Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir otrais raksts par “makroekonomikas priesteru ticības dogmām”. Pirmajā aprakstīju mūsdienu monetārās sistēmas tehnisko izpildījumu un uzsvēru, ka valsts parāda ilgtspēja ir fundamentāli atkarīga no politiskiem lēmumiem, nevis tirgus dalībnieku priekšstatiem par valsts ekonomisko rīcībspēju. Šajā rakstā vēlos ieskicēt iemeslus, kāpēc ekonomisti un baņķieri spītīgi turpina apgalvot pretējo.

Dienu pēc mana iepriekšējā raksta klajā nākšanas Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns publicēja rakstu “Zudušo fiskālo telpu meklējot”, kurā sacīts: “Skaidrs, ka budžeta deficīta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas būs jāatmaksā nākotnē. Jo lielāks parāda līmenis, jo lielākas problēmas potenciāli nākotnē var rasties.”

Citviet rakstā gan parādās niansētāks skatījums uz Latvijas fiskālo telpu, bet zīmīgi, ka ekonomisti vienkārši nespēj neizteikt šo mantru, runājot par publiskajām finansēm. Deficīts noved pie parādaParāds būs jāatmaksāLielāks parāds ir lielākas problēmas.

Taču monetārajā realitātē, kurā mēs dzīvojam, deficīts ne vienmēr noved pie parāda. Lielāks parāds ne vienmēr rada lielākas problēmas nākotnē. Apgalvot, ka parāds būs jāatmaksā, ir elementāra tautoloģija, kas nepasaka neko būtisku. Tad kāpēc šīs frāzes turpina izskanēt uz katra stūra un ir gluži vai sinonīms veselajam saprātam?

Interesanti, ka tajā pašā dienā, kad publicēju šīs tēmas pirmo rakstu, ekonomists Kristians Odendāls (Christian Odendahl) un vēsturnieks Ādams Tūzs (Adam Tooze) nāca klajā ar rīcībpolitikas ieteikumu “Mācīties dzīvot ar parādu” (Learning to live with debt), kurā izskan līdzīgi argumenti. Tā pirmā daļa ir noderīga, meklējot atbildes uz šī raksta galveno jautājumu: kāpēc makroekonomikas eksperti turpina ticēt kļūdainām premisām?

Daļa no atbildes ir saistīta ar makroekonomikas paradigmu, kurā šie eksperti tika skoloti un apmācīti. 20. gadsimta 70. gadi iezīmē pagrieziena punktu domāšanā par naudu. Eiroatlantiskajā pasaulē vienlaicīgi pieaug inflācija un bezdarbs. Piepildās poļu ekonomista Mihala Kalecka (Michal Kalecky) vēl četrdesmitajos gados izteiktais paredzējums, ka pilnas nodarbinātības politika izraisīs kapitālistu pretestību, jo, pateicoties arodbiedrībām, produktivitātes pieaugums atspoguļosies atalgojuma pieaugumā. Risinājums ir pakāpeniski salauzt arodbiedrību strukturālo varu.

Līdztekus spēkā pieņemas diskurss, ka demokrātija noved pie inflācijas, jo populistiski politiķi tuvredzīgi izmanto fiskālo resursu. Centrālās bankas tiek padarītas par formāli neatkarīgām institūcijām, lai pakļautu valdības tirgus disciplīnai. Šī formālā neatkarība ļauj centrālajām bankām strauji palielināt procentu likmes, lai mazinātu inflāciju, tomēr par ievērojamu sociālekonomisko cenu. Centrālo banku neatkarība tiek nostiprināta ar jauniem noteikumiem par pieļaujamiem budžeta deficīta līmeņiem un valsts parāda apjomiem. Šādi tiek novērsta situācija, kurā valdību fiskālā rīcība varētu spiest centrālās bankas pirkt valdību obligācijas, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti.

Šī ekonomikas politika, ko ērtības labad varētu nosaukt par “monetārismu”, dominē makroekonomikas akadēmiskajā jomā pēdējos 40 gadus. Tā kļūst par daļu no Latvijas monetārās politikas DNS. Turklāt no iepriekšējās paaudzes mantotie pieņēmumi par makroekonomikas loģiku, kas ir balstīti zelta standarta pasaulē, nekur nepazūd un tiešā veidā ietekmē izpratni par valūtu politiku.

Runājot par valsts spēju veikt maksājumus, vienmēr jāņem vērā, vai valūta ir piesaistīta citai valūtai vai, piemēram, zeltam. Ja šādas piesaistes nav, tad finansiāli ierobežojumi valsts maksātspējai nepastāv. Ja valūta ir piesaistīta citai valūtai, tad, loģiski, pastāv šādi ierobežojumi, jo centrālajai bankai ir jānodrošina nepieciešamās valūtu rezerves, lai nodrošinātu stabilu maiņas kursu.

Jebkurā gadījumā mūsdienu makroekonomikas eksperti tiek skoloti zelta standarta un monetārisma paradigmā. Viņuprāt, šī konkrētā un vēsturiski specifiskā ekonomikas realitāte ir modelis ekonomikai kā tādai – neatkarīgi no laika un vietas. Turklāt viņi pieņem, ka šī novecojusī paradigma ir politiski neitrāla, nevis izteikti labvēlīga privāta kapitāla īpašniekiem. Var jau saprast grūtības, ko raksturo nepieciešamība atteikties no uzskatiem, kas līdz šim ir definējuši visu realitātes uztveri. Tomēr mēs vairs nedzīvojam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Odendāla un Tūza raksts ir vērtīgs arī tādēļ, ka viņi iezīmē jaunās paradigmas veidolu. Pirmkārt, arodbiedrību un darba ņēmēju relatīvā vara ir būtiski samazinājusies. Sekas tam ir mazāks saražotā ienākuma apjoms, kas nonāk darbinieku kabatās, un līdz ar to samazināts pieprasījuma līmenis ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, bagāti cilvēki savus palielinātos ienākumus netērē pārtikas veikalos, bet gan uzkrāj dažādos finanšu aktīvos. Ieguvēji ir dažādu funkciju kredītiestādes, nevis tā sauktā “reālā ekonomika”. Otrkārt, pasaulē ir ievērojami palielinājies privāto parādsaistību apjoms. Šādos apstākļos privātais sektors izvēlas uzkrāt, nevis investēt, kas vēl vairāk saasina pieprasījuma problēmu.

Treškārt, populācija arvien noveco. Ekonomiskie efekti šim procesam vēl nav līdz galam skaidri, bet autori norāda, ka vismaz līdz šim populācijas novecošanās ir saistījusies ar deflāciju. Ceturtkārt, pasaules ekonomikā ir pieprasījums pēc drošiem aktīviem – un nav drošāka aktīva par valdību obligācijām. Tāpēc autori aicina pārdomāt un atjaunināt veco makroekonomikas konsensu, kura pamatā bija minimāla valsts fiskālā kapacitāte.

Makroekonomikas akadēmiskais un vēsturiskais konteksts ir tikai daļa no atbildes. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību izteikti politiskiem iemesliem, kāpēc valsts parāds tiek nevajadzīgi dēmonizēts. Zinātne par ekonomiku jeb sabiedrības materiālo dzīvi kopumā vienmēr ir bijusi politiska, proti, atkarīga no dažādu institūciju un sabiedrības grupu relatīvās varas. 19. gadsimta politekonomistu centieni demonstrēt, ka pastāv nepelnīti ienākumi jeb ienākumi, kas rodas no īpašumtiesībām, nevis darba, radīja kapitālistu intelektuālo kontrrevolūciju – apgalvojumus, ka jebkuri ienākumi ir pelnīti, ka ekonomika vienmēr tiecas uz balansa stāvokli, ka nodokļi ir slikti utt. Pagājušā gadsimta 70. gadu  monetārisma politika savukārt risināja sarūkošās kapitālistu peļņas normas.

Arī šobrīd var novērot ne tikai reālu ekonomikas krīzi, bet arī intelektuālu cīņu starp dažādām materiālo interešu grupām. Apgalvot, ka pieaugošs valsts parāds ir kaut kas slikts un nevēlams, nozīmē vienlaikus apgalvot, ka ekonomiskās darbības ir jāstimulē caur privāto sektoru. Valsts nedrīkst īstenot tiešas investīcijas, bet drīkst piedāvāt nodokļu atlaides, garantijas vai cita veida subsīdijas. Nauda tiek radīta no zila gaisa jebkurā gadījumā, bet tā atrodas nevis publiskajā, bet gan privātajā bilancē.

Šādā perspektīvā ikvienu sociālo un materiālo vajadzību var nodrošināt privātais sektors – jāļauj tikai tam darboties. Valsts drīkst kompensēt tā saucamās “tirgus nepilnības”, bet neko vairāk. Tomēr šī skatījuma pārstāvji nekomentē jau tā apjomīgo privāto parādsaistību apjomu. Viņi izvairās no jautājuma par depresīvu pieprasījuma līmeni. Viņi nesaredz pretrunas un liekulību savā retorikā par “brīvo tirgu” un paralēliem lūgumiem pēc valsts atbalsta un stimula. Jo, lūk, ja valsts kaut ko veidos pati, tad tā būs “tirgus kropļošana”, bet, ja valsts subsidēs privātā sektora darbības, tad viss būs kā pienākas.

Centrālais konflikts šajā uzskatu sadursmē ir šāds: vai naudas politikai jābūt privatizētai vai tomēr demokrātiskai. Kurā bilancē – publiskajā vai privātajā – tiks ierakstītas jaunās investīcijas? Naudas politikas privatizācija izpaužas vismaz trīs veidos: pirmkārt, tiesības radīt naudu tiek deleģētas privātām kredītiestādēm; otrkārt, šīs privātās institūcijas nosaka mērķus, kam nauda tiek radīta; un, treškārt, naudas politikas noteicošais princips ir peļņa. Šie ir būtībā morāli jautājumi, kas izraisa reālas un jūtamas ekonomiskās sekas. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas mēs nezinām nevienu citu naudas politiku kā vien privatizēto.

Šī politika ļauj atražot pieņēmumus par naudu kā fundamentāli ierobežotu resursu un valsts parādu kā mūžīgu problēmu. Tai ir graujošas sekas uz sabiedrības fiskālo iztēli, kā varēja labi novērot Atjaunošanas un noturības mehānisma investīciju plānošanā. Tā sniedz privātām institūcijām faktiski neierobežotu varu noteikt visas sabiedrības intereses – ja privātās institūcijas uzskata, ka sabiedrības intereses vislabāk apkalpo uzpūsts nekustamā īpašuma burbulis, tad šāds burbulis arī tiks uzpūsts. Tikmēr publiskās institūcijas bezspēcīgi pakļaujas šai politiskajai loģikai, jo ir intelektuāli atbruņotas un vairs nespēj izvirzīt nekādus iebildumus. Pats kapitālistiskās sabiedrības pamatelements – nauda – tiek pilnvērtīgi privatizēts un tādējādi izkļauts no demokrātiskās kontroles sistēmas, jo vienīgā pieļaujamā demokrātija ir tirgus demokrātija.

Latvijas politiku raksturo skandalozs pieņēmums, ka investīcijas sociālajā infrastruktūrā, tai skaitā atalgojuma palielināšana skolotājiem un ārstiem, var izraisīt valsts bankrotu.

Šī ir totāla fiskālās iztēles kolonizācija. Mūsdienu šķiru cīņa realizējas tieši šādos jautājumos, un ir naivi domāt, ka kapitālisms ikvienam nodrošina vienlīdzīgas iespējas sevi realizēt. Aiz dažādajiem brīdinājumiem, ka valsts parāda līmenis tuvojas bīstamam slieksnim, slēpjas morāla pārliecība, ka sabiedriskā sektora darbi ir fundamentāli mazāk vērtīgi nekā jebkura veida darbs privātajā sektorā. Citiem vārdiem, monetāri nenovērtēta ir jebkura darbība (vai jebkurš darbs), kas nepakļaujas konkurences loģikai, jo naudas politika ir privatizēta.

Taču šos jautājumus var skatīt arī citādi un valsts parādu uzlūkot kā demokrātiski kontrolējamo naudas apjomu ekonomikā. Valsts parāds var būt vērtīgs pamats kvalitatīvai privātā sektora darbībai, nevis tās šķērslis vai ierobežojums. Valsts var mobilizēt demokrātiski vēlamās darbības ar naudas starpniecību, un šādā ziņā valsts parāds ir fiskāls instruments ar neskaitāmiem pielietojumiem. Nav šaubu, ka šo instrumentu var izmantot arī antidemokrātiskiem mērķiem. Tomēr tas ir atkarīgs no attiecīgās sabiedrības demokrātijas līmeņa, nevis no atsvešinātiem makroekonomikas “likumiem”.

Ja sabiedrība nekritiski pieņem apgalvojumus, ka valsts parāds ir nevēlams, tad tā netieši arī pieņem savu demokrātisko struktūru vājumu. Ļoti iespējams, Latvijā valsts parāda pieaugums nesekmētu materiāli vienlīdzīgāku sabiedrību, jo investīcijas sasniegtu ierobežotu cilvēku loku. Nav arī līdz galam skaidrs, vai sabiedrības materiālā nevienlīdzība mūsu valstī vispār tiek uzskatīta par politisku problēmu, kuru ir nepieciešams risināt. Šobrīd drīzāk izskatās, ka ne. Tomēr cita, labāka diskusija kļūst iespējama vien tad, ja runas par “bīstamo valsts parāda līmeni” tiek uztvertas kā tukši draudi, nevis nopietni argumenti.

Savukārt visiem tiem, kuri tomēr cītīgi turpina pārdzīvot, vai parāda līmenis šogad būs 48% vai 49%, vai tomēr 50% attiecībā pret IKP, man ir pāris ierosinājumi. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu dzēst visas Latvijas valdības obligācijas, kas atrodas tās bilancē. Zinu, ka esošie Eiropas Savienības līgumi to nepieļauj, bet tas nav iemesls nelobēt nepieciešamās juridiskās izmaiņas. Teorētiski ECB to var izdarīt, un tās finansiālā kapacitāte necietīs, jo, kā jau norādīju pirmajā rakstā, ECB nevar bankrotēt. Tātad būtībā šis ir bilances jautājums un šādai darbībai nav nekādu finansiālu šķēršļu, bet tikai un vienīgi morālpolitiski iebildumi.

Ja tomēr šis piedāvājums nešķiet pievilcīgs, tad otrs risinājums ir privatizēt visu Latvijas skolu, veselības aprūpes un drošības infrastruktūru. Var arī privatizēt tiesu sistēmu un visas izpildinstitūcijas. Tad nebūs nekādas nepieciešamības pēc valsts parāda un Latvija pārtaps par anarhokapitālisma paradīzi, kurā siros oligarhu bandas ar savām privātajām armijām un privātajām naudas bilancēm. Tomēr saprātīgā kopienā politikas mērķis nevar un nedrīkst būt “iespējami mazāks valsts parāds” – it īpaši tādā kopienā, kur sociālekonomiskie rādītāji joprojām ir visai bēdīgi. Valsts parāds ir instruments ar faktiski neierobežotu pielietojamību. Kāpēc gan labprātīgi un brīvprātīgi no tā atteikties?

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir otrs no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Novērtē šo rakstu:

13
11

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

FotoLatvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova, Mihaila Ļermontova un Aleksandra Puškina, kā arī citu Krievijas impērijas rusifikācijas iespaidā radušos ielu pārdēvēšanu. Profesora nostāja ir noraidoša: “Vai tāpēc visu šo vēstures daļu dzēsīsim ārā? Es te būtu uzmanīgs un katru šādu lēmumu rūpīgi pārdomātu. Mums ir komplicēta, brīžiem ļoti pretrunīga vēsture, kas saistīta ar mūsu kaimiņu.”
Lasīt visu...

21

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

FotoJau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās ap to laiku, kad noslēpt Ropažu novada finanšu problēmas vairs nebija iespējams. Šobrīd, lai pašvaldība varētu savilkt galus kopā, tiek ļaunprātīgi iznīcinātas kapitālsabiedrības, nemaksājot par veiktajiem darbiem.
Lasīt visu...

21

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

FotoDrīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad, ja tuvākajā laikā sāksies miera sarunas, - pirmās pazīmes steidzamu sarunu taustāmiem iemesliem ir pamanāmas.
Lasīt visu...

12

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

FotoPortālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo portālu. Daži, sauksim tos par “īstiem patriotiem”, kas balso par Vienotību un patiesi tic, ka vara visu dara pareizi un cilvēku labā, sarunā teica - kāpēc ienīsti amerikāņus un ebrejus? Nē, man riebjas ASV un Izraēla, divas terorismu izplatošas organizācijas. Cilvēkus, kuri dzīvo teroristu pārvaldītajās teritorijās, es neienīstu, man viņu žēl. Stokholmas sindroms ir nopietna mentāla problēma.
Lasīt visu...

21

Šprotes nepieņems cūku labturības prasības

FotoJa kādam ir klusas aizdomas, ka mēs te sēdēsim un gaidīsim vēl vienu okupāciju – jums ir jālasa tālāk. Ja kāds domā, ka virsrakstā pieminētais dzīvnieks ir nacionālā naida kurināšana – lasiet, lasiet… Starp citu, likums par cūku labturības prasībām ik pa laikam tiek pilnveidots. Meklējiet rakstos. Kas attiecas uz šprotēm – tās ar cūkām kopā neiet ne pēc dzīvesveida, ne pēc garšas. Un jūs labi saprotat, ko šo rindu autors ar to ir domājis.
Lasīt visu...

6

Ja reiz prezidents dod „mājienu ar mietu”, tad mēs, protams, atvainosimies

FotoLsm.lv 24.februārī Ukrainas kara gadadienā savā komiksu sadaļā publicēja autores Gundegas Evelones "Cūku komiksu" ar nosaukumu "Ukrainai ir jāuzvar". Šie komiksi ir zīmējumi par aktuālo Latvijā un pasaulē. Komiksam ir sava "cūku" izcelsmes leģenda, kas atrodama pie katra jaunākā komiksa. Faktiski cūka komiksā var būt ikviens no mums. 
Lasīt visu...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai birokrāts - mūsu kungs?

Domājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās...

Foto

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

Ļenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti...

Foto

Karš kibertelpā

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā....

Foto

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

Patiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un...

Foto

Ak, eglīte...

Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās...

Foto

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

Katrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti...

Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu "sabiedrisko" mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...