Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien beidz ekskluzīvi publicēt izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par to, ko tad īsti Andris Bērziņš darīja un ko nedarīja padomju nomenklatūras rindās.

1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta. Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varam teikt, ka viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem. Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un tas arī tiek saņemts.

Kad daudzus gadus vēlāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”, savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, bez īpašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spēlei tie noteikumi bija...”

Daudzus gadus vēlāk cits, krietni redzamāks nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija...” Andris Bērziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.” Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, viņš 1988. gada 30. jūnijā ķeras pie sava dzīvesgājuma apraksta, kas tulkojumā no krievu valodas skan šādi:

„Es, Bērziņš Andris Voldemāra dēls, esmu dzimis 1944. gada 10. decembrī Cēsu rajonā, Nītaures ciemā, Kalna Pļavēnu mājās.

Tēvs, Bērziņš Voldemārs Jāņa dēls, dzimis 1907. gadā Nītaurē, bija Cēsu mežrūpsaimniecības strādnieks, tagad pensionārs.

Māte, Bērziņa (dzimusi Dambroze) Lilija Jāņa meita, dzimusi 1911. gadā Cēszu rajona Kosā, mājsaimniece.

Māsa Vija, dzimusi 1936. gadā Nītaurē, invalīde kopš dzimšanas, nekur nav strādājusi un nestrādā, dzīvo kopā ar vecākiem Cēsu rajona Nītaurē, mājās Mergupes.

Brālis Aivars, dzimis 1938. gadā Nītaurē, miris 1973. gadā, apglabāts Nītaures kapos.

Brālis Imants, dzimis 1946. gadā Nītaurē, pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādā par galveno inženieri AK-1021 Siguldā un turpat arī dzīvo.

1951. gadā es sāku mācības Nītaures septiņgadīgajā skolā, pabeidzu 1958. gadā.

No 1958. gada līdz 1962. gadam mācījos Siguldas 1. vidusskolā. Uzreiz pēc pabeigšanas 1962. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā Mehānikas fakultātē.

No otrā kursa tiku iesaukts Padomju armijā. Pēc dienesta Padomju armijā 1966. gadā turpināju mācības, tikai jau Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Pēc institūta pabeigšanas 1971. gadā pēc norīkojuma sāku strādāt Latv. PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmā, par inženieri Latvijas Televīzijas uztveršanas tīkla Cēsu radio-televīzijas ateljē, bet no 1.01.1973 līdz 1.07.76 par Cēsu radio-televīzijas ateljē priekšnieku. Līdz ar ražošanas apvienības Elektrons izveidošanu no 1.07.76 līdz 12.78 strādāju par Cēsu ceha priekšnieku. No 1.01.79 un līdz pašreizējam brīdim strādāju par republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktoru.

1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru.

Lai padziļinātu zināšanas, 1987. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē un pabeidzu 1988. gadā.

Mana sieva Bērziņa Dzintra Eduarda meita, dzimusi 1950. gadā Kuldīgas rajona Grāveros, neklātienē pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti, strādā par Cēsu rajona agrorūpnieciskās apvienības vadītāju.

Dēls Aigars, dzimis 1970. gadā Cēsīs, šogad pabeidza Cēsu 1. vidusskolu, gatavojas iestāties Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Meita Eva, dzimusi 1971. gadā Cēsīs, beigusi Cēsu 1. vidusskolas 10. klasi.

Ģimene dzīvo Cēsīs, Vīlandes ielā 3, dzīv. 13.

Mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvējuši, karā nav piedalījušies.

No radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu.

Ne man, ne maniem radiniekiem nav sodāmības.”

Protams, autobiogrāfija no padomju nomenklatūras lietas (kura, starp citu, tikai tai pašā 1988. gadā arī sākta), kas rakstīta pēc visiem tā laika kanoniem, nemaz nevar nebūt sausa un atturīga, un tajā būtu velti meklēt kaut atblāzmu no tiem stāstiem par skarbo bērnību, ar kuriem Andris Bērziņš jau daudzus gadus vēlāk mielo neatkarīgās Latvijas valsts sieviešu žurnālus un citus preses izdevumus. Šķiet, viens no izteiksmīgākajiem publicēts Neatkarīgajā Rīta Avīzē:

- Atceros arī 1949. gadu, kad sāku strādāt...

– Jums taču bija tikai kādi pieci gadi!

– Nepilni seši. Es strādāju mežā – mizoju celmus, vācu zarus. Tāda tā dzīve bija. Ikviens varēja paļauties tikai uz sevi, uz savu ģimeni, citu palīgu nebija. Vēl vairāk: diemžēl jāatzīst, ka pēckara Latvijā bija cilvēki, kas rīkojās nelietīgi pret saviem tautiešiem. 1949. gads to pierādīja: izsūtāmo sarakstus veidoja tie, kas mitinājās blakus, kuri zināja, ka tur un tur dzīvo cilvēki, kuriem pieder vairāk mantas vai kuri vienkārši ir gudrāki.

Man bija iespēja papētīt izsūtāmo sarakstus un pavēles, un es atklāju, ka tie cilvēki, kuri ievācās mūsu Nītaures mājā, bija šos sarakstus veidojuši. No bērnības vēl atceros to, ka bija labie bērni un bija ienaidnieku bērni. Toreiz augumā biju pavisam maziņš, rocība bija niecīga, mamma ziemā veda mājās no skolas vienu bērnu, pēc tam gāja uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mētelīti vestu mājās otru bērnu...

Skolā sāku iet 1951. gadā, tur priekšā bija lieli puikas, viens, uzvārdā Svece, tos ienaidnieku bērnus dauzīja kā pelavmaisus. Kad gāju uz veikalu, pārdevējs paskatījās uz mani un teica: ahā, tu esi ienaidnieka bērns, es tev sērkociņus nedošu, tu kaut ko vari nodedzināt...

Andra Bērziņa padomju nomenklatūras kadru uzskaites personas lapā kā sociālā izcelšanās uzrādīta – „strādnieku”, un arī autobiogrāfijā viņš kā tēva nodarbošanos uzrāda – „mežrūpniecības strādnieks”. Taču patiesībā viņš tiešām sanāk „šķiriskā ienaidnieka” ģimenes atvase, un kāda Nītaures leģenda vēsta, ka 1949. gada 25. martā Bērziņi jau sasēdināti uz izvešanu, taču, tā kā visi trīs bērni kā reiz bija saslimuši ar šarlaku, vedēji līdzcietības dēļ vai, ticamākais, no infekcijas baidoties, ģimeni no vezuma izkrāvuši, un Bērziņi palikuši turpat Nītaurē, tikai jau citā – izvestas ģimenes mājā.

2005. gadā, pirmoreiz publiski stāstot par šo laiku, Andris Bērziņš Dienas Biznesam to apraksta šādi: „Tolaik situācija patiešām bija tāda - būt vai nebūt. [..] Palikām bez savām mājām, četri bērni, no kuriem vecākajam bija astoņi un jaunākajam divi gadi, ar divām vecmāmiņām, bez darba un iztikas... [..] Bija tā, ka man, stipri mazam un vārgam, ļoti agri bija jāsāk cīnīties par izdzīvošanu. Man pat īsti nebija laika iet skolā, jo gāju meža darbos. Pabeidzu vidusskolu un man ne reizi nebija bijusi cepure...”

Bērziņu ģimeni patiešām neizved, taču nelaimju pietiek arī tāpat: vecākā māsa Vija jau kopš dzimšanas ir invalīde, tēvs jau diezgan agri nonāk uz kruķiem gūžas locītavas problēmu dēļ, pats Andris ir kreilis un, lai gan tālaika skola mēģina to pārvarēt, viņš tā arī neiemācās īsti glīti rakstīt ar labo roku. „Nokļuvām uz nulles vai pat uz mīnusa. Mums viss bija atņemts, ieskaitot tiesības normāli strādāt. Valsts ienaidnieki nedrīkstēja valsts darbā strādāt...” Andris Bērziņš stāsta žurnālam Ieva. „Protams, skolā izjutu citādu attieksmi, tomēr tādu kā es tolaik bija daudz. Elite bijusi vienmēr. Sevišķi tas manāms tajos laikos, kad sabiedrība bija krasi sadalīta draugos un ienaidniekos. Vēsture mani tai laikā ielika ienaidnieku pusē. Izeja bija būt stiprākam, lai varētu stāvēt visam pāri un atrast veidu, kā tādā situācijā izdzīvot. [..]

Atceroties šķiet jocīgi, ka mums, trim brāļiem, bija viena cepure. Kad bija sevišķi auksta ziema, tiklīdz mājās pārnāca viens brālis, tā mamma ņēma cepuri un segu un nesa nākamajam. (Smejas.) Man gan negribas dziedāt gaudu dziesmas, bet toreiz tāda bija realitāte. Nekā jau tai laikā nebija. Arī apavi mums bija tādi... Man jau bija diezgan labi, es biju otrais pēc kārtas. Manam jaunākajam brālim gan palika tikai atlikumi no manis un vecākā brāļa novalkātajām drēbēm un apaviem. (Smejas.) Cik vien sevi atceros, vienmēr bija jāstrādā. Joprojām mani iepriecina slikts laiks - lietus, negaiss. Kad laukā bija ļoti nejauks, mums nebija jāstrādā... Beidzot varēju darīt, ko gribu...”

Ar vārdu sakot, paša Andra Bērziņa stāstītajā un vietējās leģendās atšķiras detaļas, bet par pamatu nav šaubu: pirmie apzinīgās dzīves gadi mūsu varonim līdz kaulu smadzenēm iesit pārliecību – dzīve ir nežēlīga, dzīve ir smaga, dzīve un tās saimnieki jebkurā mirklī var visu pavērst pa savam, tā ka vienīgais, kas var paglābt un ļaut izdzīvot, līdztekus sīkstumam ir – piesardzība, apdomība un tad vēl piesardzība, piesardzība, piesardzība un piesardzība. Neej pret straumi, padomā par sekām, - ar karogiem un saukļiem pa priekšu lai soļo citi, nu, bet tu dari pa savam – „kad dzīve smagi spiež un liek kustēties, tu centies domāt par variantiem uz priekšu”.

Andra Bērziņa māte Lilija līdz pat dzīves beigām vienmēr katram gadījumam pa ķērienam tur maisiņu ar sausiņiem, sāli un sērkociņus, kuri var palīdzēt izdzīvot kārtējā dzīves pagrieziena brīdī (kā nekā viņas ģimene visu iedzīvi pirmoreiz jau zaudējusi Pirmā pasaules kara laikā), un var teikt, ka bailes un bažas arī Andrim ir jau asinīs – galu galā neilgi pirms viņa dzimšanas māte netālo Mores kauju laikā slēpjas meža bunkurā. „Acīmredzot bailes esmu izdzīvojis, vēl nedzimis,” viņš arī pats atzīst žurnālam Ieva. Par piesardzības un apdomības milzu nozīmi vēlreiz atgādina 1973. gada vasara, kad bojā trīsdesmit piecu gadu vecumā iet lielais, stiprais un drošais brālis Aivars – viņš noslīkst, pēc siena vākšanas mātei ikdienišķi peldot pāri Domēru ezeram, jo gluži vienkārši neiztur sirds...

Uz augstām sfērām Andri Bērziņu nevelk, tuvāka ir ķīmija, fizika, matemātika, un tūlīt pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē), - dīvaini, bet savā „kompartijas autobiogrāfijā” mūsu varonis nepiemin to, ka vienlaikus no 1962. gada oktobra līdz 1963. gada novembrim strādā par frēzētāju Rīgas turbomehāniskajā rūpnīcā. Savukārt dienestu Padomju armijā – gandrīz trīs gadus, līdz pat 1966. gada augustam – Andris Bērziņš pavada Baltkrievijā, pretgaisa aizsardzības spēkos, lai pēc tam pārceltos jau institūta Radiotehnikas un sakaru fakultāti un 1971. gada 30. jūnijā iegūtu radioinženiera kvalifikāciju (kā arī vecākā leitnanta dienesta pakāpi) un sāktu vienu no lielajiem savas dzīves posmiem – televizoru meistara amatā (patiesībā viņš apvienībā Elektrons sāk strādāt jau gadu pirms diploma iegūšanas).

„Katrā ziņā viņš bija tas cilvēks, kas palīdzēja ļoti daudziem gūt kaut kādu saikni ar ārpasauli. Populārākais bija pārtaisīt radio, lai tās pareizās stacijas dabūtu. Tas, protams, notika tajā darbnīcā pie viņa Cēsīs. Tad ir kāds televizors palabots, un tad ir likti tie pareizie īsviļņi un nepareizie radioaparātiem. Tajā laikā viņš bija atvērts jeb, kā latvieši saka, foršs čalis, kas nemeklēja kašķi, ienaidniekus, neplēsa naudu un visu izpildīja laicīgi un kvalitatīvi,”- tā šos senos laikus atceras vēlākais politiķis Druvis Skulte.

Un ne viņš vien. Kas to zina, kāds prezidents sanāks no Andra Bērziņa, taču tieši tāpat, kā viņa priekšgājēju valsts vadītāja postenī Valdi Zatleru arī daudzus gadus vēlāk atceras kā izcilu ārstu, arī mūsu varonis vidējā un vecākā gadagājuma ļaužu atmiņā kopš tālajiem septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ir palicis kā tiešām labs televizoru meistars un arī citādi – kārtīgs, īsti saimniecisks cilvēks.

Taču mūsu varoņa teiktais par to, kā nepārtraukti ir „jādomā par variantiem uz priekšu”, nav tikai tukši vārdi vien. Un viņš ne tikai domā, bet arī dara – un tā mēs nonākam līdz brīdim, kad padomju varas pusienaidnieka dēls 1988. gada 30. jūnijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava „buržuāziskā brālēna” (kura ģimenes mājā mitinās viņa brālis ar ģimeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par „citu ceļu, ko iet. Un tas izrādījās pareizi”.

Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusē sniegtus raksturojumus. Lūk, kādu apcerējumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mūsu varoni parakstījis viņa īslaicīgais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis:

„Parādījis sevi kā godprātīgu, izglītotu un prasmīgu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanību uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresīvu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzīvotāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spēku un enerģijas velta saimnieciskā mehānisma pārbūvei. Viņa vadībā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienībā pārgāja uz saimniecisko aprēķinu – visi strādājošie aptverti ar darba līguma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektīvs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensības uzvarētāju citu apvienības uzņēmumu vidū un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

Biedru Bērziņu A.V. raksturo augsta darba mīlestība, pastāvīgi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] Pastāvīgi pēta partijas un valdības dokumentus, pareizi saprot pārbūves procesus un sociālekonomiskās attīstības paātrinājumu un kā ekonomiskās izglītības sistēmas propagandists veic lielu politiski izglītojošo darbu kolektīvā. Savā darbā prasmīgi balstās uz partijas un arodbiedrības organizācijām, virzot kolektīva pūles uz plānu uzdevumu izpildīšanu un pārizpildīšanu. Pēc XI piecgades rezultātiem biedrs Bērziņš A.V. apbalvots ar Ordeni Goda zīme.

b. Bērziņš A.V. pēc rakstura ir sabiedrisks, viegli kontaktējas, līdzsvarots, atsaucīgs, sākto lietu noved līdz beigām. Sadzīvē pieticīgs, audzina divus bērnus. Uzņēmumā un apvienībā viņam ir autoritāte. b. Bērziņam A.V. savā darbā vajag vairāk uzmanības pievērst darba pilnveidošanai ar kadru rezervi un ražošanas reklāmu.”

Kaut kas līdzīgs par Andri Bērziņu apmēram tajā pašā laikā oficiāli sakāms un parakstāms arī Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas I sekretāram Jānim Zemļickim (raksturojums apstiprināts LKP Valmieras rajona komitejas biroja sēdē 1988. gada 26.aprīlī, protokols Nr.7.):

„Aizvadītajā darba periodā b. A.Bērziņš ir paradījis sevi kā kvalificētu, zinošu speciālistu, labu organizatoru un vadītāju ar augstām darba spējam un atbildības sajūtu, viņam piemīt lieliska spēja kontaktēties ar cilvēkiem, prasme pārliecināt. Labi pārzin ekonomikas un darba organizācijas problēmas. B. A. Bērziņš par labu darbu 1986. gadā apbalvots ar ordeni Goda zīme. b. A. Bērziņš ir politiski izglītots, morāli izturēts, gādīgs ģimenes tēvs.”

Visbeidzot, apmēram to pašu raksta arī Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs (jā, jā, nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs) 1989. gada 12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pats un arī „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”. Dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai”, ar kuru Andris Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: „b. Bērziņš A.V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.”

Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šādu dokumentu pareizas uzrakstīšanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arī pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Tiesa, reizē ar vēlmi sākt jaunu dzīves ceļu mūsu varonis astoņdesmito gadu otrajā pusē neizbēgami aizvien dziļāk ieslīgst kompartijas normu, regulu un „spēles noteikumu” apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neērti.

Drīzāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Andra Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām, sākas arī pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem vēl ir izcils notikums: 1981. gadā mūsu varonis vēl tiek tikai uz sociālisma nometnes zemēm – Vācijas Demokrātisko Republiku un Čehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tūrists dodas jau tiem laikiem vēl īsti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzītā kapitālisma citadelēm – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra Bērziņa nomenklatūras lietā kā pārzināta uzrādīta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai „vācu ar vārdnīcu”.)

Vai kāds īpaši bīda Andri Bērziņu uz Rīgu, uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrī (starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš – 1988. gada 27. jūnijā viņš Latvijas Valsts universitātē ir saņēmis arī ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstītais. Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizē ar tās nomenklatūras un totālās plānošanas sistēmu jau sāk grūt tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arī hiperpiesardzīgajam un apdomīgajam Andrim Bērziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdības nomenklatūras sistēmā Rīgā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vēlēšanās nav, jāmeklē rezerves variants „virzībai uz priekšu”.

Tas arī tiek atrasts – šajā brīdī vēl izmantojot savu vietu padomju nomenklatūrā. Jau divus mēnešus pēc Andra Bērziņa apstiprināšanas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenī 1989. gada 24. februārī Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36.

27. februārī – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotēties izteicis pats Andris Bērziņš, - tādu pašu lēmumu sapulcē pieņem arī 35 cilvēku lielais Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrīdējais patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis un arī kāda A. Bērza, ar kuru šīs grāmatas lappusēs vēl sastapsieties). 1. martā līdzīga vēlme kopā sapulcina vēl deviņus cilvēkus no Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcē – 39 saimniecības piederumu kombināta Smiltene filiāles darbiniekus.

Vienīgā aizķeršanās sanāk tai pašā 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcē, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pēkšņi izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra Bērziņa iecerēto deputāta vietu ir vēl viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri Bērziņu nobalso 38 sapulces dalībnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalībnieki (tātad bariņš dalībnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

Tomēr kompartijai vēl ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris Bērziņš. Kā tad tā gadījās? „Sīkāk nevarēšu pateikt, es par to nekad neesmu domājis. Man tas nebija svarīgi. Droši vien tādēļ, ka biju vietējais, balsu skaits nebija īpaši mazāks. Bet citādi es īpaši to nemaz vairs neatceros,” tagad saka Jānis Reinvalds, kurš nu ir skolotājs Valmierā.

Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra Bērziņa pilnvaras, un tai pašā dienā viņš tiek arī ievēlēts par padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14. aprīlī kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, 12. jūnijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.”

Te nu arī savu reālo varu ar katru dienu zaudējošās kompartijas un mūsu pragmatiskā varoņa ceļi arī sāk šķirties, - tā paša 1989. gada 10. decembrī, balotējoties jau no Mazsalacas 30. vēlēšanu apgabala, Andrim Bērziņam izvirzīšanai un izvēlēšanai nekāda kompartijas sistēmas palīdzība un virzošais spēks vairs nav nepieciešami: savas vadītāja spējas viņš ir apliecinājis, vēlēšanās par viņu nobalso 602 vēlētāji (pret – 39), bet 1990. gada 16. janvārī visi 54 Valmieras rajona Tautas deputātu padomes deputāti jau 19. sasaukuma 1. sesijā nobalso par to, ka „saskaņā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas rajona pašvaldības likuma projektu par rajona tautas deputātu padomes priekšsēdētāju un izpildkomitejas priekšsēdētāju ievēlēts Andris Bērziņš”.

Kāds pašvaldības vadītājs sanāk no bijušā tautas pusienaidnieka dēla un televizoru meistara? „Ļoti vienkāršs un pieejams, var piezvanīt, atnākt, otrā pusē, uz to ēku [izpildkomiteja tolaik atradās tagadējās Vidzemes apgabaltiesas ēkā] kurā katrā laikā, vai ir pieņemamās stundas vai nav – atnāc un aprunājies, un izrunājies, kas tev neskaidrs, vai kā mēs strādāsim, kas būs, vai kā. Tās bija viņa labākās... Un es taisni domāju, ka tamdēļ, ka viņš ir no apakšas cēlies, no vienkāršiem darba darītājiem. (..) Un tas, ka viņš ir cēlies no vienkārša darba darītājiem, tad viņš izgājis visus tos posmus ir cauri. Un man taisni patīk tādi vārdi,” teic Kārlis Škoba, bijušais ilggadējais Valmieras piena kombināta direktors. „Skujiņš tāds – pazīstiet, Naukšēnu kolhoza priekšsēdētājs, ilggadējs, neziniet? Viņš teica tā: iemet jauno speciālistu dubļos, viņš saka, un, ja viņš izaug, tad viņš izaugs par kārtīgu darba darītāju – ja viņš izaugs. Un, jāsaka, viņam [Bērziņam] arī tāpatās bija. Cilvēks iet no apakšas uz augšu, tā teikt, tas būs kārtīgs vadītājs. Viņš izgājis visas distances cauri. Viņš ticies ar visiem, visās – sākot no strādniekiem, ar vadošiem darbiniekiem.”

Viņam piebalso bijušais ilggadējais Valmieras Lauktehnikas pārvaldnieks Pāvils Mežals:

- Lietišķums. Ir jau – gribas, mūsu valodā sakot, paļerkstēt (smejas) kādreiz arī večiem, bet nē, es saku, tādā ziņā viņš vienmēr novēršas un cenšas lietišķi runāt, ja. Protams, arī tad, kad bija viņš izpildkomitejā, ja gribēja viņam kaut ko iemālēt, tad tas nāca grūti. Jā, ja nav pierādījumi, nav pamatojuma tam, tad iemālēt tā ļoti vienkārši, nevarēja.

- Viņš bija lojāls padomju sistēmai, kura viņu izvirzīja?

- Viņš lojāls rajonam bija. Un rajona uzņēmējiem. Bet mums, jāsaka, sākot no pirmā sekretāra Krūmiņa Pāvila laikiem, tā lojalitāte ir iegājusies, un viņš arī bija viens no tiem turpinātājiem. Viņš zināja – ja uzņēmuma vadītājs atnāk ar kaut kādu jautājumu un viņš nav neko samākslojis, tad vienmēr metās palīgā Arī šodien Valmieras rajonam tas ir raksturīgi vai Valmieras pilsētai. Un Andrim tur arī liels nopelns, es uzskatu, tādam lietišķumam, un, ja tu nevarēji pierādīt, nevarēji pateikt, gribēji kaut ko iemālēt, nu, tad durvis aiz tevis aizcirtās. Bija, jā, es pats dabūju ciest no tā par dažiem momentiem, bet, nu, tas tā...

„Bērziņa laiku” (kaut šāds termins Valmierā lietots netiek) izpalīdzīgums tiešām brīžam ir pārsteidzošs – viena lieta, protams, ir jebkurā pašvaldībā lielākā vai mazākā mērā vērojamā savstarpējā apprēmēšanās, taču Andra Bērziņa kā izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstīto dokumentu vidū atrodami ne tikai rīkojumi par sociālistiskās sacensības organizēšanu, stiprināto vīnu tirdzniecības pārtraukšanu Valmieras rajonā, atļauju stāties laulībā pirms likumā noteiktā vecuma, ja līgava gaida bērnu, iegādājamā cukura normu noteikšanu iedzīvotājiem, medaļu piešķiršanu mātēm-varonēm, zemes dalīšanu rajona represētajiem zemniekiem un viņu mantiniekiem un citām svarīgām lietām, bet arī šāds lēmums: „Sakarā ar to, ka pildot darba pienākumu, 25.05.90 Rīgā no automašīnas nozagts uzvalks rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam Kārlim Greiškalnam, izmaksāt pabalstu no prēmiju un pabalstu fonda 200.- rbļ. apmērā.”

Protams, arī vēlākais deputāts un ministrs savu toreizējo priekšnieku atceras ar labiem vārdiem: „Diezgan kluss, ar īpašām uzrunām un aicinājumiem, un kaut kādām tādām lietām praktiski nenodarbojās, bet par konkrētām lietām, kas jādara, – teiksim, darbības virzieni – tas tika pārrunāts mums pirmdienas sanāksmēs, un balstījās uz izpildītājiem, kas bija viņa rīcībā, šad tad pakontrolēja, vai viss tā notiek, kā viņš ir vēlējies. Tas vadības stils bija tāds neuzspiests, bet demokrātisks. Bet, protams, arī tika prasīts, lai tā tas arī tiktu realizēts, kas tika norunāts, un tad jau vairāk vai mazāk viss atkarīgs no tiem izpildītājiem. Vai viņi to var izdarīt, vai viņi kaut ko nevar izdarīt.”

Prasmīgo organizatoru ar savdabīgo vadīšanas manieri ar labiem vārdiem atminas arī nākamais Valmieras mērs Māris Kučinskis:

- Valmierā es viņu iepazīstu no kāda 1989. gada vai kaut kur tā. Nu, 1988. gadā es sāku strādāt par galveno ekonomistu dzīvokļu komunālās saimniecības apvienībā, kura bija rajona padomes – rajona izpildkomitejas pakļautībā. Un kaut kad tad tapu arī iepazīstināts ar Bērziņu, faktiski. Es viņu iepazinu tad, kad viņš atnāca vadīt Valmieras rajona...

- Izpildkomiteju?

- Laikam tā bija izpildkomiteja. Jā, rajona izpildkomiteja. Man, teiksim, bija ciešāki sakari, es biju rajona izpildkomitejas uzņēmums tobrīd. Un tur strādāju, un tad viņš man uzticēja būt par pirmās Valmieras rajona privatizācijas komisijas priekšsēdētāju. Faktiski mēs privatizējām ne to, kā vēlāk, kā gāja – īpašumus un tā tālāk. Tobrīd privatizēja vienīgi darba vietu, nomas tiesības uz telpām, varēja nopirkt, piemēram, šujmašīnas vai darba galdus un krēslus un turpināt strādāt kā kooperatīvs, tas bija pašā sākumā, tā kā. Mēs vienojāmies par uzstādījumu – mums ir jāsaglabā, lai šie te pakalpojumi Valmierā nepazustu, lai visi turpinātu strādāt, lai nekas nepazustu šīs privatizācijas rezultātā. Tāpēc arī man šis uzstādījums patika, un Bērziņš nekādi arī neiejaucās šajās te lietās. Viņam ir tāds ieradums: viņš visu tā kā vēro un par visu ir lietas kursā, un klausās, bet viņš nekad neiejaucas, ja viss iet, nu, normālā gaitā visa tā darbība norit.

Viņam pateicoties, es laikam kļuvu par uzņēmēju arī, jo man bija tāda sajūta, ka es esmu ekonomists, ka man patīk – es pirms tam biju trīs gadus bijis galvenais grāmatvedis ugunsdzēšanas aparātu rūpnīcā, un es tā vairāk ar papīriem. Bet tai brīdī, kad sāka viss tā kā brukt, tā padomju sistēma, un parādījās gan kooperatīvi, gan vajadzēja citas saimniecības formas, viņš jautāja man: kāpēc tu pats to negribi, kāpēc tu nevēlies tur iet? Nu, es tāpat viens, vienatnē neuzdrošinājos, mēs vesels tur, bezmaz kolektīvs to pārņēmām, kas vēlāk izrādījās kļūda no manas puses.

Tad bija no viņa puses ļoti lielas iniciatīvas arī attiecībā uz Valmieras, tā teikt, ekonomikas saglabāšanu. Kaut it kā tagad daudz ko dzird, pārmetot grūto izpildkomitejas laiku, nē, es domāju, viņš vienmēr ir solīti gājis progresam pa priekšu, arī gan atbalstot kooperatīvu veidošanu, gan pārveidojot uzņēmumus. Viņš bija tas, kurš noslēdza lielāko starptautisko pašvaldību sadarbības līgumu, kas ir Valmieras rajonam – ar apgabalu Vācijā, tagad divdesmit gadu jubileja nākamā vasarā būs...

Pildīt izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus Andris Bērziņš turpina vēl ilgi pēc tam, kad 1990. gadā no Latvijas Tautas frontes tiek ievēlēts Augstākajā padomē un 4. maijā kopā ar citiem deputātiem nobalso par Neatkarības deklarāciju. Un tieši ar 1990.-1991. gadu saistīti tie stāsti, kas liecina – mūsu varonī ir snaudušas un tad vismaz uz brīdi atmodušās arī līdz tam nekādi nepamanītas īpašības. Stāsta tagadējais Ceļu satiksmes drošības direkcijas Valmieras nodaļas priekšnieks Valdis Stiģis:

- Tajā sadarbībā autoinspekcijai ar rajona vadību tas viņa raksturs... It kā ļoti draudzīgs un viss, bet tāpat kaut kāda robeža, kur viņš tālāk, nu, īsti, teiksim, īsti nelaiž, un tas viņa organizatora talants, un tās zināmas rakstura īpašības, tāda pat tajos laikos, varētu teikt, bezbailība tāda. Varbūt, ka vienu momentu varētu izstāstīt, par to, ka kādreiz vienkārši uzdod jautājumus: ko jūs darījāt puča dienās. Tie nebija joki tajā brīdī.

Vienā no šiem 1991. gada datumiem, 19.vai 20. augustā, mūsu [padomju] karaspēka daļas komandieris saņēma Baltijas kara apgabala pavēli ieviest Valmierā un Valmieras rajonā ārkārtējo stāvokli, komandantstundu. Viņam bija atsūtīta izpildīšanai, respektīvi, ka jāuzaicina rajona vadība, toreiz vēl partijas, vārdu sakot, rajona pārstāvji un spriedīs, kā nu tagad karaspēka daļas komandieris kļūs par to galveno, un kā viņš te vadīs šo te rajonu.

Un tad viņš paziņo, karaspēka daļas komandieris – ka tagad tiks ieviests ārkārtējs stāvoklis un komandantstunda. Un tajā brīdī, kāpēc tas tā atmiņā palicis, ka Bērziņu Andris teica, ka tā gan nebūs. Ar to nevajag, pirmkārt, steigties, otrkārt, jums nav tādu resursu un tāda spēka, lai to realizētu. Mums tā karaspēka daļa bija tāds pulks, kurš ir domāts, kara gadījumā, ka viņu papildina ar iesaukumu. Tas spēks nebija tik liels, kā viņi paši sevi iedomājās. Un tad toreiz, ka vajadzētu, pirmkārt, no tādiem pasākumiem atturēties, otrkārt, jums viens mednieku kolektīvs var nodarīt pāri, un ka šitais ir pāragri, un par to nevajadzētu...

Un, uzklausot arī pārējo domas tajos bargajos apstākļos, man liekas, ka arī karaspēka daļas komandieris pieņēma to lēmumu, ka, nu, mēģinās kaut kā šo te atlikt un varbūt pēc iespējas nerealizēt nekā. Nu, riskējot ar savu karjeru, ar visu kaut ko, bet Bērziņu Andris bija viens no tiem, kas kategoriski bija pret to, - ka tā nebūs, šeit to nerealizēsiet. Gan to nevajag, gan jums nav tādu resursu un spēku, lai to varētu darīt. Un tajā brīdī – ko es gribu pateikt par to bezbailību, varonību, nu, tādām īpašībām, kas izlec ārā tādos... Nav jau nekur garantija, ka pēc tādas uzstāšanās no tās karaspēka daļas tiec vispār uz māju, uz savu kabinetu. Bet, runājot par Bērziņu Andri – viņam iekrita tādā interesantā brīdī šī te valdīšana Valmierā, un šīs puča dienas parādīja, ka viņš ir cilvēks ar raksturu, cilvēks, kas nebaidās, nu, ja tā ņemam...

Viena lieta gan pat no vispozitīvākajiem tālaika stāstiem par mūsu varoni iezīmējas ļoti skaidri – rūpēties viņš vēlas ne tikai par rajonu un tā iedzīvotājiem, bet arī pats pat sevi. Privatizācijas un banku jomas iespējas Andri Bērziņu sāk vilināt jau tobrīd. Lūk, ko par šī vilinājuma pirmajām izpausmēm atminas Pāvils Mežals un Kārlis Škoba:

Pāvils Mežals: - Ar viņu daudz tika debatēts par privatizāciju jau tajā laikā, kad viņš šeit bija, ja. Viņam bija tāda – ļoti īpatnēja priekš tā laika – nostāja, un pirmais, no kā es par privatizāciju principā saņēmu tādu impulsu, tas vēl bija padomju laikā, kad viņš teica: nekad nedomā, ka tu dzīvosi sociālismā un visu laiku vadīsi valsts uzņēmumu. Domā par privatizāciju, - tas viņam bija tāds, nu, to viņš bieži atkārtoja, un vienmēr viņu pavadīja, viņš teica: domā par privatizāciju, domā par uzņēmumu, kurš pelna priekš sevis, ne priekš kaut kā. Un viņa vārdi, jāsaka, akumulējās līdz ar brīvības iestāšanos.

- Bet tā taču tolaik vēl nebija īstā privatizācija?

- Nu, jā, bet viņš, mēs te nācām kopā, mēs gribējām tādu zviedru firmu modeli paņemt, ja, un veidot tādu valstisku organizāciju, kas apkalpo lauksaimniecības tehniku. Viņš teica: par velti jūs necīnieties, nekādas šādas te valstiskas firmas nebūs. Un mēs vēl iekšēji neticējām tam, bet viņam tāds redzējums bišķi bija uz priekšu. Nu, pēc tam tas pierādījās, ka viņa redzējums bija pamatots un pareizs. Viņš saka: kas notiks tālāk, grūti pateikt, bet, viņš saka, dalīsies gan valsts, gan privātais, ja. Un viņš saka: pārsvarā būs privātais, tas tā, viņa redzējums bija.

- Tad kāpēc viņš palika malā, kad bija iespēja paņemt piena kombinātu, piemēram? Kāpēc viņš vēlāk izvēlējās banku, nevis Valmieras uzņēmumu privatizāciju? Tad, kad bija iespēja?

Kārlis Škoba: - Unibanka – es jums pastāstīšu par to Unibanku, interesanti bija, par Valmieras Unibanku. Es nezinu, vai Pauls [Pāvils Mežals] piedalījās vai nepiedalījās toreiz... Nē.

Pāvils Mežals: - Nē.

Kārlis Škoba: - Viņš gribēja savu banku, mēs gribējām savu banku taisīt Valmierā, un mēs tur samaksājām naudu. Iemaksājām iekšā apgrozāmos līdzekļus.

- Cik daudz?

- Nu, es jau neatceros to summu, cik tur bija tā summa, bet tie lielākie uzņēmumi, tie viņu iemaksāja mierīgi iekšā. Un pēc tam izrādījās, tā ēka nav dabūjama. To ēku mēs nevarējām dabūt, tā piederēja valstij, jā. Un tad mēs atteicāmies...

- Un kur palika tā nauda, kuru jūs visi iemaksājāt?

- Atdeva atpakaļ.

- Tikai tāpēc, ka nevarēja ēku dabūt?

- Nuja, nevarēja ēku dabūt.

Pāvils Mežals: - Nē, tur bija noteikumi, tur jābūt bija naudas glabātavai, tur bija jābūt tam, jābūt tam, jābūt tam, tur nevarēja tā ienākt, šitā te, iekšā. Tur noteikumi stingri bija.

Cita versija par Andra Bērziņa tālaika vēl nenoformētajiem plāniem banku un privatizācijas jomā gan ir toreizējam deputātam, tagadējam SIA Agroserviss Valmiera valdes priekšsēdētājam Vilnim Avotam:

- Tā ir taisnība, ka viņš gribēja savu banku taisīt Valmierā un pat bija savācis naudiņu no dažādiem direktoriem?

- Es arī tur pats piedalījos, viņam bija drīzāk cita ideja. Mana versija, jeb cik es zinu, tā doma bija Valmierā iznomāt un privatizēt filiāli ar iespēju piedalīties lielās bankas privatizācijā, un Valmierā jau bija Unibankas filiāle, un viņš izteica priekšlikumu - šeit to varētu darīt, pēc tam lai ieietu lielajā bankā. Un darboties tālāk. Vai viņš pats piedalītos vai ne, mēs tik tālu neaizgājām, bet praktiski daudzi, kuriem izteica priekšlikumus, nepiekrita, kas to varēja darīt, jo es uzskatu, ka daudzi nesaprata, nenovērtēja. Tāpat kā daudzi nesaprata par piena kombinātu – kā var vienam būt. Kā Andris teica – paklausieties, Zviedrijā bijāt, paskatījāties, ja? Kas ir noteicējs? Akcionārs.

Un tanī brīdī, es domāju, ka Andris toreiz daudz palīdzēja un deva mums diezgan lielu iespēju. Agroserviss, protams, arī vēlāk nopirka Unibankas akcijas. Šeit nebija, kas to lietu dara un attīsta tālāk, jo viens to izdarīt nevarēja – bija jāapvienojas. Bet Andris deva to iespēju. Nepratām visi izmantot doto iespēju. Nu, nebija, kas ar to lietu darbojas, nebijām vienoti, nesapratām situāciju, tur vajadzēja komandu.

- Cik jūs bijāt savākušies naudas? Naudas taču jums pietika?

- Nē, naudas – tur varēja iet caur sertifikātiem, izmantojot nomas variantu un visu pārējo, un visādos veidos varēja kārtot, bet es domāju, ka vairāk bija neticība tai lietai: nu, ko, banka vai ne, ko mēs tādā bankā... Vairāk bija tā neticība. Bet Andris paredzēja, viņš saprata, un es domāju, ka vairāk bija tā, ka viņš gribēja palīdzēt, es to pilnīgi sapratu, jo es biju uz vairākām reizēm pārrunās, tikšanās reizēs, es biju bankā pats, es piedalījos, un visi saprata, ka tur mums nekas neiznāks, jo trūkst ticības šai lietā. Un, ja tā ir, tad tā ir.

- Dzirdēju versiju, ka jūs īstenībā to ēku Rīgas ielā nevarējāt dabūt.

- Nē, galīgi nepareizi. Pilnīgi nepareizi. Tā nebija galīgi problēma nekāda. Jo bija jau nomas variantu iespējas, paši tajā laikā bijām iznomājuši no valsts Agroservisu, kas tanī laikā jau bija piederējis valstij. Caur nomu, tas viss bija atrisināms jautājums. Vairāk nebija, es uzskatu, cilvēku un, otrkārt, ticības. Jā, ideja bija. Un viņš brauca un stāstīja, bet mēs to nepratām. Kuriem bija ticība, tie vēlāk iegādājās Unibankas akcijas.

Tā nu Valmierā Andrim Bērziņam apstājas gan „virzība pamazām uz priekšu”, gan „iespējas pašam sev”. Toties vilinošāka un vilinošāka izskatās Rīga, kur padomju sistēma 1990. gada sākumā ir jau faktiski sagruvusi – un ir sācies lielo iespēju laiks ne tikai azartiskajiem un karstgalvīgajiem, bet arī piesardzīgajiem un apdomīgajiem. Valmierā gan vēl mūsu dienās var dzirdēt stāstus par to, kā mūsu varonis ne ta’ nav spējis pierunāt vietējos uz lielākām lietām, ne ta’ saskāries ar vietējām interešu grupām, kam motivācija un iespējas bijušas pamatīgākas, - un vienkārši bijis spiests meklēt jaunus „virzības pamazām uz priekšu” ceļus. Taču nekāds reāls pamats šīm runām nav saskatāms – Rīga acīmredzami dod lielākas iespējas. „Kad es pats atnācu politikā, viņš man piezvanīja un sagaidīja ar teicienu: esi sveicināts pilsētā! Valmiera jau arī ir pilsēta, bet, nu, viņš teica: visa dzīve tomēr notiek Rīgā, gribam mēs to, lauku patrioti, vai negribam,” mūsu varoņa kādreiz sacīto atminas Māris Kučinskis.

„Īsu brīdi bija ministra vietnieks, tad atgriezās atpakaļ Valmierā kā izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tur mēs atkal bijām kopā Cēsu Tautas frontes valdē. Valmierā viņš bija izpildkomitejas šefs, es – kompartijas, viņš pa izpildvaras, es pa varas līniju. Mums bija pietiekoši labi kontakti un politiskas un tādas lietas, kā rīkoties, apspriedām. Tad viņu izvirzīja Augstākajai padomei, ievēlēja, un jāņem vērā ir tas, ka bija vesela virkne tādu Augstākās padomes deputātu, kuri vienlaikus bija gan Augstākās padomes deputāts, gan pildīja izpildvaras funkciju, tai skaitā Lembergs, Aizezers un vēl kādi. Varētu teikt, tas viegli vai grūti, katrā ziņā tas nāca par labu likumdošanai un Augstākajai padomei nāca par labu, jo bija reālā saite ar cilvēkiem, kas reāli pārstāv varu uz vietas,” atminas Druvis Skulte.

„Es domāju, ka ļoti vienkārši – ja tu esi jau Rīgā ministra vietnieks, Augstākā padomē esi... Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti cilvēks, ar ļoti tādu pragmatisku pieeju, un varētu teikt, ka paredz vairākus gājienus uz priekšu, un viņš mācēja ar savu vienkāršību, ar savu raksturu, ar savu komunikabilitāti, nu, tā varētu teikt, veidot to draugu atbalsta grupu. Varētu teikt tā, ka paredzēt vairākus gājienus uz priekšu ar tādu zināmu matemātisku precizitāti, ko deva šī te, es domāju, izglītība. Izglītība, nu, prāts,” piebalso Valdis Stiģis.

Jā, izglītība, prāts un vēl arī daudzus gadus vēlāk publiski izziņotā filozofija – „ja cilvēks nevar sev, viņš nevarēs arī citiem”. Ir pienācis laiks „varēt sev”. „Kad 1986., 1987. gadā parādījās idejas par bankām, es centos vairāk saprast, ko tās nozīmē. Man šķita, ka tas ir galīgi neapgūts virziens un būtu jēga tajā iet. Acīmredzot tā arī nonācu bankā. Bankas priekšrocība ir tā, ka tu esi saistīts ar visām dzīves sfērām, tā ir iespēja redzēt, kas notiek, kontaktēties ar visdažādākajiem cilvēkiem un paņemt no viņiem visu, ko viņu nozare ir savākusi. Es domāju - garīgi paņemt,” 2003. gadā Dienas Biznesam skaidro pats Andris Bērziņš. Vai tiešām runa bija tikai un vienīgi par garīgumu - to mēs tagad jau zinām.

Novērtē šo rakstu:

73
11

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kāda ir Saeimas atbildība?

FotoLatvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu govi.
Lasīt visu...

18

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

FotoLatvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus, valsts un pašvaldības iestādes) piedāvājumus izdot darbus Latvijā un ārvalstīs. Lai cik cēla ir ideja, nav iedomājama situācija, ka autors par sava darba publicēšanu nesaņem nekādu autoratlīdzību. Arī tad ja, projektu vadītāji apelē pie autora patriotisma jūtām un runā par Latvijas 100. jubileju.
Lasīt visu...

21

Muhameda portrets

FotoCeturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā Somijas pilsētā Turku marokāņu musulmanis ar nazi nodūra divus cilvēkus. Vēl kaut kas notika Diseldorfā, Vācijā, bet par to nav skaidras informācijas.
Lasīt visu...

21

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

FotoLatvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību. Pašvaldību un valsts atbildīgās amatpersonas saņem atalgojumu, kas nav atkarīgs no viņu darba rezultātiem – padarītā vai nepadarītā.
Lasīt visu...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...