Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Divas nedēļas, kopš Ukrainai uzklupis nāvējošs pārspēks, un divas nedēļas, kopš no TV ekrāniem Latvijā neizkāpj dažādi atvaļināti armijnieki, kas atgremo no padomju armijas instruktoriem jaunībā uzsūktās frāzes. Ko tad mēs no kara gaitas varam saskatīt patiesībā?

Atšķirībā no šiem “dīvāna ekspertiem”, kuru starpība ar citiem dīvāna ekspertiem ir tikai tāda, ka viņu dīvāns ir kamuflāžas krāsā, esmu bijis Krimā aneksijas laikā un bijis klāt Donbasa karā. Ārpus šīm nelaimīgajām teritorijām vai nu kā žurnālists, vai starptautiskais vēlēšanu novērotājs esmu pabijis lielākajā daļā no tiem apgabaliem, kuros šobrīd norisinās kaujas.

Esmu bijis spiests iepazīt gan separātistu grupējumu, gan regulārās armijas, gan brīvprātīgo bataljonu taktiku, tajā skaitā kaujās pie Doņeckas lidostas, un novērot teroristu grupējumu darbībā no tā ieņemtās teritorijas iekšienes. Līdz ar to varu situāciju apspriest no drusku cita skata punkta nekā tā, kurš paveras kādam atvaļinātam kaprālim Vaņam no dīvāna augstumiem.

Kremļa zibenskarš un mēģinājumi nokopēt amerikāņu “shock and awe” taktiku

 

Dažu dienu laikā bija skaidrs, ka krievu mēģinājumi attīstīt zibenskaru nav izdevušies nevienā virzienā: neizdevās aplenkt Harkivu, kur nu vēl Kijivu; vienīgie panākumi – izdevusies iziešana no Krimas un izvēršanās Taurijas stepēs.

Pieļauju, ka Krievija centās izmantot ne vien hitleriešu “Blitzkrieg” pieeju, ko vēlāk ļoti sekmīgi Izraēla izmantoja Sešu dienu kara laikā utt., bet arī mēģināja pielietot pēdējās desmitgadēs ASV praktizēto “shock and awe” doktrīnu. Tā paredz sakoncentrēt milzīgu, nospiedošu pārspēku un tad uzbrukt pretiniekam ar vismodernākās kara tehnikas blāķiem, izmantojot jaunākās augstās tehnoloģijas un cērtot robus ienaidnieka rindās visur, kur tas vismazāk gaida, tādā veidā iedzenot pretiniekos “šoku un bijāšanu”, psiholoģiski sagraujot pārliecību par to, ka pretošanās vispār ir iespējama.

24. februāra naktī Krievija uzsāka iebrukumu ar spārnotajām raķetēm, bezpilotniekiem, artilēriju, savām modernākajām kaujas lidmašīnām un bruņutehniku, demonstrējot vienlaikus dominanci izlūkošanā un informatīvajā laukā, tādā veidā kopējot ASV armijas sekmīgo taktiku Irākā un NATO darbību Afganistānā 2001. gadā (kad tā bija pareiza – atšķirībā no vēlākajiem militārajiem pavērsieniem Afganistānā līdz pat šim laikam).

Dažu dienu laikā “shock and awe” stupors iestājās pašā uzbrucēju armijā. Redzot Ukrainas tautas masveidīgo pretošanos un uzbrucēju zaudējumus, sākās mēģinājumi pārgrupēties vai atiet uz Krievijas un Baltkrievijas pusi, pieauga padošanās gūstā pie pirmās iespējas. Uzbrucēji izrādījās apgādāti ar pārtikas pakām tikai trim dienām, kam turklāt termiņš beidzies 2015. gadā, ar pilnīgi nepareiziem apaviem un smago tehniku, kam ātri beidzas degvielas rezerves. Video var redzēt kritušus krievus gandrīz vienmēr bez bruņuvestēm un bez nakts redzamības ierīcēm.

Zibenskaram gluži arī neatbilda mehanizēto un motorizēto divīziju virzīšanās: izgājuši no Krimas uzreiz pēc Putina paziņojuma, krievi tikai pēc trim dienām ieņēma Nova Kahovku – pilsētu 80 kilometru attālumā, uz kuru turklāt ved taisna šoseja un kur pa vidu ir tikai divi ciemi, kas ir par maziem, lai izrādītu nopietnu pretošanos. Hērsonas aplenkumam (140 km no Perekopa) aizgāja vēl trīs dienas, Melitopoles sasniegšanai (120 km no Krimas) nedaudz mazāk. 40 kilometri dienā – pirms 500 gadiem, vajājot Ivana Bargā vadītos iebrucējus no Moskovijas, Livonijas ordeņa karaspēks uz zirgiem varēja paspēt vairāk. 40 kilometrus dienā pat kājām var pieveikt.

Ģeogrāfijas revanšs: nekāda bruņutehnika nevar aizstāt smadzenes

Kāpēc tanku kolonnu un BTR, BMP simti cieš tik lielus zaudējumus? Kaujas īpatnības Ukrainā ir izprotamas tikai tiem, kas tur pabijuši. Plakanā, līdzenā melnzemes stepe bez kokiem un krūmiem, bez viensētām (ukraiņi dzīvo pilsētās un ciematos, bet ne atsevišķās saimniecībās) plešas simtiem un simtiem hektārus uz visām pusēm. Tur nav ieraugāms it nekas, aiz kā paslēpties vai kur nocietināties – ne mežiņš, ne grava, ne kalni, ne purvi, ne ūdeņi.

Tas ir iemesls, kāpēc Donbasa karā tik zvērīgas kaujas notikušas par katru apdzīvotu punktu, lai tie būtu Vodjani, Piski, Mārjinka, Debaļceve, Slovjanska, Avdijivka, Volnovaha utt. – aiz māju drupām ir faktiski vienīgā reālā iespēja paslēpties pašiem un nobēdzināt tehniku.

Daudz ir rakstīts par Putina acīmredzamo vēlmi atkārtot iepriekšējos “panākumus”, iebrūkot kaimiņvalstī Olimpisko spēļu noslēgumā. Ir arī viedokļi, ka uzbrucēji paši saskata vēl kaut kādu slēpto simboliku savās darbībās, plus vēl uzkurinātā iekšpolitiskā histērija nedrīkst atdzist utt., taču galvenais apstāklis ir tas, ka 2008. gadā Putins uzbruka Gruzijai vasaras Olimpisko spēļu laikā, savukārt tagad beidzās ziemas spēles.

Atšķirība ir tāda, ka vasarā pa Gruziju var pabraukt ar jebkādu transportlīdzekli, arī cauri kalnu pārejām un ielejām, savukārt pavasara šķīdonī pa Ukrainas stepēm nevar pabraukt ne ar ko smagāku par fermera traktoriņu. Smagā, treknā melnzeme piesūcas ar ūdeni, kūstot sniegam, un paliek tikpat staigna kā rudens lietavu laikā.

Aktīvas kaujas darbības Ukrainas lielākajā daļā tāpēc ir ierobežotas ar diviem mēnešiem ziemā (kad zeme sasalusi) un ar kādiem 4 mēnešiem vasarā, kad ir pietiekami sauss. Iepriekšējie gadi Donbasā parādījuši, ka manevrējoša karadarbība kustībā iespējama tikai sausumā vai sasalumā – pat LNR/DNR teroristu grupējumi to bija ielāgojuši.

Toties Putins, iebrūkot Ukrainā februāra beigās, ir izvēlējies faktiski vissliktāko iespējamo gadalaiku savai invāzijai. Bruņutehnikas un apgādes kolonnas var pārvietoties tikai pa šosejām, kuru Ukrainā ir vidēji uz kvadrātkilometra mazāk nekā pie mums, bet mazie lauku ceļi neeksistē kā tādi (jo uz laukiem neatrodas viensētas, kas būtu jāsavieno ar ciemiem). Līdz ar to invāzijas kolonnas ir viegls mērķis Ukrainas spēkiem, savukārt kolonna iestieg uz laukiem un grāvjos, ja mēģina nobraukt no šosejas un nomaskēties.

Pilnīgi nesaprotama ir Krievijas nerēķināšanās ar vietējiem iedzīvotājiem un to uzskatiem – vai tā varētu būt, ka Kremlis ir noticējis pats saviem izdomājumiem par “fašistiem Ukrainā” un “huntu”? Kā jebkurā demokrātiskā valstī Ukrainas pilsoņi neidentificē savu zemi, tās kultūru un nākotni ar tiem politiķiem, kas konkrētajā brīdī uzvarējuši vēlēšanās un ieņem amatus – ukraiņi cīnās par savu valsti neatkarīgi no tā, kas tajā brīdī ir premjers vai prezidents.

Iespējams, Kremli maldināja socioloģiskie dati, kuros redzama Ukrainas politiķu nepopularitāte savu vēlētāju acīs – valstī, kurā pierasts domāt “bez Putina nav Krievijas”, uzbrucēji nespēj aizdomāties, ka citās valstīs tā nav. Ka tauta gatava kauties uz dzīvību un nāvi, pat ja apsaukā paši savu prezidentu par “džokeri” un parlamenta spīkeru līdz ar ministriem vēl sliktākos vārdos.

Redzamas norādes, ka Putins šīs avantūras plānošanu nav uzticējis lielākajai daļai no tiem augstākajiem virsniekiem, kam tagad invāzija jāīsteno – un tad nu redzams, ka uzbrucēji cīnās ne vien pret Ukrainas tautu, bet arī pret dabu. Nav notikusi elementāra dabas apstākļu ņemšana vērā.

“Ieņemsim Ukrainas galvaspilsētu divās dienās!”

Tādi lozungi skanēja L/DNR rindās kopš šo organizāciju izveidošanas, līdz pat toreizējais DNR “virsterorists” Girkins–Strelkovs bija spiests atzīt: “Nevis mēs stāvam pie Kijivas un apšaudam “ukrus”, bet gan viņu “kiborgi” 200+ dienas spēja noturēt lidostu un stāv te pie Doņeckas, gatavi uzbrukt, un nevis mēs pie viņiem.”

2014. gada vasarā Doņeckā vidējais separātistu kaujinieka portrets bija apmēram šāds: 30 līdz 40 gadus vecs (protams, bija arī kā jaunāki, tā vecāki par šādiem), fiziski attīstīts, apbruņots ar piemērotiem kājnieku ieročiem, ieguvis reālu kaujas pieredzi kādā no neskaitāmajiem Kaukāza konfliktiem vai citām ar Krieviju saistītām militārām operācijām. Tie, ar kuriem man izdevās kaut cik aprunāties (tolaik ar Rietumu žurnālistiem tādi vēl dažkārt runāja), bija samērā saprātīgi (vēl tagad atceros inteliģento teroristu Jevgēņiju) – katrā ziņā viņiem bija skaidrs, kur viņi atrodas, ko no viņiem gaida un kādas var būt sekas viņu kaujas darbībām.

Šobrīd no bildēm un nopratināšanu video noprotams, ka ukraiņu gūstā kritušie krievi lielākoties ir 22 līdz 25 gadus veci jaunieši, kas pēc obligātā dienesta palikuši profesionālajos “kontraktniekos”, jo civilās karjeras perspektīvas ir vēl sliktākas. Viņi ierodas svešā zemē ar ne vienmēr piemērotu ekipējumu, bez atbilstošas sagatavotības un bez pietiekamas motivācijas, lai dotos savas dzīves pirmajā kaujas uzdevumā vietā, kur reāli šauj nost.

Tādiem pretī stāvošais ukraiņu armijnieks ir izdienējis obligāto dienestu, sekmīgi piedalījies revolūcijā, gāžot korumpētu režīmu, kurš revolūciju mēģināja vardarbīgi apspiest, un bieži vien paspējis iegūt kaujas pieredzi, nākamo astoņu gadu laikā vismaz dažus mēnešus piedaloties LNR un DNR separātistu turēšanā kontrolē.

Viņam ir pilnīgi skaidrs, kas jādara un kāpēc, pat ja viņš no dienesta atvaļinājies pirms vairākiem gadiem un tagad atkal iestājies Teritoriālās aizsardzības rindās vai vienkārši saņēmis automātu no KrAZ piekabes, kad pilsētas mērs pirms nedēļas izdalīja ieročus civilajiem. Viņš aizstāvēt Hostomeļu atbraucis ar tāda paša biedra privāto 2016. gada ZAZ Forza vai ZAZ Lanos, kam izņemti bērnu sēdeklīši un vēl nav līzings līdz galam nomaksāts. Nekas – paspēs.

Lielvalstīm patīk biedēt potenciālos pretiniekus ar elites vienībām, kādas nu kurām tās ir, – Krievijā mainīgos laikos kulta statuss ticis piedēvēts dažādām “gvardes tanku divīzijām”, specnazam, GRU diversantiem, gaisa desantniekiem utt., mūsdienās tāda loma ir pat “kadiroviešiem”.

Tagad šīs divas nedēļas ir parādījušas: kad šāda labi sagatavota un prasmīga diversiju un izlūkgrupa ieiet pilsētā, tā var ieņemt laukumus vai krustojumus, taču Ukrainas aizstāvju skaits ir pietiekami liels, lai elites kaujinieki beigās zaudētu pozīcijas. Savukārt nākamie ierodas augšminētie “parastā” dienesta “kontraktnieki”, kam nav bijusi ne atbilstoša apmācība, ne iepriekšēja kaujas pieredze. Vēl aiz viņiem paliek apgādes vienības, kam vispār normāli nevajadzētu iesaistīties kaujās un kas tāpēc ir viegls mērķis ukraiņu pilotiem un “Bayraktariem”.

Nekādi nav saprotama krievu taktika, lielā kolonnā ieejot kādā pilsētā, pat necenšoties ieņemt nomales ēkas un tajās nostiprināties, bet turpinot virzīties pilsētā pa ielām, kur iebrucēju tehnika nevar brīvi manevrēt, toties ukraiņi to var izdevīgi apšaudīt.

2014. gada pavasarī separātisti, ieejot Kramatorskā, Torrezā, Luhanskā utt., ieņēma pilsētas mēriju, iekšlietu iestādes, apgabala Radu (ja tāda pilsētā bija) un citas valsts iestādes, kur uzvilka savu simboliku un nocietinājās. Tad no turienes mēģināja pakļaut civilo populāciju un vietējos uzņēmumus, vervēja atbalstītājus, rīkoja mītiņus. Tagad Krievijas spēki nespēj veikt pat šīs elementārās darbības tur, kur viņiem rodas iespēja – rodas iespaids, ka taktiskās spējas šajos astoņos gados viņiem mazinājušās, notikusi militāro prasmju degradācija.

Un tagad pats galvenais: kāda tad ir krievu stratēģija?

Zibenskarš nesanāca, šoku un satricinājumu iznāca saņemt pašiem, vienīgie potenciālie sabiedrotie vēl nejēdzīgāki nekā savulaik Rumānija Hitleram – kā tad Kremlis nomainījis stratēģiju Ukrainā? Vai mēs varam izprast, tieši kāds šobrīd ir viņu pārveidotais plāns?

Sākotnējā stratēģija paredzēja ātru virzīšanos pa neapdzīvotiem lauku apvidiem, apejot vidēja izmēra pilsētas (Čerņihiva, Sumi, Melitopole, Konotopa), lai ielenktu lielās (Harkiva, Kijiva, Mikolajiva, Mariupole), savukārt ieņemšanai tika paredzētas tikai mazākas pilsētas un tikai tādas, kurās ir atsevišķi unikāli stratēģiskie objekti, ko var izmantot tālākajā okupācijas īstenošanā. Tamdēļ pirmajās dienās uzbrukumi tika vērsti pret Hostomeļu (militārais lidlauks un Antonova rūpnīca), Nova Kahovku (ūdenskrātuve, HES dambis un izejas punkts jau 7 gadus kā sausajam kanālam uz Krimu), Enerhodaru (Zaporižžjas AES), Berdjansku un Mikolajivu (ostas noderēšot tālākai dzīvā spēka un bruņojuma ievešanai no Rostovas pa jūru).

Tā kā ielenkt Kijivu un Harkivu neizdevās, Hersonas un Mikolajivas okupācija sāk izgāzties dēļ iedzīvotāju nevardarbīgās pretošanās, savukārt Mariupole (kas ir daudz lielāka par Melitopoli un nocietināta iepriekšējos gados, jo ne pirmo gadu atrodas tiešā DNR tuvumā) varonīgi turas, tad acīmredzot Krievijā tika pieņemts lēmums bliezt pa dzīvojamiem kvartāliem jebkādos veidos un formās, kā tas nesodīti noticis Čečenijā, Dagestānā, Sīrijā un droši vien arī vēl citur. Vispirms tiek “atļauts izveidot humānos koridorus”, lai pēc tam nomīnētu bēgļu izvešanas ceļus.

Šīs apšaudes, kam mērķis ir izraisīt plānveida civilo katastrofu Ukrainā un likt noasiņot tieši mierīgajiem iedzīvotājiem, ir daļa no jaunās Kremļa uzbrukuma stratēģijas, kuras būtība nav mainījusies kopš Sun Tzu laikiem: ir galvenais trieciens, un ir netiešais uzbrukums. Tā jēga – novērst pretinieku no galvenā trieciena.

2014. gada vasaras sākumā DNR kaujinieki pirmdienas rītā savu tobrīdējo vietējo vadoņu Borodaja un “Abvēra” vadībā, uzpirkuši kādu vietējo nodevēju, ar tā palīdzību atvēra Doņeckas lidostas dienesta ieejas un samērā klusu ieņēma lidostu. Izlidoja tikai pirmais rīta reiss uz Žuļjaniem.

Ap pusdienlaiku ukraiņi rīkoja prettriecienu. Lai sekmīgi ar helikopteriem pievestu desantu no tobrīd vēl nesagrautā Pisku ciema puses, vajadzēja novērst separātistu uzmanību. Šim nolūkam daži ukraiņu brīvprātīgie no Nacionālās gvardes bataljona (šķiet) “Dņipro-2” demonstratīvi uzradās Doņeckas galvenajā pasažieru stacijā (šinī pilsētā tā atrodas nomalē) un bļāva “herojem slava!”, “bandu heķ!” un citus revolucionāri demokrātiskos saukļus no Eiromaidana.

To redzot, no vietējo bandformējumu puses sākās haotiska šaušana ar automātiskajiem ieročiem pa visām malām, kā rezultātā no teroristu uguns gāja bojā kāda vietējā pensionāre pie kioskiem aiz autostāvvietām. Asinis bija iztecējušas tik daudz, ka tās sacietējot izveidoja ne peļķi, bet pat tādu kā nelielu uzkalniņu kvadrātmetra platībā.

Protams, nekavējoties paklīda baumas, ka “Labējais Sektors” (no kā visiem teroristiem bija briesmīgi bail) līdz ar vārdā nenosauktiem “nacistiem no Gejropas” piebraukšot ar vilcieniem no nezināmām pusēm (Doņeckas īpatnība ir tāda, ka pilsētu apvij dzelzceļa gredzens) un aplenkšot nabaga DNR spēkus. Separātisti nekavējoties metās pastiprināt apsardzi visur dzelzceļa tuvumā, kas šādā miljonu pilsētā ir grūts uzdevums.

Tikmēr Ukrainas spēki patiesībā pielidoja ar helikopteriem no pilnīgi pretējās puses, izsēdināja desantu, izsita okupantus vispirms no lidostas vecā termināla, tad sāka atkarot jauno. Pēcpusdienā vēl nenošautos separātistus aiztrieca atpakaļ uz pilsētas kvartāliem, pacēla virs kontroltorņa dzeltenzilo karogu – un sākās visiem zināmā kauja par Doņeckas lidostu, kas izvērtās par milzīgu Ukrainas morālo uzvaru, kaut arī lidosta beigās bija tā sagrauta, ka to vairs nebija iespējams aizstāvēt, un to bija jāatstāj. Panākumi lidostas atgūšanā jau pirmajā dienā, kad to bija ieņēmuši “orki”, kļuva iespējami tāpēc, ka pirms tam bija viltus aktivitāte pasažieru stacijā, kas aizsūtīja pretinieku spēkus novērst ukraiņu pienākšanu it kā pa dzelzceļu, kamēr faktiskais trieciens pār separātistiem nāca lidostā.

Tagad Kremlis veic mūsdienās neredzēta apmēra kara noziegumu, bliežot pa dzīvojamajiem kvartāliem ar spārnotajām raķetēm un artilēriju. Iebrucēji vienlaikus apzināti okupē tādas nelielās pilsētiņas kā Irpiņu, Ivankivu, Buču, kur iesaistās ielu kaujās, kaut gan pirms tam centās visus apdzīvotos punktus apiet pa laukiem.

Viss ārprāts, kas šobrīd notiek ap Kijivu, Sumiem, Harkivu, kur Krievija met kaujās arvien jaunus un jaunus savus spēkus, jau iepriekš pārliecinoties, ka ukraiņiem tos izdosies samalt, un vienlaikus veicot uzlidojumus un apšaudes pa dzīvojamiem kvartāliem, ir domāts tam, lai piesietu Ukrainas spēkus valsts centrālajiem reģioniem. Tas viss ir uzmanības novēršanas un pretinieku resursu piesaistīšanas manevrs.

Īstais, primārais uzbrukums notiek Ukrainas dienvidos – tur no Krimas izgājušās vienības kopā ar Melnās jūras floti lēnām, bet sistemātiski lien uz priekšu nu jau ārpus Taurijas, cenšas vēdekļveidā izvērsties uz Krivij Rihas un Kropivnickas pusi, pa malām cerot savienoties ar DNR (kas ļautu ielenkt Mariupoli) un ar Piedņestras režīmu, kas savukārt nogrieztu no Ukrainas nost Odesu.

Nav jau gluži tā, ka Ukrainas aizstāvji to nesaprastu – taču operacionālo iniciatīvu, kur nu vēl stratēģisko, Ukrainai joprojām nav izdevies pārtvert, lai arī taktiskajā līmenī šobrīd var saskatīt lūzuma pazīmes daudzos pretošanās punktos. Krievija nespēj motivēt daudzus savus zaldātus un koordinēt viņu darbības, kā rezultātā redzama tendence – arvien augstākiem komandieriem jāpamet operacionālā vadība un plānošana štābos, jādodas personiski vadīt arvien sīkākas vienības, ko var redzēt no fakta, ka ukraiņu gūstā sāk krist ne vien ierindnieki un vadu komandieri, bet arī karjeras virsnieki, tiek ziņots pat par dažiem kritušiem Krievijas ģenerāļiem.

Kāpēc iztērēt dārgu spārnoto raķeti, lai sagrautu tukšu skolu Žitomirā?

Tas, kas šobrīd notiek Ukrainas laukos, bet jo sevišķi gaisā, ir t.s. “attrition warfare”, kuras mērķis ir vispirms novājināt pretinieka resursus, lai pēc tam sistemātiski to sakautu. Tiek uzskatīts (droši vien nepareizi), ka Krievija šonedēļ būs iztērējusi visas tehnikas un karaspēka rezerves, ko bija savilkusi ap Ukrainu līdz iebrukuma sākumam, un tagad tai nāksies pievest arvien jaunas rezerves no arvien tālākiem reģioniem. Ja Ukrainas aizstāvji turpinās šādā ritmā gāzt zemē pretinieka aviāciju, tad Krievijas gaisa spēki izbeigsies ap septembra beigām – un tad jau krievi būs spiesti lūgt NATO, lai NATO ievieš lidojumu aizlieguma zonu virs Krievijas robežas!

Novājināšanas karadarbība it sevišķi svarīga būs ekonomiskajā frontē: Ukraina var izglābties tikai tad, ja Krievija nespēs nofinansēt zaudēto lidmašīnu, tanku, ieroču, raķešu, bumbu un pārējā ekipējuma atjaunošanu vai iepirkšanu vajadzīgajā apmērā. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Krievija ar tādu naidu vēršas pret civilo infrastruktūru un mierīgo cilvēku mājvietām – lai pēc tam ukraiņiem nebūtu pa spēkam atgriezties mierīgā dzīvē, lai iznīcinātās pilsētas radītu nenormālu parādu nastu Ukrainai.

Ar miljoniem rubļus izmaksājušu spārnoto raķeti sašķaidīt skolas ēku Žitomirā, nevis izlietot šo spēcīgo ieroci pretinieka kaujasspēju iznīcināšanai – tā izskatās pēc bezjēdzības pat no kara “loģikas” viedokļa. Taču, ja iedziļināmies, ka Krievijas vēlme vienlaikus ir padarīt Ukrainu uz ilgiem gadu desmitiem stratēģiski nevarīgu, uzņemšanai ES nepievilcīgu un dalībai NATO pārāk bezspēcīgu, tagad nodarot postījumus ukraiņiem, kur un kā vien var, tad tiltu spridzināšana un dzīvojamo kvartālu dedzināšana saskan ar Kremļa slimo “stratēģiju”.

Tāda ir notikumu virzība, tāda ir okupantu izmainītā stratēģija, kura var kļūt vēl tikai pretīgāka ar katru nedēļu. Viss un katrs atbalsts no mierīgām valstīm šobrīd Ukrainai ir tādā vērtībā, kādu mēs pat nevaram stādīties priekšā. Bet neko no šī visa atvaļinātie kaprāļi no televizora jums taču nepateiks, jo barojas no Krievijas informācijas avotiem un atgremo Krievijas iestādītos naratīvus par “ierobežota apjoma specoperāciju”, lai arī dara to latviskākos formulējumos. Vienīgais izņēmums, kas savu profesionalitāti pierāda atkal un atkal – Vara Bungas. Jo šajā vietnē notiek pilnvērtīgas diskusijas, nevis amatierisms pa TV.

https://varabungas.camp/2022/03/06/tikai-mieru-11/

Novērtē šo rakstu:

190
71

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...

21

Nē, Somijas politiķus debatēs necepina ne arābu, ne krievu valodā

FotoLatvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Lasīt visu...

20

Kas tā par Rīgas domes ēku bez progresa simbola – varavīksnes karoga!

FotoRīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanas nāk ar uzlabotu vēlēšanu likumu un jaunām iespējām nobalsot

Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta...

Foto

Latvijas Televīzija kā pēdējais krievu valodas bastions?

Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā...

Foto

Ne prātā mums nenāk atcelt debates Krievijas valsts valodā

Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates....

Foto

Priekšvēlēšanu debatēm jābūt valsts valodā

Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā...

Foto

Aicinām kritiski vērtēt Tieslietu ministrijas bez sociālo partneru iesaistes un visu ieinteresēto personu informēšanas izstrādāto likumprojektu

Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā...

Foto

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates Latvijā drīkst notikt tikai valsts valodā – latviešu valodā

Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un...

Foto

Krievvalodīgo debašu iecere savā būtībā ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu un tās lomu sabiedrības integrācijā

Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā –...

Foto

Aicinu noskaidrot un saukt pie atbildības tos, kuri pieļauj un veicina krievu valodas kā „de facto” otras valsts valodas nostiprināšanu

Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes...

Foto

Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?

Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu...

Foto

Briselē nopelnīt jaunam “Nikon” jeb cinisma augstākā pakāpe Anša Pūpola izpildījumā

7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems...

Foto

Vai “Jaunā Vienotība” spēj sev un citiem atzīt, ka stulbi sanāca?

Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai...

Foto

Pirms 150 gadiem dzimis demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi Miķelis Valters

“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju...

Foto

Vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu”

Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs...

Foto

Latvijas otrā dzimšanas diena: kā mums ir veicies?

Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to...

Foto

Nolikt ziedus nepareizā vietā – tas mūsdienu Latvijas PSR ir noziegums!

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs...

Foto

Par varu

Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties?...

Foto

Dažas pārdomas Edgara Kauliņa dzimšanas dienā

Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis...

Foto

Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida

Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur...