīt valsts bankrotu.

Šī ir totāla fiskālās iztēles kolonizācija. Mūsdienu šķiru cīņa realizējas tieši šādos jautājumos, un ir naivi domāt, ka kapitālisms ikvienam nodrošina vienlīdzīgas iespējas sevi realizēt. Aiz dažādajiem brīdinājumiem, ka valsts parāda līmenis tuvojas bīstamam slieksnim, slēpjas morāla pārliecība, ka sabiedriskā sektora darbi ir fundamentāli mazāk vērtīgi nekā jebkura veida darbs privātajā sektorā. Citiem vārdiem, monetāri nenovērtēta ir jebkura darbība (vai jebkurš darbs), kas nepakļaujas konkurences loģikai, jo naudas politika ir privatizēta.

Taču šos jautājumus var skatīt arī citādi un valsts parādu uzlūkot kā demokrātiski kontrolējamo naudas apjomu ekonomikā. Valsts parāds var būt vērtīgs pamats kvalitatīvai privātā sektora darbībai, nevis tās šķērslis vai ierobežojums. Valsts var mobilizēt demokrātiski vēlamās darbības ar naudas starpniecību, un šādā ziņā valsts parāds ir fiskāls instruments ar neskaitāmiem pielietojumiem. Nav šaubu, ka šo instrumentu var izmantot arī antidemokrātiskiem mērķiem. Tomēr tas ir atkarīgs no attiecīgās sabiedrības demokrātijas līmeņa, nevis no atsvešinātiem makroekonomikas “likumiem”.

Ja sabiedrība nekritiski pieņem apgalvojumus, ka valsts parāds ir nevēlams, tad tā netieši arī pieņem savu demokrātisko struktūru vājumu. Ļoti iespējams, Latvijā valsts parāda pieaugums nesekmētu materiāli vienlīdzīgāku sabiedrību, jo investīcijas sasniegtu ierobežotu cilvēku loku. Nav arī līdz galam skaidrs, vai sabiedrības materiālā nevienlīdzība mūsu valstī vispār tiek uzskatīta par politisku problēmu, kuru ir nepieciešams risināt. Šobrīd drīzāk izskatās, ka ne. Tomēr cita, labāka diskusija kļūst iespējama vien tad, ja runas par “bīstamo valsts parāda līmeni” tiek uztvertas kā tukši draudi, nevis nopietni argumenti.

Savukārt visiem tiem, kuri tomēr cītīgi turpina pārdzīvot, vai parāda līmenis šogad būs 48% vai 49%, vai tomēr 50% attiecībā pret IKP, man ir pāris ierosinājumi. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu dzēst visas Latvijas valdības obligācijas, kas atrodas tās bilancē. Zinu, ka esošie Eiropas Savienības līgumi to nepieļauj, bet tas nav iemesls nelobēt nepieciešamās juridiskās izmaiņas. Teorētiski ECB to var izdarīt, un tās finansiālā kapacitāte necietīs, jo, kā jau norādīju pirmajā rakstā, ECB nevar bankrotēt. Tātad būtībā šis ir bilances jautājums un šādai darbībai nav nekādu finansiālu šķēršļu, bet tikai un vienīgi morālpolitiski iebildumi.

Ja tomēr šis piedāvājums nešķiet pievilcīgs, tad otrs risinājums ir privatizēt visu Latvijas skolu, veselības aprūpes un drošības infrastruktūru. Var arī privatizēt tiesu sistēmu un visas izpildinstitūcijas. Tad nebūs nekādas nepieciešamības pēc valsts parāda un Latvija pārtaps par anarhokapitālisma paradīzi, kurā siros oligarhu bandas ar savām privātajām armijām un privātajām naudas bilancēm. Tomēr saprātīgā kopienā politikas mērķis nevar un nedrīkst būt “iespējami mazāks valsts parāds” – it īpaši tādā kopienā, kur sociālekonomiskie rādītāji joprojām ir visai bēdīgi. Valsts parāds ir instruments ar faktiski neierobežotu pielietojamību. Kāpēc gan labprātīgi un brīvprātīgi no tā atteikties?

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir otrs no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Novērtē šo rakstu:

13
11

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mūsu krievvalodīgajiem vēlētājiem ir jāpasaka ne tik tīkama patiesība - ja gribat cieņpilnu attieksmi pret sevi, arī pašiem ir jāsper solis pareizā virzienā

FotoKas noteica "Saskaņas" rezultātu Saeimas vēlēšanās? Vai pieļāvām kļūdas, no kurām varēja izvairīties? Vai samaksājām par principiem? Vai katrs no mums izdarīja/neizdarīja visu labākam rezultātam? Un kādus secinājumus esam izdarījuši? Pašlaik katram ir īstais laiks meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.
Lasīt visu...

21

No mūsu drosmes atkarīgs

FotoPirms simt viena gada rakstnieks, politiķis, viens no Latvijas valsts dibināšanas iniciatoriem Jānis Akuraters 1922. gada laikraksta “Jaunākās Ziņas” 66. numurā rakstīja: “Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā.
Lasīt visu...

21

Raidījumam “Nekā personīga” jāatsauc viltus ziņas

FotoStarptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas  RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
Lasīt visu...

21

Jana Brēmera 1. vēstule pigmejiem. Nobeigums

FotoES un ASV stratēģiskie mērķi šobrīd sakrīt, abiem vajadzīga Krievijas paralīze. ES – lai izdzīvotu, bet ASV - lai saistītu Krieviju kā Ķīnas partneri un sabiedroto. Nav noslēpums, ka Ķīnas neitralizēšanai angloamerikāņu pasaule nolēmusi veidot jaunu bloku AUKUS, kur ietilptu visas Britu sadraudzības valstis un, iespējams, Japāna.
Lasīt visu...

21

Jana Brēmera 1. vēstule pigmejiem

FotoBezgalīgi var vērot uguni, mākoņus, pa upi peldošus liberāļu līķus un aktīvo idiotu rosību, mēģinot vadīt Latvijas valsti. Acīmredzami, ka šī vadīšana ir pilnīgi ačgārna un nekādus rezultātus nedod. Un tas ir saprotams, jo valsts stūre ir nodevēju, nejēgu, ārzemju aģentu un politisku pigmeju rokās. Savukārt propagandas nomāktie ierindas pigmeji, kas izglītības dēļ nespēj saprast visa notiekošā jēgu, ir cietēji, jo tiek maldināti, izdilst un iet mazumā.
Lasīt visu...

3

Vēsturnieku komisiju es nolikvidēju, bet tagad nāk prezidenta vēlēšanas – varētu vietā uzcirst veselu institūtu

FotoDāmas un kungi! Godātie skolotāji! Es tiešām priecājos par šo vēstures skolotāju konferenci. Tas, manuprāt, Latvijas valstij ir ļoti būtisks temats.
Lasīt visu...

21

Īsumā par “visu ģimeņu” absurdu

FotoValstī, kurā pietiek pavisam reālu un steidzami risināmu problēmu, ir mēģinājumi pacelt dažu jautājumu aktualitāti ar iespējami lielāku troksni. T.s. “partnerattiecību”, “visu ģimeņu” (vienalga, kā tagad sauc mēģinājumus panākt viendzimuma laulību atzīšanu) tēma nav tā, kurai es gribētu veltīt sevišķi daudz uzmanības. Bet troksnis ir liels, un tāpēc ir vērts atkārtot dažas lietas, kas ir aksiomas.
Lasīt visu...

21

Medikamentu pieejamības atslēga – vietējie ražotāji

FotoNav noslēpums, ka nu jau vairākus mēnešus akūti trūkst zāļu gan aptieku plauktos, gan slimnīcās. Kāpēc tā? Lai gan Latvijas farmācijas nozarei ir daudz, ko piedāvāt – izcila zinātniskā bāze, vērtīgas tradīcijas, patiešām kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti, tomēr 95% zāļu tirgus veido importa produkti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mēs salauzām izglītības mugurkaulu un nogrāvām izglītības pamatus

Atgriežos pie šīs bildes, jo tai ir lielāka jēga, nekā šķiet ar pirmo acu uzmetienu. Pusgadu pastrādājot skolā,...

Foto

Izdevusies valsts

1. Es šodien, 2023.gada 18.janvārī saņēmu kārtējo Latvijas Republikas tiesas spriedumu ar tūkstošu eiro sodiem par “distancēšanos neievērošanu” pirms vairāk nekā diviem gadiem. Ar...

Foto

Mammu, es gribu, mammu, es gribu, es gribu, gribu, gribu, gribu, gribu!

Jaunā Rīgas teātra (JRT) Lāčplēša ielas mājas remonts turpinās jau 5 gadus un ir...

Foto

Vai, izmetot no mācību satura vēsturi, neesam rīkojušies līdzīgi kā traks cilvēks, kas stāda ķiršu mīkstumus?

Sākot pārdomas par vēsturnieku tikšanos ar valsts prezidentu (13.01.23.) ienāca...

Foto

Kādu nacionālismu mums vajag?

Ir laiki, kuros notiek viss, kas sakrājies desmitgadēs. Kopš Krievijas pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai ir sācies tieši šāds laiks. Prasība pēc atbrīvošanās...

Foto

Kariņš saistībā ar plūdiem Jēkabpils novadā kārtējo reizi demonstrē nespēju uzņemties krīzes vadību

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš saistībā ar plūdiem Jēkabpils novadā kārtējo reizi demonstrē nespēju...

Foto

Kā Ašeradens restartēs VID?

Finanšu ministra postenis pārsvarā pienākas premjera partijai. Bez valsts budžeta vadības finanšu ministra pārziņā ir arī valsts asinsrite – nodokļu maksātāju veiktie...

Foto

Iestājamies pret Andas Nulles reputācijas graušanu un profesionālās darbības ierobežošanu

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) atkārtoti vērsusies pie valsts prezidenta, ministru prezidenta un veselības ministres par atsauktās...

Foto

Stigmatizētājus – pie atbildības!

Pagājušā gada 15. decembrī 14.Saeima noraidīja likumprojektu “Civilās savienības likums”, kam bija jākalpo par tiesisko pamatu visu ģimeņu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai, lai...

Foto

Bīstamās garšas – veipošanas spožums un posts!

Kopš elektronisko cigarešu izgudrošanas veipošana ir kļuvusi par vienu no pasaulē populārākiem nikotīna uzņemšanas veidiem. Sākotnēji radītas kā viens...

Foto

Kremlini un globālisti vienojas latviešu valodas noniecināšanā

Jautājums par latviešu valodas lomu un vietu Latvijas valstī nepazūd no dienaskārtības jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām. Lai...

Foto

Trūkst sīko vagariņu

“Nekonkurētspējīga piedāvātā atalgojuma dēļ Ārlietu ministrija saskaras ar darbinieku trūkumu, taču šī problēma ir arī citās valsts pārvaldes iestādēs,” publiski vaimanā ārlietu ministrs...

Foto

Ja vairākums grib tā dzīvot, tad lai arī tā dzīvo

Mani domubiedri. Ļaudis, kuri domā līdzīgi man. Ļaudis, kuri redz nolaisto valsti, nolaisto izglītību, nolaisto visu,...

Foto

Vai īstais brīdis skatīt tarifu pieteikumu?

14. decembra LTV raidījumā Kas notiek Latvijā piedalījās Augstsprieguma tīkla (AST) un Sadales tīkla (ST) vadība, ekonomikas un topošais finanšu ministrs, vairāki eksperti. Vispirms atgādināšu, ka 2000.gadā...

Foto

Marksisms vienmēr centies balstīties tieši uz šīm starpslāņu aprindām

Pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija 6. decembrī nolēma apturēt darbu pie Civilās savienības likuma, bet Saeima...