Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien beidz ekskluzīvi publicēt izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par to, ko tad īsti Andris Bērziņš darīja un ko nedarīja padomju nomenklatūras rindās.

1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta. Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas Helsinki-86 biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varam teikt, ka viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem. Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un tas arī tiek saņemts.

Kad daudzus gadus vēlāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”, savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, bez īpašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spēlei tie noteikumi bija...”

Daudzus gadus vēlāk cits, krietni redzamāks nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija...” Andris Bērziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.” Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, viņš 1988. gada 30. jūnijā ķeras pie sava dzīvesgājuma apraksta, kas tulkojumā no krievu valodas skan šādi:

„Es, Bērziņš Andris Voldemāra dēls, esmu dzimis 1944. gada 10. decembrī Cēsu rajonā, Nītaures ciemā, Kalna Pļavēnu mājās.

Tēvs, Bērziņš Voldemārs Jāņa dēls, dzimis 1907. gadā Nītaurē, bija Cēsu mežrūpsaimniecības strādnieks, tagad pensionārs.

Māte, Bērziņa (dzimusi Dambroze) Lilija Jāņa meita, dzimusi 1911. gadā Cēszu rajona Kosā, mājsaimniece.

Māsa Vija, dzimusi 1936. gadā Nītaurē, invalīde kopš dzimšanas, nekur nav strādājusi un nestrādā, dzīvo kopā ar vecākiem Cēsu rajona Nītaurē, mājās Mergupes.

Brālis Aivars, dzimis 1938. gadā Nītaurē, miris 1973. gadā, apglabāts Nītaures kapos.

Brālis Imants, dzimis 1946. gadā Nītaurē, pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādā par galveno inženieri AK-1021 Siguldā un turpat arī dzīvo.

1951. gadā es sāku mācības Nītaures septiņgadīgajā skolā, pabeidzu 1958. gadā.

No 1958. gada līdz 1962. gadam mācījos Siguldas 1. vidusskolā. Uzreiz pēc pabeigšanas 1962. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā Mehānikas fakultātē.

No otrā kursa tiku iesaukts Padomju armijā. Pēc dienesta Padomju armijā 1966. gadā turpināju mācības, tikai jau Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Pēc institūta pabeigšanas 1971. gadā pēc norīkojuma sāku strādāt Latv. PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmā, par inženieri Latvijas Televīzijas uztveršanas tīkla Cēsu radio-televīzijas ateljē, bet no 1.01.1973 līdz 1.07.76 par Cēsu radio-televīzijas ateljē priekšnieku. Līdz ar ražošanas apvienības Elektrons izveidošanu no 1.07.76 līdz 12.78 strādāju par Cēsu ceha priekšnieku. No 1.01.79 un līdz pašreizējam brīdim strādāju par republikāniskās ražošanas apvienības Elektrons Valmieras uzņēmuma direktoru.

1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru.

Lai padziļinātu zināšanas, 1987. gadā iestājos Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē un pabeidzu 1988. gadā.

Mana sieva Bērziņa Dzintra Eduarda meita, dzimusi 1950. gadā Kuldīgas rajona Grāveros, neklātienē pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti, strādā par Cēsu rajona agrorūpnieciskās apvienības vadītāju.

Dēls Aigars, dzimis 1970. gadā Cēsīs, šogad pabeidza Cēsu 1. vidusskolu, gatavojas iestāties Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē.

Meita Eva, dzimusi 1971. gadā Cēsīs, beigusi Cēsu 1. vidusskolas 10. klasi.

Ģimene dzīvo Cēsīs, Vīlandes ielā 3, dzīv. 13.

Mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvējuši, karā nav piedalījušies.

No radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu.

Ne man, ne maniem radiniekiem nav sodāmības.”

Protams, autobiogrāfija no padomju nomenklatūras lietas (kura, starp citu, tikai tai pašā 1988. gadā arī sākta), kas rakstīta pēc visiem tā laika kanoniem, nemaz nevar nebūt sausa un atturīga, un tajā būtu velti meklēt kaut atblāzmu no tiem stāstiem par skarbo bērnību, ar kuriem Andris Bērziņš jau daudzus gadus vēlāk mielo neatkarīgās Latvijas valsts sieviešu žurnālus un citus preses izdevumus. Šķiet, viens no izteiksmīgākajiem publicēts Neatkarīgajā Rīta Avīzē:

- Atceros arī 1949. gadu, kad sāku strādāt...

– Jums taču bija tikai kādi pieci gadi!

– Nepilni seši. Es strādāju mežā – mizoju celmus, vācu zarus. Tāda tā dzīve bija. Ikviens varēja paļauties tikai uz sevi, uz savu ģimeni, citu palīgu nebija. Vēl vairāk: diemžēl jāatzīst, ka pēckara Latvijā bija cilvēki, kas rīkojās nelietīgi pret saviem tautiešiem. 1949. gads to pierādīja: izsūtāmo sarakstus veidoja tie, kas mitinājās blakus, kuri zināja, ka tur un tur dzīvo cilvēki, kuriem pieder vairāk mantas vai kuri vienkārši ir gudrāki.

Man bija iespēja papētīt izsūtāmo sarakstus un pavēles, un es atklāju, ka tie cilvēki, kuri ievācās mūsu Nītaures mājā, bija šos sarakstus veidojuši. No bērnības vēl atceros to, ka bija labie bērni un bija ienaidnieku bērni. Toreiz augumā biju pavisam maziņš, rocība bija niecīga, mamma ziemā veda mājās no skolas vienu bērnu, pēc tam gāja uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mētelīti vestu mājās otru bērnu...

Skolā sāku iet 1951. gadā, tur priekšā bija lieli puikas, viens, uzvārdā Svece, tos ienaidnieku bērnus dauzīja kā pelavmaisus. Kad gāju uz veikalu, pārdevējs paskatījās uz mani un teica: ahā, tu esi ienaidnieka bērns, es tev sērkociņus nedošu, tu kaut ko vari nodedzināt...

Andra Bērziņa padomju nomenklatūras kadru uzskaites personas lapā kā sociālā izcelšanās uzrādīta – „strādnieku”, un arī autobiogrāfijā viņš kā tēva nodarbošanos uzrāda – „mežrūpniecības strādnieks”. Taču patiesībā viņš tiešām sanāk „šķiriskā ienaidnieka” ģimenes atvase, un kāda Nītaures leģenda vēsta, ka 1949. gada 25. martā Bērziņi jau sasēdināti uz izvešanu, taču, tā kā visi trīs bērni kā reiz bija saslimuši ar šarlaku, vedēji līdzcietības dēļ vai, ticamākais, no infekcijas baidoties, ģimeni no vezuma izkrāvuši, un Bērziņi palikuši turpat Nītaurē, tikai jau citā – izvestas ģimenes mājā.

2005. gadā, pirmoreiz publiski stāstot par šo laiku, Andris Bērziņš Dienas Biznesam to apraksta šādi: „Tolaik situācija patiešām bija tāda - būt vai nebūt. [..] Palikām bez savām mājām, četri bērni, no kuriem vecākajam bija astoņi un jaunākajam divi gadi, ar divām vecmāmiņām, bez darba un iztikas... [..] Bija tā, ka man, stipri mazam un vārgam, ļoti agri bija jāsāk cīnīties par izdzīvošanu. Man pat īsti nebija laika iet skolā, jo gāju meža darbos. Pabeidzu vidusskolu un man ne reizi nebija bijusi cepure...”

Bērziņu ģimeni patiešām neizved, taču nelaimju pietiek arī tāpat: vecākā māsa Vija jau kopš dzimšanas ir invalīde, tēvs jau diezgan agri nonāk uz kruķiem gūžas locītavas problēmu dēļ, pats Andris ir kreilis un, lai gan tālaika skola mēģina to pārvarēt, viņš tā arī neiemācās īsti glīti rakstīt ar labo roku. „Nokļuvām uz nulles vai pat uz mīnusa. Mums viss bija atņemts, ieskaitot tiesības normāli strādāt. Valsts ienaidnieki nedrīkstēja valsts darbā strādāt...” Andris Bērziņš stāsta žurnālam Ieva. „Protams, skolā izjutu citādu attieksmi, tomēr tādu kā es tolaik bija daudz. Elite bijusi vienmēr. Sevišķi tas manāms tajos laikos, kad sabiedrība bija krasi sadalīta draugos un ienaidniekos. Vēsture mani tai laikā ielika ienaidnieku pusē. Izeja bija būt stiprākam, lai varētu stāvēt visam pāri un atrast veidu, kā tādā situācijā izdzīvot. [..]

Atceroties šķiet jocīgi, ka mums, trim brāļiem, bija viena cepure. Kad bija sevišķi auksta ziema, tiklīdz mājās pārnāca viens brālis, tā mamma ņēma cepuri un segu un nesa nākamajam. (Smejas.) Man gan negribas dziedāt gaudu dziesmas, bet toreiz tāda bija realitāte. Nekā jau tai laikā nebija. Arī apavi mums bija tādi... Man jau bija diezgan labi, es biju otrais pēc kārtas. Manam jaunākajam brālim gan palika tikai atlikumi no manis un vecākā brāļa novalkātajām drēbēm un apaviem. (Smejas.) Cik vien sevi atceros, vienmēr bija jāstrādā. Joprojām mani iepriecina slikts laiks - lietus, negaiss. Kad laukā bija ļoti nejauks, mums nebija jāstrādā... Beidzot varēju darīt, ko gribu...”

Ar vārdu sakot, paša Andra Bērziņa stāstītajā un vietējās leģendās atšķiras detaļas, bet par pamatu nav šaubu: pirmie apzinīgās dzīves gadi mūsu varonim līdz kaulu smadzenēm iesit pārliecību – dzīve ir nežēlīga, dzīve ir smaga, dzīve un tās saimnieki jebkurā mirklī var visu pavērst pa savam, tā ka vienīgais, kas var paglābt un ļaut izdzīvot, līdztekus sīkstumam ir – piesardzība, apdomība un tad vēl piesardzība, piesardzība, piesardzība un piesardzība. Neej pret straumi, padomā par sekām, - ar karogiem un saukļiem pa priekšu lai soļo citi, nu, bet tu dari pa savam – „kad dzīve smagi spiež un liek kustēties, tu centies domāt par variantiem uz priekšu”.

Andra Bērziņa māte Lilija līdz pat dzīves beigām vienmēr katram gadījumam pa ķērienam tur maisiņu ar sausiņiem, sāli un sērkociņus, kuri var palīdzēt izdzīvot kārtējā dzīves pagrieziena brīdī (kā nekā viņas ģimene visu iedzīvi pirmoreiz jau zaudējusi Pirmā pasaules kara laikā), un var teikt, ka bailes un bažas arī Andrim ir jau asinīs – galu galā neilgi pirms viņa dzimšanas māte netālo Mores kauju laikā slēpjas meža bunkurā. „Acīmredzot bailes esmu izdzīvojis, vēl nedzimis,” viņš arī pats atzīst žurnālam Ieva. Par piesardzības un apdomības milzu nozīmi vēlreiz atgādina 1973. gada vasara, kad bojā trīsdesmit piecu gadu vecumā iet lielais, stiprais un drošais brālis Aivars – viņš noslīkst, pēc siena vākšanas mātei ikdienišķi peldot pāri Domēru ezeram, jo gluži vienkārši neiztur sirds...

Uz augstām sfērām Andri Bērziņu nevelk, tuvāka ir ķīmija, fizika, matemātika, un tūlīt pēc vidusskolas beigšanas viņš iestājas Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē), - dīvaini, bet savā „kompartijas autobiogrāfijā” mūsu varonis nepiemin to, ka vienlaikus no 1962. gada oktobra līdz 1963. gada novembrim strādā par frēzētāju Rīgas turbomehāniskajā rūpnīcā. Savukārt dienestu Padomju armijā – gandrīz trīs gadus, līdz pat 1966. gada augustam – Andris Bērziņš pavada Baltkrievijā, pretgaisa aizsardzības spēkos, lai pēc tam pārceltos jau institūta Radiotehnikas un sakaru fakultāti un 1971. gada 30. jūnijā iegūtu radioinženiera kvalifikāciju (kā arī vecākā leitnanta dienesta pakāpi) un sāktu vienu no lielajiem savas dzīves posmiem – televizoru meistara amatā (patiesībā viņš apvienībā Elektrons sāk strādāt jau gadu pirms diploma iegūšanas).

„Katrā ziņā viņš bija tas cilvēks, kas palīdzēja ļoti daudziem gūt kaut kādu saikni ar ārpasauli. Populārākais bija pārtaisīt radio, lai tās pareizās stacijas dabūtu. Tas, protams, notika tajā darbnīcā pie viņa Cēsīs. Tad ir kāds televizors palabots, un tad ir likti tie pareizie īsviļņi un nepareizie radioaparātiem. Tajā laikā viņš bija atvērts jeb, kā latvieši saka, foršs čalis, kas nemeklēja kašķi, ienaidniekus, neplēsa naudu un visu izpildīja laicīgi un kvalitatīvi,”- tā šos senos laikus atceras vēlākais politiķis Druvis Skulte.

Un ne viņš vien. Kas to zina, kāds prezidents sanāks no Andra Bērziņa, taču tieši tāpat, kā viņa priekšgājēju valsts vadītāja postenī Valdi Zatleru arī daudzus gadus vēlāk atceras kā izcilu ārstu, arī mūsu varonis vidējā un vecākā gadagājuma ļaužu atmiņā kopš tālajiem septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ir palicis kā tiešām labs televizoru meistars un arī citādi – kārtīgs, īsti saimniecisks cilvēks.

Taču mūsu varoņa teiktais par to, kā nepārtraukti ir „jādomā par variantiem uz priekšu”, nav tikai tukši vārdi vien. Un viņš ne tikai domā, bet arī dara – un tā mēs nonākam līdz brīdim, kad padomju varas pusienaidnieka dēls 1988. gada 30. jūnijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava „buržuāziskā brālēna” (kura ģimenes mājā mitinās viņa brālis ar ģimeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par „citu ceļu, ko iet. Un tas izrādījās pareizi”.

Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusē sniegtus raksturojumus. Lūk, kādu apcerējumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mūsu varoni parakstījis viņa īslaicīgais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis:

„Parādījis sevi kā godprātīgu, izglītotu un prasmīgu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanību uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresīvu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzīvotāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spēku un enerģijas velta saimnieciskā mehānisma pārbūvei. Viņa vadībā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienībā pārgāja uz saimniecisko aprēķinu – visi strādājošie aptverti ar darba līguma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektīvs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensības uzvarētāju citu apvienības uzņēmumu vidū un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

Biedru Bērziņu A.V. raksturo augsta darba mīlestība, pastāvīgi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] Pastāvīgi pēta partijas un valdības dokumentus, pareizi saprot pārbūves procesus un sociālekonomiskās attīstības paātrinājumu un kā ekonomiskās izglītības sistēmas propagandists veic lielu politiski izglītojošo darbu kolektīvā. Savā darbā prasmīgi balstās uz partijas un arodbiedrības organizācijām, virzot kolektīva pūles uz plānu uzdevumu izpildīšanu un pārizpildīšanu. Pēc XI piecgades rezultātiem biedrs Bērziņš A.V. apbalvots ar Ordeni Goda zīme.

b. Bērziņš A.V. pēc rakstura ir sabiedrisks, viegli kontaktējas, līdzsvarots, atsaucīgs, sākto lietu noved līdz beigām. Sadzīvē pieticīgs, audzina divus bērnus. Uzņēmumā un apvienībā viņam ir autoritāte. b. Bērziņam A.V. savā darbā vajag vairāk uzmanības pievērst darba pilnveidošanai ar kadru rezervi un ražošanas reklāmu.”

Kaut kas līdzīgs par Andri Bērziņu apmēram tajā pašā laikā oficiāli sakāms un parakstāms arī Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas I sekretāram Jānim Zemļickim (raksturojums apstiprināts LKP Valmieras rajona komitejas biroja sēdē 1988. gada 26.aprīlī, protokols Nr.7.):

„Aizvadītajā darba periodā b. A.Bērziņš ir paradījis sevi kā kvalificētu, zinošu speciālistu, labu organizatoru un vadītāju ar augstām darba spējam un atbildības sajūtu, viņam piemīt lieliska spēja kontaktēties ar cilvēkiem, prasme pārliecināt. Labi pārzin ekonomikas un darba organizācijas problēmas. B. A. Bērziņš par labu darbu 1986. gadā apbalvots ar ordeni Goda zīme. b. A. Bērziņš ir politiski izglītots, morāli izturēts, gādīgs ģimenes tēvs.”

Visbeidzot, apmēram to pašu raksta arī Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs (jā, jā, nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs) 1989. gada 12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pats un arī „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”. Dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai”, ar kuru Andris Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: „b. Bērziņš A.V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.”

Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šādu dokumentu pareizas uzrakstīšanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arī pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Tiesa, reizē ar vēlmi sākt jaunu dzīves ceļu mūsu varonis astoņdesmito gadu otrajā pusē neizbēgami aizvien dziļāk ieslīgst kompartijas normu, regulu un „spēles noteikumu” apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neērti.

Drīzāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Andra Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām, sākas arī pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem vēl ir izcils notikums: 1981. gadā mūsu varonis vēl tiek tikai uz sociālisma nometnes zemēm – Vācijas Demokrātisko Republiku un Čehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tūrists dodas jau tiem laikiem vēl īsti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzītā kapitālisma citadelēm – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra Bērziņa nomenklatūras lietā kā pārzināta uzrādīta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai „vācu ar vārdnīcu”.)

Vai kāds īpaši bīda Andri Bērziņu uz Rīgu, uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrī (starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš – 1988. gada 27. jūnijā viņš Latvijas Valsts universitātē ir saņēmis arī ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstītais. Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizē ar tās nomenklatūras un totālās plānošanas sistēmu jau sāk grūt tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arī hiperpiesardzīgajam un apdomīgajam Andrim Bērziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdības nomenklatūras sistēmā Rīgā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vēlēšanās nav, jāmeklē rezerves variants „virzībai uz priekšu”.

Tas arī tiek atrasts – šajā brīdī vēl izmantojot savu vietu padomju nomenklatūrā. Jau divus mēnešus pēc Andra Bērziņa apstiprināšanas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenī 1989. gada 24. februārī Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36.

27. februārī – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotēties izteicis pats Andris Bērziņš, - tādu pašu lēmumu sapulcē pieņem arī 35 cilvēku lielais Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrīdējais patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis un arī kāda A. Bērza, ar kuru šīs grāmatas lappusēs vēl sastapsieties). 1. martā līdzīga vēlme kopā sapulcina vēl deviņus cilvēkus no Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcē – 39 saimniecības piederumu kombināta Smiltene filiāles darbiniekus.

Vienīgā aizķeršanās sanāk tai pašā 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcē, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pēkšņi izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra Bērziņa iecerēto deputāta vietu ir vēl viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri Bērziņu nobalso 38 sapulces dalībnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalībnieki (tātad bariņš dalībnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

Tomēr kompartijai vēl ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris Bērziņš. Kā tad tā gadījās? „Sīkāk nevarēšu pateikt, es par to nekad neesmu domājis. Man tas nebija svarīgi. Droši vien tādēļ, ka biju vietējais, balsu skaits nebija īpaši mazāks. Bet citādi es īpaši to nemaz vairs neatceros,” tagad saka Jānis Reinvalds, kurš nu ir skolotājs Valmierā.

Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra Bērziņa pilnvaras, un tai pašā dienā viņš tiek arī ievēlēts par padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14. aprīlī kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, 12. jūnijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.”

Te nu arī savu reālo varu ar katru dienu zaudējošās kompartijas un mūsu pragmatiskā varoņa ceļi arī sāk šķirties, - tā paša 1989. gada 10. decembrī, balotējoties jau no Mazsalacas 30. vēlēšanu apgabala, Andrim Bērziņam izvirzīšanai un izvēlēšanai nekāda kompartijas sistēmas palīdzība un virzošais spēks vairs nav nepieciešami: savas vadītāja spējas viņš ir apliecinājis, vēlēšanās par viņu nobalso 602 vēlētāji (pret – 39), bet 1990. gada 16. janvārī visi 54 Valmieras rajona Tautas deputātu padomes deputāti jau 19. sasaukuma 1. sesijā nobalso par to, ka „saskaņā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas rajona pašvaldības likuma projektu par rajona tautas deputātu padomes priekšsēdētāju un izpildkomitejas priekšsēdētāju ievēlēts Andris Bērziņš”.

Kāds pašvaldības vadītājs sanāk no bijušā tautas pusienaidnieka dēla un televizoru meistara? „Ļoti vienkāršs un pieejams, var piezvanīt, atnākt, otrā pusē, uz to ēku [izpildkomiteja tolaik atradās tagadējās Vidzemes apgabaltiesas ēkā] kurā katrā laikā, vai ir pieņemamās stundas vai nav – atnāc un aprunājies, un izrunājies, kas tev neskaidrs, vai kā mēs strādāsim, kas būs, vai kā. Tās bija viņa labākās... Un es taisni domāju, ka tamdēļ, ka viņš ir no apakšas cēlies, no vienkāršiem darba darītājiem. (..) Un tas, ka viņš ir cēlies no vienkārša darba darītājiem, tad viņš izgājis visus tos posmus ir cauri. Un man taisni patīk tādi vārdi,” teic Kārlis Škoba, bijušais ilggadējais Valmieras piena kombināta direktors. „Skujiņš tāds – pazīstiet, Naukšēnu kolhoza priekšsēdētājs, ilggadējs, neziniet? Viņš teica tā: iemet jauno speciālistu dubļos, viņš saka, un, ja viņš izaug, tad viņš izaugs par kārtīgu darba darītāju – ja viņš izaugs. Un, jāsaka, viņam [Bērziņam] arī tāpatās bija. Cilvēks iet no apakšas uz augšu, tā teikt, tas būs kārtīgs vadītājs. Viņš izgājis visas distances cauri. Viņš ticies ar visiem, visās – sākot no strādniekiem, ar vadošiem darbiniekiem.”

Viņam piebalso bijušais ilggadējais Valmieras Lauktehnikas pārvaldnieks Pāvils Mežals:

- Lietišķums. Ir jau – gribas, mūsu valodā sakot, paļerkstēt (smejas) kādreiz arī večiem, bet nē, es saku, tādā ziņā viņš vienmēr novēršas un cenšas lietišķi runāt, ja. Protams, arī tad, kad bija viņš izpildkomitejā, ja gribēja viņam kaut ko iemālēt, tad tas nāca grūti. Jā, ja nav pierādījumi, nav pamatojuma tam, tad iemālēt tā ļoti vienkārši, nevarēja.

- Viņš bija lojāls padomju sistēmai, kura viņu izvirzīja?

- Viņš lojāls rajonam bija. Un rajona uzņēmējiem. Bet mums, jāsaka, sākot no pirmā sekretāra Krūmiņa Pāvila laikiem, tā lojalitāte ir iegājusies, un viņš arī bija viens no tiem turpinātājiem. Viņš zināja – ja uzņēmuma vadītājs atnāk ar kaut kādu jautājumu un viņš nav neko samākslojis, tad vienmēr metās palīgā Arī šodien Valmieras rajonam tas ir raksturīgi vai Valmieras pilsētai. Un Andrim tur arī liels nopelns, es uzskatu, tādam lietišķumam, un, ja tu nevarēji pierādīt, nevarēji pateikt, gribēji kaut ko iemālēt, nu, tad durvis aiz tevis aizcirtās. Bija, jā, es pats dabūju ciest no tā par dažiem momentiem, bet, nu, tas tā...

„Bērziņa laiku” (kaut šāds termins Valmierā lietots netiek) izpalīdzīgums tiešām brīžam ir pārsteidzošs – viena lieta, protams, ir jebkurā pašvaldībā lielākā vai mazākā mērā vērojamā savstarpējā apprēmēšanās, taču Andra Bērziņa kā izpildkomitejas priekšsēdētāja parakstīto dokumentu vidū atrodami ne tikai rīkojumi par sociālistiskās sacensības organizēšanu, stiprināto vīnu tirdzniecības pārtraukšanu Valmieras rajonā, atļauju stāties laulībā pirms likumā noteiktā vecuma, ja līgava gaida bērnu, iegādājamā cukura normu noteikšanu iedzīvotājiem, medaļu piešķiršanu mātēm-varonēm, zemes dalīšanu rajona represētajiem zemniekiem un viņu mantiniekiem un citām svarīgām lietām, bet arī šāds lēmums: „Sakarā ar to, ka pildot darba pienākumu, 25.05.90 Rīgā no automašīnas nozagts uzvalks rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam Kārlim Greiškalnam, izmaksāt pabalstu no prēmiju un pabalstu fonda 200.- rbļ. apmērā.”

Protams, arī vēlākais deputāts un ministrs savu toreizējo priekšnieku atceras ar labiem vārdiem: „Diezgan kluss, ar īpašām uzrunām un aicinājumiem, un kaut kādām tādām lietām praktiski nenodarbojās, bet par konkrētām lietām, kas jādara, – teiksim, darbības virzieni – tas tika pārrunāts mums pirmdienas sanāksmēs, un balstījās uz izpildītājiem, kas bija viņa rīcībā, šad tad pakontrolēja, vai viss tā notiek, kā viņš ir vēlējies. Tas vadības stils bija tāds neuzspiests, bet demokrātisks. Bet, protams, arī tika prasīts, lai tā tas arī tiktu realizēts, kas tika norunāts, un tad jau vairāk vai mazāk viss atkarīgs no tiem izpildītājiem. Vai viņi to var izdarīt, vai viņi kaut ko nevar izdarīt.”

Prasmīgo organizatoru ar savdabīgo vadīšanas manieri ar labiem vārdiem atminas arī nākamais Valmieras mērs Māris Kučinskis:

- Valmierā es viņu iepazīstu no kāda 1989. gada vai kaut kur tā. Nu, 1988. gadā es sāku strādāt par galveno ekonomistu dzīvokļu komunālās saimniecības apvienībā, kura bija rajona padomes – rajona izpildkomitejas pakļautībā. Un kaut kad tad tapu arī iepazīstināts ar Bērziņu, faktiski. Es viņu iepazinu tad, kad viņš atnāca vadīt Valmieras rajona...

- Izpildkomiteju?

- Laikam tā bija izpildkomiteja. Jā, rajona izpildkomiteja. Man, teiksim, bija ciešāki sakari, es biju rajona izpildkomitejas uzņēmums tobrīd. Un tur strādāju, un tad viņš man uzticēja būt par pirmās Valmieras rajona privatizācijas komisijas priekšsēdētāju. Faktiski mēs privatizējām ne to, kā vēlāk, kā gāja – īpašumus un tā tālāk. Tobrīd privatizēja vienīgi darba vietu, nomas tiesības uz telpām, varēja nopirkt, piemēram, šujmašīnas vai darba galdus un krēslus un turpināt strādāt kā kooperatīvs, tas bija pašā sākumā, tā kā. Mēs vienojāmies par uzstādījumu – mums ir jāsaglabā, lai šie te pakalpojumi Valmierā nepazustu, lai visi turpinātu strādāt, lai nekas nepazustu šīs privatizācijas rezultātā. Tāpēc arī man šis uzstādījums patika, un Bērziņš nekādi arī neiejaucās šajās te lietās. Viņam ir tāds ieradums: viņš visu tā kā vēro un par visu ir lietas kursā, un klausās, bet viņš nekad neiejaucas, ja viss iet, nu, normālā gaitā visa tā darbība norit.

Viņam pateicoties, es laikam kļuvu par uzņēmēju arī, jo man bija tāda sajūta, ka es esmu ekonomists, ka man patīk – es pirms tam biju trīs gadus bijis galvenais grāmatvedis ugunsdzēšanas aparātu rūpnīcā, un es tā vairāk ar papīriem. Bet tai brīdī, kad sāka viss tā kā brukt, tā padomju sistēma, un parādījās gan kooperatīvi, gan vajadzēja citas saimniecības formas, viņš jautāja man: kāpēc tu pats to negribi, kāpēc tu nevēlies tur iet? Nu, es tāpat viens, vienatnē neuzdrošinājos, mēs vesels tur, bezmaz kolektīvs to pārņēmām, kas vēlāk izrādījās kļūda no manas puses.

Tad bija no viņa puses ļoti lielas iniciatīvas arī attiecībā uz Valmieras, tā teikt, ekonomikas saglabāšanu. Kaut it kā tagad daudz ko dzird, pārmetot grūto izpildkomitejas laiku, nē, es domāju, viņš vienmēr ir solīti gājis progresam pa priekšu, arī gan atbalstot kooperatīvu veidošanu, gan pārveidojot uzņēmumus. Viņš bija tas, kurš noslēdza lielāko starptautisko pašvaldību sadarbības līgumu, kas ir Valmieras rajonam – ar apgabalu Vācijā, tagad divdesmit gadu jubileja nākamā vasarā būs...

Pildīt izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus Andris Bērziņš turpina vēl ilgi pēc tam, kad 1990. gadā no Latvijas Tautas frontes tiek ievēlēts Augstākajā padomē un 4. maijā kopā ar citiem deputātiem nobalso par Neatkarības deklarāciju. Un tieši ar 1990.-1991. gadu saistīti tie stāsti, kas liecina – mūsu varonī ir snaudušas un tad vismaz uz brīdi atmodušās arī līdz tam nekādi nepamanītas īpašības. Stāsta tagadējais Ceļu satiksmes drošības direkcijas Valmieras nodaļas priekšnieks Valdis Stiģis:

- Tajā sadarbībā autoinspekcijai ar rajona vadību tas viņa raksturs... It kā ļoti draudzīgs un viss, bet tāpat kaut kāda robeža, kur viņš tālāk, nu, īsti, teiksim, īsti nelaiž, un tas viņa organizatora talants, un tās zināmas rakstura īpašības, tāda pat tajos laikos, varētu teikt, bezbailība tāda. Varbūt, ka vienu momentu varētu izstāstīt, par to, ka kādreiz vienkārši uzdod jautājumus: ko jūs darījāt puča dienās. Tie nebija joki tajā brīdī.

Vienā no šiem 1991. gada datumiem, 19.vai 20. augustā, mūsu [padomju] karaspēka daļas komandieris saņēma Baltijas kara apgabala pavēli ieviest Valmierā un Valmieras rajonā ārkārtējo stāvokli, komandantstundu. Viņam bija atsūtīta izpildīšanai, respektīvi, ka jāuzaicina rajona vadība, toreiz vēl partijas, vārdu sakot, rajona pārstāvji un spriedīs, kā nu tagad karaspēka daļas komandieris kļūs par to galveno, un kā viņš te vadīs šo te rajonu.

Un tad viņš paziņo, karaspēka daļas komandieris – ka tagad tiks ieviests ārkārtējs stāvoklis un komandantstunda. Un tajā brīdī, kāpēc tas tā atmiņā palicis, ka Bērziņu Andris teica, ka tā gan nebūs. Ar to nevajag, pirmkārt, steigties, otrkārt, jums nav tādu resursu un tāda spēka, lai to realizētu. Mums tā karaspēka daļa bija tāds pulks, kurš ir domāts, kara gadījumā, ka viņu papildina ar iesaukumu. Tas spēks nebija tik liels, kā viņi paši sevi iedomājās. Un tad toreiz, ka vajadzētu, pirmkārt, no tādiem pasākumiem atturēties, otrkārt, jums viens mednieku kolektīvs var nodarīt pāri, un ka šitais ir pāragri, un par to nevajadzētu...

Un, uzklausot arī pārējo domas tajos bargajos apstākļos, man liekas, ka arī karaspēka daļas komandieris pieņēma to lēmumu, ka, nu, mēģinās kaut kā šo te atlikt un varbūt pēc iespējas nerealizēt nekā. Nu, riskējot ar savu karjeru, ar visu kaut ko, bet Bērziņu Andris bija viens no tiem, kas kategoriski bija pret to, - ka tā nebūs, šeit to nerealizēsiet. Gan to nevajag, gan jums nav tādu resursu un spēku, lai to varētu darīt. Un tajā brīdī – ko es gribu pateikt par to bezbailību, varonību, nu, tādām īpašībām, kas izlec ārā tādos... Nav jau nekur garantija, ka pēc tādas uzstāšanās no tās karaspēka daļas tiec vispār uz māju, uz savu kabinetu. Bet, runājot par Bērziņu Andri – viņam iekrita tādā interesantā brīdī šī te valdīšana Valmierā, un šīs puča dienas parādīja, ka viņš ir cilvēks ar raksturu, cilvēks, kas nebaidās, nu, ja tā ņemam...

Viena lieta gan pat no vispozitīvākajiem tālaika stāstiem par mūsu varoni iezīmējas ļoti skaidri – rūpēties viņš vēlas ne tikai par rajonu un tā iedzīvotājiem, bet arī pats pat sevi. Privatizācijas un banku jomas iespējas Andri Bērziņu sāk vilināt jau tobrīd. Lūk, ko par šī vilinājuma pirmajām izpausmēm atminas Pāvils Mežals un Kārlis Škoba:

Pāvils Mežals: - Ar viņu daudz tika debatēts par privatizāciju jau tajā laikā, kad viņš šeit bija, ja. Viņam bija tāda – ļoti īpatnēja priekš tā laika – nostāja, un pirmais, no kā es par privatizāciju principā saņēmu tādu impulsu, tas vēl bija padomju laikā, kad viņš teica: nekad nedomā, ka tu dzīvosi sociālismā un visu laiku vadīsi valsts uzņēmumu. Domā par privatizāciju, - tas viņam bija tāds, nu, to viņš bieži atkārtoja, un vienmēr viņu pavadīja, viņš teica: domā par privatizāciju, domā par uzņēmumu, kurš pelna priekš sevis, ne priekš kaut kā. Un viņa vārdi, jāsaka, akumulējās līdz ar brīvības iestāšanos.

- Bet tā taču tolaik vēl nebija īstā privatizācija?

- Nu, jā, bet viņš, mēs te nācām kopā, mēs gribējām tādu zviedru firmu modeli paņemt, ja, un veidot tādu valstisku organizāciju, kas apkalpo lauksaimniecības tehniku. Viņš teica: par velti jūs necīnieties, nekādas šādas te valstiskas firmas nebūs. Un mēs vēl iekšēji neticējām tam, bet viņam tāds redzējums bišķi bija uz priekšu. Nu, pēc tam tas pierādījās, ka viņa redzējums bija pamatots un pareizs. Viņš saka: kas notiks tālāk, grūti pateikt, bet, viņš saka, dalīsies gan valsts, gan privātais, ja. Un viņš saka: pārsvarā būs privātais, tas tā, viņa redzējums bija.

- Tad kāpēc viņš palika malā, kad bija iespēja paņemt piena kombinātu, piemēram? Kāpēc viņš vēlāk izvēlējās banku, nevis Valmieras uzņēmumu privatizāciju? Tad, kad bija iespēja?

Kārlis Škoba: - Unibanka – es jums pastāstīšu par to Unibanku, interesanti bija, par Valmieras Unibanku. Es nezinu, vai Pauls [Pāvils Mežals] piedalījās vai nepiedalījās toreiz... Nē.

Pāvils Mežals: - Nē.

Kārlis Škoba: - Viņš gribēja savu banku, mēs gribējām savu banku taisīt Valmierā, un mēs tur samaksājām naudu. Iemaksājām iekšā apgrozāmos līdzekļus.

- Cik daudz?

- Nu, es jau neatceros to summu, cik tur bija tā summa, bet tie lielākie uzņēmumi, tie viņu iemaksāja mierīgi iekšā. Un pēc tam izrādījās, tā ēka nav dabūjama. To ēku mēs nevarējām dabūt, tā piederēja valstij, jā. Un tad mēs atteicāmies...

- Un kur palika tā nauda, kuru jūs visi iemaksājāt?

- Atdeva atpakaļ.

- Tikai tāpēc, ka nevarēja ēku dabūt?

- Nuja, nevarēja ēku dabūt.

Pāvils Mežals: - Nē, tur bija noteikumi, tur jābūt bija naudas glabātavai, tur bija jābūt tam, jābūt tam, jābūt tam, tur nevarēja tā ienākt, šitā te, iekšā. Tur noteikumi stingri bija.

Cita versija par Andra Bērziņa tālaika vēl nenoformētajiem plāniem banku un privatizācijas jomā gan ir toreizējam deputātam, tagadējam SIA Agroserviss Valmiera valdes priekšsēdētājam Vilnim Avotam:

- Tā ir taisnība, ka viņš gribēja savu banku taisīt Valmierā un pat bija savācis naudiņu no dažādiem direktoriem?

- Es arī tur pats piedalījos, viņam bija drīzāk cita ideja. Mana versija, jeb cik es zinu, tā doma bija Valmierā iznomāt un privatizēt filiāli ar iespēju piedalīties lielās bankas privatizācijā, un Valmierā jau bija Unibankas filiāle, un viņš izteica priekšlikumu - šeit to varētu darīt, pēc tam lai ieietu lielajā bankā. Un darboties tālāk. Vai viņš pats piedalītos vai ne, mēs tik tālu neaizgājām, bet praktiski daudzi, kuriem izteica priekšlikumus, nepiekrita, kas to varēja darīt, jo es uzskatu, ka daudzi nesaprata, nenovērtēja. Tāpat kā daudzi nesaprata par piena kombinātu – kā var vienam būt. Kā Andris teica – paklausieties, Zviedrijā bijāt, paskatījāties, ja? Kas ir noteicējs? Akcionārs.

Un tanī brīdī, es domāju, ka Andris toreiz daudz palīdzēja un deva mums diezgan lielu iespēju. Agroserviss, protams, arī vēlāk nopirka Unibankas akcijas. Šeit nebija, kas to lietu dara un attīsta tālāk, jo viens to izdarīt nevarēja – bija jāapvienojas. Bet Andris deva to iespēju. Nepratām visi izmantot doto iespēju. Nu, nebija, kas ar to lietu darbojas, nebijām vienoti, nesapratām situāciju, tur vajadzēja komandu.

- Cik jūs bijāt savākušies naudas? Naudas taču jums pietika?

- Nē, naudas – tur varēja iet caur sertifikātiem, izmantojot nomas variantu un visu pārējo, un visādos veidos varēja kārtot, bet es domāju, ka vairāk bija neticība tai lietai: nu, ko, banka vai ne, ko mēs tādā bankā... Vairāk bija tā neticība. Bet Andris paredzēja, viņš saprata, un es domāju, ka vairāk bija tā, ka viņš gribēja palīdzēt, es to pilnīgi sapratu, jo es biju uz vairākām reizēm pārrunās, tikšanās reizēs, es biju bankā pats, es piedalījos, un visi saprata, ka tur mums nekas neiznāks, jo trūkst ticības šai lietā. Un, ja tā ir, tad tā ir.

- Dzirdēju versiju, ka jūs īstenībā to ēku Rīgas ielā nevarējāt dabūt.

- Nē, galīgi nepareizi. Pilnīgi nepareizi. Tā nebija galīgi problēma nekāda. Jo bija jau nomas variantu iespējas, paši tajā laikā bijām iznomājuši no valsts Agroservisu, kas tanī laikā jau bija piederējis valstij. Caur nomu, tas viss bija atrisināms jautājums. Vairāk nebija, es uzskatu, cilvēku un, otrkārt, ticības. Jā, ideja bija. Un viņš brauca un stāstīja, bet mēs to nepratām. Kuriem bija ticība, tie vēlāk iegādājās Unibankas akcijas.

Tā nu Valmierā Andrim Bērziņam apstājas gan „virzība pamazām uz priekšu”, gan „iespējas pašam sev”. Toties vilinošāka un vilinošāka izskatās Rīga, kur padomju sistēma 1990. gada sākumā ir jau faktiski sagruvusi – un ir sācies lielo iespēju laiks ne tikai azartiskajiem un karstgalvīgajiem, bet arī piesardzīgajiem un apdomīgajiem. Valmierā gan vēl mūsu dienās var dzirdēt stāstus par to, kā mūsu varonis ne ta’ nav spējis pierunāt vietējos uz lielākām lietām, ne ta’ saskāries ar vietējām interešu grupām, kam motivācija un iespējas bijušas pamatīgākas, - un vienkārši bijis spiests meklēt jaunus „virzības pamazām uz priekšu” ceļus. Taču nekāds reāls pamats šīm runām nav saskatāms – Rīga acīmredzami dod lielākas iespējas. „Kad es pats atnācu politikā, viņš man piezvanīja un sagaidīja ar teicienu: esi sveicināts pilsētā! Valmiera jau arī ir pilsēta, bet, nu, viņš teica: visa dzīve tomēr notiek Rīgā, gribam mēs to, lauku patrioti, vai negribam,” mūsu varoņa kādreiz sacīto atminas Māris Kučinskis.

„Īsu brīdi bija ministra vietnieks, tad atgriezās atpakaļ Valmierā kā izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tur mēs atkal bijām kopā Cēsu Tautas frontes valdē. Valmierā viņš bija izpildkomitejas šefs, es – kompartijas, viņš pa izpildvaras, es pa varas līniju. Mums bija pietiekoši labi kontakti un politiskas un tādas lietas, kā rīkoties, apspriedām. Tad viņu izvirzīja Augstākajai padomei, ievēlēja, un jāņem vērā ir tas, ka bija vesela virkne tādu Augstākās padomes deputātu, kuri vienlaikus bija gan Augstākās padomes deputāts, gan pildīja izpildvaras funkciju, tai skaitā Lembergs, Aizezers un vēl kādi. Varētu teikt, tas viegli vai grūti, katrā ziņā tas nāca par labu likumdošanai un Augstākajai padomei nāca par labu, jo bija reālā saite ar cilvēkiem, kas reāli pārstāv varu uz vietas,” atminas Druvis Skulte.

„Es domāju, ka ļoti vienkārši – ja tu esi jau Rīgā ministra vietnieks, Augstākā padomē esi... Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti cilvēks, ar ļoti tādu pragmatisku pieeju, un varētu teikt, ka paredz vairākus gājienus uz priekšu, un viņš mācēja ar savu vienkāršību, ar savu raksturu, ar savu komunikabilitāti, nu, tā varētu teikt, veidot to draugu atbalsta grupu. Varētu teikt tā, ka paredzēt vairākus gājienus uz priekšu ar tādu zināmu matemātisku precizitāti, ko deva šī te, es domāju, izglītība. Izglītība, nu, prāts,” piebalso Valdis Stiģis.

Jā, izglītība, prāts un vēl arī daudzus gadus vēlāk publiski izziņotā filozofija – „ja cilvēks nevar sev, viņš nevarēs arī citiem”. Ir pienācis laiks „varēt sev”. „Kad 1986., 1987. gadā parādījās idejas par bankām, es centos vairāk saprast, ko tās nozīmē. Man šķita, ka tas ir galīgi neapgūts virziens un būtu jēga tajā iet. Acīmredzot tā arī nonācu bankā. Bankas priekšrocība ir tā, ka tu esi saistīts ar visām dzīves sfērām, tā ir iespēja redzēt, kas notiek, kontaktēties ar visdažādākajiem cilvēkiem un paņemt no viņiem visu, ko viņu nozare ir savākusi. Es domāju - garīgi paņemt,” 2003. gadā Dienas Biznesam skaidro pats Andris Bērziņš. Vai tiešām runa bija tikai un vienīgi par garīgumu - to mēs tagad jau zinām.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

FotoPolitmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas vergam. Par jebko, ko tu pērc, ir jāmaksā PVN. Viss tiek nozagts. Ja tu oficiāli strādā, jāmaksā sociālais nodoklis un ienākuma nodoklis. Viss tiek nozagts. Ja ir īpašums, tad ir jamaksā īpašuma nodoklis. Gribi lietot elektrību, maksā gan par to, gan arī OIK, un vēl nez ko.
Lasīt visu...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

21

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

FotoLatvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem valsts budžetā patlaban tiek iegūts mazāks finansējums, nekā sākotnēji plānots, līdz ar to esošo fotoradaru turpmāka darbība un jaunu fotoradaru iegāde esot zem jautājuma zīmes.
Lasīt visu...

21

Modernā banalitāte

FotoBanalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
Lasīt visu...

12

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

FotoJebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida arī šo partiju ministrus, kas iedrošināsies veikt pārmaiņas savās nozarēs.
Lasīt visu...

21

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

FotoNezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks ārzemnieku biznesa projekts. Es saprotu, ka abas augstākās valsts amatpersonas nav ar seju pret Latviju, bet tik atklāti lobēt privātpersonu biznesu...
Lasīt visu...

21

Partijas pamodušās no miega

FotoIzskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to politikas vērotājiem dzīve ir kļuvusi interesantāka.
Lasīt visu...

12

Objektīvā realitāte

FotoKo nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai jūs, kas to lasāt, spējat būt objektīvi pret mani, pret citiem? Kā to pārbaudīt, kā to izmērīt, un kā par to pārliecināties?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...