Klusums par interešu konfliktu: kad “nav pārkāpuma” kļūst par pārkāpumu
Pietiek lasītājs02.10.2025.
Komentāri (28)
Iesaki rakstu: 
Valsts policijas vadība turpina apgalvot, ka nekādu pārkāpumu nav – un tieši šis apgalvojums rada vislielāko bažu. Jo, ja skatīties nevis caur juridiski sterilu lupu, bet caur reālo institucionālo ētiku un sabiedrības uzticības prizmu, tad daudzi aspekti Valsts policijas priekšnieka Armanda Ruka un viņa sievas Ineses Rukas profesionālajā mijiedarbībā izskatās ļoti apšaubāmi.
Jau 2024. gada 23. augustā Armands Ruks kā Valsts policijas (VP) priekšnieks kopā ar oficiālo VP delegāciju devās darba vizītē uz Harkivas Nacionālo iekšlietu universitāti (HNUIVS) Ukrainā. Šīs vizītes mērķis bija apspriest turpmāko sadarbību, iespējamo materiāltehnisko atbalstu un Latvijas policijas pārstāvju iesaisti universitātes pasākumos – konferencēs, lekcijās, semināros. Oficiālā paziņojumā skaidri norādīts gan datums, gan dalībnieki, gan mērķis.
Starp delegācijas dalībniekiem bija arī Inese Voloseviča – toreizējā Iekšējās kontroles biroja vietniece, kas vēlāk kļuvusi par Inesi Ruku. Viņa piedalījās gan sanāksmēs HNUIVS telpās (redzams fonā universitātes logotips), gan kopīgās fotogrāfijās ārpusē, gan ierašanās mirkļos. Visi attēli liecina: viņa ir klāt kā pilntiesīga delegācijas locekle, valkājot baltu kreklu ar uzšuvi “POLICIJA” – formas tērpa variantu, ko lieto ārvalstu vizītēs.
Šajā brīdī jau bija publiski zināms, ka Armands Ruks un Inese Voloseviča dzīvo kopā. Oficiāla laulība tika reģistrēta tikai 2025. gada 4. janvārī, bet faktiskās attiecības bija jau iepriekš. Tas nozīmē, ka 2024. gada augusta vizītē Ukrainā viņi nebija laulāti, bet jau bija partneri. Un tieši šis fakts padara situāciju ētiski ļoti jutīgu.
Vēl vairāk – 2025. gada 27.–28. septembrī abi atkal parādījās kopā oficiālā starptautiskā pasākumā: “Policijas un sabiedrības svētkos” Utenā, Lietuvā. Pasākums, ko organizēja Lietuvas policija un Utenas pašvaldība, ietvēra dievkalpojumu, parādi, kadetu zvērestu, apbalvošanas ceremonijas un specvienību demonstrācijas. Lietuvas policijas oficiālā mājaslapa apstiprina, ka tajā piedalījās arī ārvalstu delegācijas no Latvijas, Igaunijas, Polijas un Šveices.
Arī šeit Inese Ruka bija klāt kā Valsts policijas pārstāve kopā ar savu vīru, institūcijas vadītāju. Nav zināms, vai viņa tika iekļauta delegācijā kā Starptautiskās sadarbības pārvaldes priekšnieka vietniece vai kāda cita iemesla dēļ. Bet fakts paliek: viņa piedalās oficiālos starptautiskos pasākumos blakus savam vīram – Valsts policijas priekšniekam.
Šeit rodas vairāki ētiski šaubīgi momenti.
Vai Inese Ruka tika iekļauta šajās delegācijās, pamatojoties uz profesionālu nepieciešamību vai personiskām attiecībām?
Nav publiski pieejamu kritēriju, kas nosaka, kā tiek izvēlēti delegācijas dalībnieki. Nav zināms, kas apstiprināja viņas komandējumu – un vai šajā procesā Armands Ruks atturējās, kā prasa interešu konflikta likums.
Vai viņas amata paaugstināšana līdz Starptautiskās sadarbības pārvaldes priekšnieka vietniecei notika neatkarīgi no attiecībām ar policijas priekšnieku?
Jā, viņa jau iepriekš strādājusi starptautiskajā jomā, bet amata maiņa tieši laikā, kad attiecības kļūst publiskas, rada loģiskas šaubas. Un šīs šaubas netiek izkliedētas – tās tiek ignorētas.
Vai izdevumi par šīm vizītēm (ceļa izmaksas, uzturēšanās, dienas nauda) tika apstiprināti caur neatkarīgu lēmēju?
Nav publisku dokumentu. Nav pārskatu. Nav atbildes.
Valsts policijas oficiālā pozīcija – “pārkāpumu nav” – balstās uz to, ka likums nav pārkāpts burtiski. Bet institucionālā ētika prasa vairāk: tā prasa novērst pat iespējamību, ka rīcība varētu šķist neobjektīva. Un šeit Valsts policijas vadība ir pilnībā zaudējusi saikni ar šo principu.
Jo, kad policijas priekšnieks un viņa sieva kopīgi piedalās oficiālās starptautiskās delegācijās, izmantojot valsts budžeta līdzekļus, sabiedrībai ir tiesības prasīt skaidrību. Nevis juridiskus izvairīšanās formulējumus, bet konkrētus dokumentus, lēmējus, kritērijus un pierādījumus par neatkarīgu lēmumu pieņemšanu.
Bet tā vietā – klusums. Un klusums šajā kontekstā ir visbīstamākais signāls.
Pat, ja visi likumi būtu formāli ievēroti, uztveres risks paliek – un tas nav mazsvarīgi. Jo, kad institūcija, kurai cilvēkiem pēc būtības ir jāuzticas kā tiesiskuma sargam, rīkojas tā, ka tās vadītāja tuvākais cilvēks vienlaikus ir augstā amatā tajā pašā struktūrā, rodas loģisks jautājums: vai šī persona tur ir tāpēc, ka ir labākais kandidāts, vai tāpēc, ka ir tuvs vadītājam?
Un šis jautājums nav atbildēts. Ne ar dokumentiem. Ne ar skaidrojumiem. Ne ar rīcību.
Valsts policijai ir pienākums ne tikai ievērot likumus, bet arī nodrošināt, ka tās rīcība neizraisa šaubas par godīgumu. Bet šobrīd situācija ir tieši pretēja: šaubas rodas katru reizi, kad tiek publicēts jauns attēls vai ziņa par kopīgu parādīšanos – kā Harkivā 2024. gada augustā vai Utenā 2025. gada septembrī (tie nav vienīgie gadījumi).
Un tās netiek izkliedētas – tās tiek ignorētas.
Tas nav profesionāli. Tas nav atbildīgi. Un tas nav saderīgi ar to, ko sabiedrība gaida no tiesībsargāšanas institūcijas.
Ja Valsts policija vēlas saglabāt uzticību, tai ir jāpārtrauc slēpties aiz “formālas atbilstības” un jāsāk rīkoties kā institūcijai, kas saprot, ka ētika ir vairāk nekā likuma burtiskā ievērošana. Citādi “nav pārkāpuma” kļūs par visnopietnāko pārkāpumu – uzticības zaudēšanu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
