Klusums pirms lielās norēķinu dienas: aizkulisēs tiek gatavota simtmiljonu „dāvana” blēdim un afēristam Guseļņikovam

Atgādinām, ka šķīrējtiesā par savu investīciju aizsardzību Guseļņikovs iesūdzēja Latviju tālajā 2017. gada decembrī. Tam par pamatu kalpoja divu valstu – Lielbritānijas un Latvijas – noslēgtais sadarbības līgums, kas šo valstu pavalstniekus aizsargā. Tiesa, Guseļņikovs par angli nepiedzima, pilsonības jautājumus viņš kārtoja pēc tam, kad juta, ka laikam tomēr nebūs labi un 2013. gadā veiktā krieva investīcija “Norvik Bankā” neperformēs.

Lai gan šobrīd jau zināms, ka Latvijā tā sauktās “investīcijas” no Guseļņikova puses bija ienākušas ar aizņemtu naudu, kura vēlāk arī tika atmazgāta un banka novesta līdz bankrotam, Latvijas valsts pagaidām šo nekādi nav centusies izmantot, atspēkojot prasības būtību. 2017. gada rudenī Londonas tiesa pat lēma no Guseļņikova piedzīt par labu kādam Pjotram Kondrašovam vairāk nekā 70 miljonus, kas bija aizdoti tieši “Norvik Bankas” iegādei.

Acīmredzot saprotot, ka Kondrašovam nauda ir jāatdod, Guseļņikovs savas finanšu problēmas – “Norvik Bankai” bija slikti rādītāji – izdomāja nokārtot ar safabricētu tiesvedību investīciju aizsardzības tiesā pret Latviju. Izskatās, ka arī tā sauktā Ilmāra Rimšēviča krimināllieta ir Guseļņikova veidots projekts sadarbībā ar Latvijas tiesību sargiem un policiju, jo šķīrējtiesas materiālos kā galvenais arguments par Latvijas nespēju sargāt baņķiera naudu tiek minēts tieši Rimšēviča koruptīvās darbībās, kas vēl nav tiesā nemaz pierādītas.

Bez Rimšēviča aizturēšanas 2018. gada 17. februārī uzvarēt Starptautiskajā tiesvedībā būtu neiedomājami. Guseļņikovs tiek “konsultēts”, un konsultāciju rezultātā tiek ierosināta lieta pret tā laika Latvijas Bankas prezidentu. Zīmīgi, ka paša GGuseļņikova iesniegtais iesniegums policijā par to, ka Rimšēvičs ir izspiedis kukuļus no „Norvik Bankas”, ir palicis bez ievērības, un lieta 2021. gadā ir klusi izbeigta jeb slēgta.

Aizdomīgi ir arī tas, ka Guseļņikovs, kurš 2019. gadā viltīgi apmānīja gan „PNB bankas” padomi, kura tika maldināta un rezultātā atbrīvoja kredītu ķīlas, izceļot ārā no bankas vairākus desmitus miljonu eiro un novedot banku līdz maksātnespējai, līdz pat šai dienai nav apsūdzēts Latvijā kaut kādā finanšu noziegumā, lai gan kopējās summas, ko valstij nodarījis bijušais “PNB bankas” īpašnieks un viņa komanda, sniedzas līdz pat 150 miljoniem un vairāk. Ivars Priedītis un Mārtiņš Bondars ar draugiem šādu aizsardzību jeb nosacīto imunitāti nesaņēma, bet Guseļņikovam tas dīvainā kārtā ir izdevies.

Vēl pie aizdomīgām parādībām jāsauc klusums, kas pavada starptautiskās šķīrējtiesas gaitu Londonā. Guseļņikovam ir grūti piemeklēt argumentus un pierādījumus savām prasībām, savukārt Latvijas pusei tas būtu elementāri, ja vien viņi šajā prāvā iesaistītu bijušo Latvijas bankas prezidentu Rimšēviču. Bet Rimšēvičs neder Guseļņikovam, un, kas ironiski – tā kā Latvijas valsts šobrīd ir vērsusies pret savu bijušo centrālās bankas vadītāju ar krimināllietu par korupciju, arī Latvijas pusei Rimšēvičs ir neizdevīgs.

Varbūt tā ir tikai sakritība, bet šķīrējtiesas laikā abas pretējās puses ļoti solidāri novērsās no iespējas par liecinieku uz tiesu uzaicināt Rimšēviču, lai gan viņa uzvārds caurvij teju visu Guseļņikova prasību.  

Lietas mainījās 2023. gada jūlija sākumā, kad Starptautiskā šķīrējtiesa pati nolēma uzaicināt uz tiesas sēdi bijušo Latvijas bankas vadītāju. Tā kā Latvijas pusi tiesā pārstāv ne tikai šveiciešu advokāti, bet arī amatpersonas no SAB, KNAB, ENAP, Ģenerālprokuratūras un tamlīdzīgi, ir jau noplūdusi informācija, ka Rimšēviča liecības Londonā esot bijušas iznīcinošas Guseļņikovam. Tātad – labvēlīgas Latvijai. Taču kulisēs runā, ka tas nemaz nederot lielajam Latvijas pasūtījumu galdam.

Lieta tāda, ka Guseļņikovs esot it kā atvēlējis savai kampaņai pret Latviju daudz naudas, kas uzvaras gadījumā esot jau iezīmēta kā pateicības honorārs par sadarbību. Tā tiktu izmaksāta ne tikai tiem, kas izdomāja tā saukto Rimšēviča lietu, bet arī tiem, kas palīdzēs Latvijai zaudēt starptautiskajā šķīrējtiesā. Arī kādai partijai vai partijām, kas rūpīgi pieskatot valsts kancelejas juridiskos izaicinājumus...

Pēc Rimšēviča liecībām Londonā šis scenārijs ir sašķobījies, jo, ja Guseļņikovs zaudēs, viņš nevienam neko pie šī pasūtījumu galda nemaksās. Vēl vairāk – viņam pašam būs jāmaksā Latvijai, kas nav nedz viņa, nedz pasūtījuma galda interesēs.  Runā, ka krievu baņķieris ar angļa pasi esot vienojies ar Latvijas pusi, ka izlīgums būtu labākais veids, kā šo procesu pabeigt. Sabiedrībai varētu paskaidrot, ka pēc Rimšēviča liecībām izlīgums esot labākais, kas šajā tiesvedībā varējis sanākt. Tad varētu arī tiesas procesu pārtraukt bez tālākajām darbībām. Summas arī paliktu kā noslēpums, ko abas puses neizpaustu. Guseļņikovs, piemēram, prasīto 200 miljonu vietā no Latvijas valsts dabūtu 150 miljonus vai 100 miljonus.

Vienīgā nelaime – Rimšēviča liecībai ir liecinieki, kas varētu kādā brīdī pavaicāt, kāpēc Latvija atteicās no uzvaras? It kā šobrīd ar šīm personām tiekot strādāts, lai tās saglabātu jau iepriekš izplānoto leģendu.  Bet pagaidām – ap valsts kanceleju skraidot ne tikai drošības dienestu amatpersonas, kas jau noskatījušas savus nākontes īpašumus Spānijas dienvidu apgabalos, bet arī “PNB bankas” maksātspējas administrators nervozi mīņājoties – jo caur administrācijas procesu taču lieliski var legalizēt iezīmētos honorārus. 

Ļoti iespējams, ka Latvija līdz šai dīvainajai aizkulišu spēlei nemaz nenonāks, ja vien Latvija ies šķīrējtiesā tiesā līdz galam, taču pagaidām nekas tāds neizskatās. Tāpēc ienteresētais pasūtījumu galds nezina, kā labāk jauno situāciju pāvērst, kā sagatavot jaunos apstākļus. Signālu par pareizajiem publiskajiem akcentiem gaidot arī kāda tusnīga dienas laikraksta „žurnāliste”, kas līdz šim tikusi veiksmīgi izmantota, taču tagad – pēc Rimšēviča liecībām Londonā – arī viņai pateikts, lai pagaida, lai pauzē. Vienvārdsakot – interesanti.

Novērtē šo rakstu: