Ko arhīvi tev pastāsta: tagadējā ārlietu ministre Baiba Braže dibina “Saskaņu”
Elmārs Barkāns, Jauns.lv19.10.2025.
Komentāri (51)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējā ārlietu ministre Baiba Braže (savulaik – Laizāne) pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā aktīvi darbojās Jāņa Urbanoviča vadītajā organizācijā – komjaunatnes tiesību pārņēmējā, Latvijas Jaunatnes progresa savienībā (LJPS), kurā pirmo reizi mūsu atjaunotās valsts politiskajā leksikonā parādījās vārds “saskaņa”.
Jauns.lv jau rakstīja, ka LJPS bija okupācijas laika komjaunatnes (Latvijas Ļeņina Komunistiskā jaunatnes savienība; LĻKJS) saistību pārņēmēja un uzņēmās atbildību par visām darbībām, ko komjaunieši bija paveikuši okupācijas laikā. Baibas Bražes darbības laikā LJPS centrālajā aparātā no 1990. gada augusta līdz 1993. gada augustam kādreizējā LĻKJS pirmā sekretāra Jāņa Urbanoviča (partijas “Saskaņa” vadītājs un deviņu Saeimas sasaukumu deputāts) vadībā arī Latvijas politiskajā retorikā pirmo reizi parādījās vārds “saskaņa”, kas veicināja Jāņa Urbanoviča iesēšanos Saeimas deputāta krēslā.
Baiba Laizāne (Braže) pirms 35 gadiem bija kreisās politikas atbalstītāja, gluži pretēji nekā pašreiz viņas pārstāvētā partija “Vienotība”. Valsts arhīvā glabātās lietas nr. 1937. sējumi par LJPS atklāj pārsteidzošus faktus par Baibas Laizānes (Bražes) darbību līdz viņas pāriešanai Latvijas Ārlietu ministrijas dienestā. Jauns.lv ielūkojas šajos sējumos. Šoreiz atklājam, kādam tad īsti politiskajam spēkam, kuram pirms 35 gadiem pieslējās Baiba Braže, bija sakars ar “saskaņu”.
1990. gada vasarā Latvijas Jaunatnes progresa savienības programmā parādījās vārds “saskaņa”, kurš tagad sarkaniem burtiem ierakstīts Latvijas politikas leksikonā.
LJPS, kura 1990. gada vasarā no LĻKJS pārkristījās par Progresa savienību, savā darbībā īstenoja kreiso politiku, kuras piekritēja, pēc visa spriežot, arī bija Baiba Laizāne. Piemēram, LJPS CK 2. sēdes protokolā teikts: “Turpināt konsultācijas kreisā bloka izveidošanā uz vēlēšanās Latvijas Saeimā”. 5. Saeimas vēlēšanās, kuras notika 1993. gada jūnijā, LJPS piedalījās apvienības “Saskaņa Latvijai - Atdzimšana Tautsaimniecībai” sastāvā.
Zīmīgi, ka tieši pēc tam, kad LĻKJS kļuva par LJPS, Latvijas politiskajā leksikonā skaļi ieskanējās vārds “saskaņa”. LJPS paziņoja, ka tās sauklis ir “Līdzdalība. Progress. Saskaņa”, kurā “saskaņa” ir nepieciešama “dažādu nacionalitāšu un dažādu politisko pārliecību jauniešu vidū,” kas LJPS izpratnē bija galvenais priekšnoteikums Latvijas Republikas tālākai attīstībai, kurā tiek ievērotas cilvēka politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Dokumenti liecina, ka 1990. gada 13. augustā Baiba Laizāne 24 gadu vecumā kļuva par LJPS Centrālās komitejas (CK) Jaunatnes sociāli ekonomisko problēmu nodaļas sektora vadītāju, bet 1991. gada 8. novembrī viņu jau iecēla par LJPS koordinatori starptautiskās sadarbības jautājumos.
Ar to, kā LJPS darbojās “ārlietu sektors” var iepazīties pēc kāda Jāņa Urbanoviča referāta, kura uzskaitīti LJPS starptautiskie panākumi. Patiesībā jau tie nebija diez ko diži, jo organizācija tikai sāka dibināt starptautisko darbību un bieži vien aprobežojās ar pieredzes braucieniem, piedalīšanos konferencēs, sporta spēlēs un tamlīdzīgi. Galvenā LJPS rosība bija Latvijā, kas galvenokārt saistījās ar komercdarbību (okupācijas laikā iegūto īpašumu un uzņēmumu apsaimniekošanu, kā arī jaunu uzņēmumu veidošanu), kā arī sporta un izklaides pasākumu organizēšanu. Tāpat LJPS viens no “uzdevumiem” bija nemitīgi kritizēt jauno Latvijas valdību, ka tā jaunatnes problēmām nepievērš pienācīgu uzmanību. Tā 1990. gada vasarā Jānis Urbanovičs toreizējam premjeram Ivaram Godmanim rakstīja:
“Šobrīd mūsu valsts ir viena no retajām valstīm pasaulē, kurā vispār trūkst jebkādas valsts jaunatnes politikas. (..) Situācija kļūst dienu no dienas nelāgāka. Jebkāda vilcināšanās pasliktina jaunatnes stāvokli, tādejādi vēršot nestabilākus sabiedrības pamatus.” No daudzu desmitu tūkstošu organizācijas 1995. gadā Progresa savienības rindās bija palikuši vairs tikai pāris simti un drīz vien tā arī savu darbību izbeidza.
Arhīva dokumentos gan neatrast Baibas Laizānes parakstus zem LJPS lēmumiem jeb paziņojumiem, bet tajos norādīts, ka tie pieņemti LJPS CK biroja sēdēs vai plēnumos, kuros teju vai visos arī piedalījusies vai kā ziņotāja bijusi Baiba Laizāne. Viņa LJPS darbojās līdz 1993. gada augustam, kad pārgāja strādāt uz Ārlietu ministriju.
Jauns.lv turpinās ieskatu Latvijas Valsts arhīva materiālos par LJPS un Baibas Laizānes (Bražes) darbību šajā organizācijā, lasītājus iepazīstinot ar viņas 1990. gada vasarā rakstīto autobiogrāfiju.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
