Ko ar okupācijas pieminekli darītu valsts vara, kas nav ne neizlēmīga, ne stulba?
Lato Lapsa06.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man jautā – ja tu izliecies tik briesmīgi gudrs, ko tu Latvijas valsts varas vietā izdarītu ar okupācijas pieminekli? Nu, tā, lai nav jārīko gadiem ilgi iepirkumi, kuros uzvar Attīstībai/Par piesūcekņi, un lai Krievija mums tāpēc karu nepiesaka (viņi pašlaik ir galīgi traki, viņi visu ko var), bet lai piemineklis līdz maijam ir gar zemi?
Atbildēšu.
Vismaz man Latvijas valsts varas vietā būtu ļoti bažīgi pašlaik ar oficiālu lēmumu likvidēt okupācijas pieminekli. Skaidrs, „tauta” grib, bet histēriskākā un aizrautīgākā tautas daļa – tā, kurai visos laikos ir paticis uzdoties par visu tautu vai vismaz tās nozīmīgāko daļu – ne vienmēr apzinās risku apmēru. Skaidrs, ka ziepes būtu, jautājums – cik lielas.
Mans pieņēmums – Putins&Co pašlaik izskatās tik ļoti kukū, ka šādā gadījumā iebrukt Latvijā varbūt arī neiebruktu, bet ar kādām gluži parastām, nebūt ne kodolraķetēm pa mums uzšautu gan un tad, acis plikšķinot, pateiktu – oi, jums tur pašiem kaut kas uzsprāga, lāpiet nu savus HESu dambjus vai lieciet no kripatiņām kopā savu Brīvības pieminekli, mēs tur ņi pri čom.
Bet var būt arī cits piegājiens. Manuprāt, nesalīdzināmi gudrāks un efektīvāks. Izmantojot pretinieka iecienītās hibrīdmetodes.
Daudzi to vairs neatceras, bet deviņdesmitajos gados bija patriotiski cilvēki – saucās pērkoņkrustieši -, kas 1997. gada 6. jūnijā mēģināja pieminekli uzspridzināt. Nekas viņiem nesanāca, divi no viņiem gāja bojā, un domāju, ka gan jau viņu cildenos nodomus vēsture vēl novērtēs. Jebkurā gadījumā – ideja palika.
Es Latvijas valsts varas vietā neviltoti un aizrautīgi brīnītos, ja pēkšņi kādi jauni, neformāli, nez no kurienes uzradušies patrioti – šoreiz profesionāli un efektīvi – ņemtu un vienu nakti okupācijas pieminekli uzlaistu gaisā.
Es publiski sašustu un TV ekrānos plēstu matus, es sāktu visas iespējamās izmeklēšanas, kas būtu tikpat efektīvas kā Zolitūdes „Maksimas” lietā, es izteiktu oficiālas līdzjūtības visiem sarūgtinātajiem krieviem, es nekavējoties skrietu pašņaukāties krievu vēstnieka kaklasaitē, es visus vēstniecības atlikušos darbiniekus iesaistītu izmeklēšanā, es izsludinātu metu konkursus jaunam piemineklim, es aicinātu piedalīties visus Kremlim pietuvinātos arhitektus, un tā tālāk, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, es nedotu nekādu iespēju Krievijai uz notikušo reaģēt ar bruņotu spēku. Protams, var arī neizdoties, bet izredzes būtu daudz labākas nekā demonstratīvas pieminekļa likvidēšanas gadījumā.
Un visu šo laiku es aiz muguras turētu no Ilzes Viņķeles patapinātos čurikus. Jo, lai nu ko, bet jebkuru pasākumu novilcināt uz pāris desmitgadēm un pēc tam klusām norakt Latvijas valsts vara māk izcili.
Bet lieta būtu padarīta.
P.S. Savu personisko viedokli par pieminekļiem esmu izteicis jau sen. Es personiski nenovāktu nekad un nevienu, jo ikviens piemineklis ir atgādinājums - jā, reizēm arī ļoti nepatīkams, pat neciešams - cilvēkiem par to, ko viņi paši vai viņu senči ir gan pielūguši un atbalstījuši, gan samierinājušies un pieļāvuši. Manuprāt, šādi atgādinājumi ir nepieciešami, lai cilvēki mācītos un turpmāk rīkotos, iespējams, citādi. Neizskatās gan, ka tā notiek pārāk bieži, bet vienmēr jau var cerēt uz to labāko.
Seko mums 
Paralēles starp krīzē esošo Rietumu pasauli un Romas impēriju pēdējām dienām kairināja filozofu un analītiķu prātus jau 100 gadus atpakaļ.
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
