Ko alkatīgie vēja biznesmeņi nevar atļauties savās mājās Zviedrijā, to tie atļaujas Latvijā
Pietiek lasītājs05.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Replika par Gata Galviņa publisko vēstuli “Neatkarīgajās Tukuma ziņās” – https://www.ntz.lv/dazadi/par-sia-pienava-wind-veja-elektrostaciju-parka-buvniecibu-tukuma-novada/.
G. Galviņam kā zviedru uzņēmuma pārstāvim jau nu būtu vislabāk jāzina, ka “Pienava wind” tiesāšanās ne tuvu nav starptautiska mēroga gadījums. Viņa pārstāvētā uzņēmuma “Eolus” mītnes zemē Zviedrijā iedzīvotāju kopienas, pateicoties pašvaldību veto tiesībām, ir noraidījušas kopumā vairāk nekā pusi pieteikto vēja parku projektu.
Protams, industrija pēdējos gados mēģina izdarīt spiedienu uz politiķiem Zviedrijā, lai pārskatītu vai pat atceltu šīs veto tiesības, tiesa, līdz šim neveiksmīgi. Tāpat lielu daļu no plānotajiem vēja parkiem noraida Zviedrijas bruņotie spēki, un šeit jāatzīmē, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai vēja turbīnas ar kopējo augstumu 250 metri gan nešķiet problēma.
Pirms pāris gadiem Gēteborgas Universitātes veiktajā aptaujā secināts, ka atbalsts investīcijām vēja enerģijā Zviedrijā desmit gados ir nokrities no 74% līdz 65%, bet tur, kur vēja turbīnas tikušas uzceltas, tas ir nokrities pavisam drastiski zemu. (https://www.gu.se/sites/default/files/2020-09/Svenska%20folkets%20%C3%A5sikter%20om%20olika%20energik%C3%A4llor%201999-2019.pdf)
Gribētos iedrošināt Tukuma domi, citas pašvaldības un arī iedzīvotājus, kuri drīzumā saskarsies ar šo slikto slavu ieguvušo biznesa veidu, nenobīties no šī blefa: ja Latvijas administratīvā tiesa nav spējīga saskatīt kopsakarības un pateikt, ka Latvijas pamatlikums ir Satversme, nevis Orhūsas konvencija, tad to izdarīs Latvijas Augstākās tiesas Senāts vai Satversmes tiesa.
Jāpiebilst, ka Latvijas sabiedrībai patiešām ir pēdējais laiks sākt raizēties, redzot, ka VARAM paspārnē esošais Vides pārraudzības valsts birojs tā vietā, lai detalizēti un neatkarīgi izvērtētu attīstītāju iesniegtos ietekmes uz vidi novērtējumus, gādātu par vides aizsardzību un aizstāvētu sabiedrības intereses, algo advokātus, lai kopā ar “Pienava Wind” dotos uz tiesu apstrīdēt Tukuma domes lēmumu un vērstos pret sabiedrības interesēm. Jāpiebilst, ka ietekmes uz vides novērtējumā var rakstīt absolūtas muļķības, fakti nereti ir izdomāti un balstīti uz pašas vēja industrijas apmaksātiem pētījumiem.
“Eolus” nesen ir iesniedzis Valsts vides pārraudzības birojā vēl virkni pieteikumu, kur plānots ar vēja turbīnām apbūvēt gandrīz visu Kurzemi. Ir norādīti simtiem kadastra numuru, kuri aptver plašas teritorijas Kurzemē no Pāvilostas līdz Dundagai. Nav norādīts ne vēja turbīnu skaits, ne tehniskie parametri. Savukārt Valsts vides pārraudzības birojs tā vietā, lai noraidītu šādus pieteikumus, kuriem pat tīri teoretiski nevar veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, tos pieņem.
Šo ārkārtīgi pretimnākošo labvēlību vēja biznesmeņiem no atsevišķiem Latvijas politiķiem, Ekonomikas ministrijas, VARAM un īpaši jau Vides pārraudzības valsts biroja varētu raksturot tikai divi vārdi – nekompetence un korupcija.
G.Galviņš, kas Latvijā pārstāv zviedru kompāniju “Eolus”, spilgti izceļas ar savu bravūru, ņirdzīgajiem izteikumiem par iedzīvotājiem un nekaunību. Ja mūsu Ārlietu ministrijai ir mugurkauls, tad būtu īstais laiks paaicināt pie sarunu galda Zviedrijas vēstnieku, lai izskaidrotu uzvedības normas un norādītu uz dubultstandartiem - ko “Eolus” nevar atļauties savās mājās Zviedrijā, tas atļaujas šeit Latvijā.
Vēja industrijas mērķis nav Latvijas enerģētiskā neatkarība, “zaļas” enerģijas ražošana (enerģijas ražošana vispār pēc definīcijas tāda būt nevar), rūpes par vidi vai cīņa ar klimata pārmaiņām, tā ir tikai un vienīgi alkatība un tiekšanās pēc maksimālas peļņas.
P.S. Tiem, kuriem gigantiskas elektrības ražošanas mašīnas un vēja bizness šķiet “balts un pūkains”, ieteikums noskatīties nesen Zviedrijā iznākušo dokumentālo filmu - Headwind 21 - https://youtu.be/7RgyLDVlAg4
Par to, kā vēja bizness burtiski izvaro un neatgriezeniski sagandē dabu Norvēģijas piekrastē - https://youtu.be/4qttC1TOva8
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
