Iesaki rakstu: 
Atruna: šis ir mans personīgais viedoklis un ar šo pārstāvu tikai sevi un savu ģimeni. Es Zemessardzē iestājos īsi pēc tam, kad Krievija iebruka un okupēja Krimu. 2015.gada pavasarī devu zvērestu un kļuvu par zemessargu. 2021.gada rudenī, īsi pēc otrā dienesta līguma parakstīšanas no Zemessardzes izstājos, jo redzēju, ka plānā man ir citas prioritātes. Taču tad kara noziedznieka Putina bandītu armija sāka slepkavot ukraiņus. Manas prioritātes un plāni atkal mainījās. Šobrīd esmu atkal iestāšanās procesā, ceru, ka jau nākamnedēļ būs visi papīri, lai es atkal būtu Studentu bataljona zemessargs.
Mani dēli Hermanis un Indriķis ir dzimuši 2014.gadā un 2015.gadā. Mani dēli piedzima, dzīvo un dzīvos brīvā Latvijā, zem plīvojošiem Latvijas karogiem.
Pēdējās dienas esmu runājis ar vairākiem draugiem par stāšanos Zemessardzē. Vairāki jau ir apliecinājuši, ka jau stājas vai tūlīt to darīs, par to es priecājos, lepojos un novērtēju. Daudziem šis nav viegls lēmums, daudzi ir ļoti skeptiski par to, citi gluži vienkārši netiek pāri pieņēmumiem vai aizspriedumiem. Tāpēc es vēlos uzskaitīt pāris sauksim tos par mītiem, kā arī pievienot tiem savu atbildi, skaidrojumu.
1.“Es tagad nestāšos Zemessardzē, bet, kad vajadzēs, tad gan ņemšu ieroci rokās!”
Šo dzirdu daudz un bieži, tāpēc pāris retoriski jautājumi un personīgās pieredzes stāsts.
Neskaitot vecpuišu ballītes, kur pa 20 eiro Tev šautuvē ļauj izšaut 4 lodes pa mērķi, ieroci rokās nebiju turējis. Kad Studentu bataljonā man izsniedza triecienšauteni, es biju šokā. Ierocis, tīrīšanas komplekts, 4 magazīnas. Pats ierocis - metru garš, 5 kg smags. Paņem mājās pieclitrīgo ūdens pudeli rokās un pastaigā apkārt, tēmējot pa gleznām pie sienas. Ātri sapratīsi, ka Rembo gājiens šaut no gurniņa nebūs. Poligonā man iedod munīciju. Pielādēt! Kaujai! Uguni! Pirmais šāviens, plecam zilums, sirds dauzās.. Un saprotu, ka esmu iešāvis kaut kur zemē pārdesmit metrus no pozīcijas. Taču ar treniņiem, mācībām un instruktoriem Tu pierodi, iemācies un tiec ar to visu galā.
Vai Tu tiešām gribi būt situācijā, kur Tev kaut kur Purvciemā no kravinieka iedod stobru un visi sagaida, ka Tu iesi un šausi? Jo Kijevā tā notiek. “Es nemācīšos braukt ar automašīnu, bet tad, kad vajadzēs braukt rallijā, tad kāpšu Nitiša mašīnā un braukšu!”
2. “Zemessardzē taču pilns ar visādiem luņiem - cilvēki, kam neko citu nav ko darīt”
Pavisam godīgi, es domāju līdzīgi, kad stājos - ka Zemessardzē iestājas tikai trigger happy džeki, kas grib šaudīties. Liels bija mans pārsteigums, kad ierindā stāvēju starp veiksmīgiem uzņēmējiem, dažādu jomu profesionāļiem, cilvēkiem, ko biznesa vai politiskajā vidē redzam kā labus piemērus, jauniem studentiem, kas ir motivēti, sportistiem. Visi prātīgi, interesanti cilvēki. Un mūs tur pieskata, apmāca un vada absolūti profesionāli karavīri un zemessargi, kas, pilnīgi droši, stāv un stāvēs par Latvijas valsti!
3.“Man tam nav laika, tas prasa baigi daudz laika noteikti, vai ne, vai ne?!?!”
Jā un nē. Iestājoties Zemessardzē, Tu vari tur pavadīt visu savu laiku, bet tas nav obligāti! Zemessardze, lai arī ar zvērestu un līgumu uz pieciem gadiem, ir brīvprātīga. Visi saprot, ka Tev ir ģimene, darbs, hobiji un Zemessardze ir tikai viena no lietām, ko dari. Tehniski obligāta prasība ir minimums 20 dienas gadā. Tie ir nepilni 10 vīkendi. Ja aizbrauc uz vienas nedēļas nometni, tad pat reizi mēnesī tur nesanāk. Mans piemērs (iespējams, tagad ir mazliet citadāk) bija šāds. Aprīlī nodevu zvērestu, tad reizi mēnesī braucu uz mācībām nedēļas nogalē, pāris reizes bija jāiebrauc bataljonā kaut ko nokārtot, tīrīt ieroci vai noklausīties kādas apmācības, tad augusta beigās biju uz 9 dienu nometni un tad turpināju braukt uz mācībām vidēji reizi mēnesī. Tas tik tiešām nav daudz. Visas lielās mācības arī nav obligātas, es pats entās reizes esmu sūtījis ziņu “Bendiks, nebūs, ģimene / veselība”, un neviens ar akmeni man nav metis.
4.“Es uzkačāšu formu UN TAD pieteikšos. šobrīd vēl neesmu fiziski gatavs”
Nekas, uzkačāsi formu Zemessardzē. Neviens sešpakas nepārbauda pie ieejas. Un mācības arī nav 24/7 līst pa zemi un fiziski strādāt. Nepārproti - Tev būs arī jāpasvīst un jāpastaigā pārgājienos, un jānēsā visādi loriņi turp un atpakaļ, bet ļoti daudz mācīšanās un trenēšanās notiek arī bez mega fiziskas slodzes.
5.“Ai, man tur sirds / kāja / psoriāze / redze / ausis / visas citas likstas, mani gan jau ka tāpat neņems.”
Medicīniskās pārbaudes ir šādas - plaušu rtg, EKG, asins analīzes, izziņa no ģimenes ārsta, narkologa un psihiatra atzinums. To visu var nokārtot pāris dienās, neviens neprasa Tev noskriet maratonu. Ja, es atvainojos, resns 3.pakāpes invalīds ar niezošu psoriāzi varu tikt cauri medkomisijai, tad gan jau, ka Tu arī vari mēģināt. Ja nepaņems, vismaz būsi mēģinājis.
6.“Kāda jēga no Zemessardzes, tā tak lielgabala gaļa, te jau atbrauks tanki visam pāri, bla bla bla”
Daudz par šo nerakstīšu - skatīt ukraiņus kā uzskates materiālu. Gatavošanās un attieksme ir puse no uzvaras.
7.“Es neesmu nekāds karotājs. Esmu par mieru.”
Es arī. Esmu par mieru un drošību. Un, lai es, mana ģimene, ciems, pilsēta un valsts būtu mierā un drošībā, man ir iespēja iegūt zināšanas un prasmes, lai varu dot artavu tajā mierā un drošībā. Pamatapmācībā māca ne tikai šaut. Pamatapmācībā Tu iemācīsies arī kaut ko par medicīnu, par sakariem, par orientēšanos apvidū, par situāciju novērtēšanu, lēmumu pieņemšanu, iemācīsies izdarīt vēl drusciņ, kad šķiet, ka vairs nevari, kā arī mācīsies strādāt komandā, uzticēties citiem. Tas viss noder un iespējo Tevi.
8.“Ja kaut kas sāksies Latvijā, kāpšu taksī un braukšu uz lidostu ar visu ģimeni vai arī pa šoseju maukšu prom. Man jārūpējas par viņiem.”
Es nevienam ar akmeni nemetīšu par vēlmi sargāt savējos. Taču aicinu paskatīties kartē un saprast, ka Baltijas valstīm 95% robežas ir ar Krieviju un Baltkrieviju. Ja Putina tanki brauc pāri pretimbraucošām civilajām mašīnām, es tajās negribu sēdēt. Bēgļu gaitas nav nekāda medusmaize, tā arī ir bīstama ņemtne. Par to, kā strādā transports (gaisa, ūdens utt.) es nespriedīšu, bet esmu skeptisks, ka tas būs tik vienkārši, kā ar boltu aizšaut līdz Gate 53 lidostā Rīga.
9.“Man ir problēmas ar autoritāti, un man nepatīk klausīt pavēles.”
Latvijas bruņotie spēki nav kā dzirdētie stāsti par padomju armiju, kur visi kliedz, izkalpina zemāk esošos, dauza viens otru utt. Jā, subordinācija tur eksistē, ja Tev augstākas pakāpes cilvēks saka - aizej tur un paņem to, Tu to dari. Es esmu pārliecināts, ka no visiem balstā guļus pumpīšiem, ko es dzīvē esmu veicis, vismaz 10% ir bijuši Zemessardzē, jo es kaut ko neesmu izdarījis vai sapratis. Bet visas šīs pavēles tomēr ir pamatotas - ir uzdevumi, kas komandā ir jāizdara. Komandām ir vadītāji. Tu klausi komandas kapteini, treneri. Tu klausi savu priekšnieku. Klausīsi arī nodaļnieku. Es ne reizi neesmu piedzīvojis vai redzējis šīs hierarhijas izmantošanu nevietā. Visi saprot, ka Zemessardzes pamatapmācībās Tu esi, lai mācītos. Tāpēc Tu drīksti uzdot jautājumus, pārprasīt lietas un tamlīdzīgi. Bet mācību un uzdevuma izpildes efektivitāti nodrošina, ka katrs dara to, kas viņam jādara. Tāpēc nē, nebūs situācijas, kur teiks “tagad kopā parunājam un padomājam - iesim 3 vai 5 km pārgājienā? Kā mēs šodien jūtamies? Ā, Tev bija grūta darba nedēļa, nu tad pakurinam ugunskuru un pacepam desas”. Taču, ja objektīvu iemeslu dēļ Tu nevari kaut ko izdarīt, neviens Tev to neliks darīt uz savas veselības rēķina. Man pašam ir bijušas situācijas, kad saku - viss, man pirkstu locītavas ir atteikušās, es nevaru panest munīcijas kasti. Tad visa nodaļa saslēdzas, un kāds to kasti no manis paņem. Jo visi mēs tur esam vienā laivā ar vienu mērķi.
10.“Ja iestāšos zemessardzē, mani sūtīs karot uz ārzemēm.”
Hah, ceri vien. Novēlu visiem kļūt par ņindzām, lai jūs būtu jēga kaut kur sūtīt, bet tas gluži vienkārši nenotiek.
11.“Es valstij varu palīdzēt vairāk kā labs profesionālis, kas strādā un ražo IKP nevis skraida pa mežu.”
Zemessardze nav pretnostādāma citām svarīgām aktivitātēm - uzņēmējdarbība, pilsoniskā un politiskā līdzdalība ir apsveicamas lietas. Zemessardze ir tikpat daudz par valsti, cik par Tevi pašu - Tavu personīgo izaugsmi, prasmēm, attieksmi, mugurkaulu. X stundas scenārijā, ja tāds piepildīsies, būs pilnīgi cita vide un mums būs visiem jābūt ar ļoti biezu ādu un vēsu prātu. Manuprāt, Zemessardze to iedod. Es Zemessardzē iestājos, kad man bija viens bērns uz rokām, otrs ceļā sievas vēderā. Es izmantoju mācības, lai atslēgtos no visiem stresiem mājās un darbā, kur arī “ražoju IKP”. Svaigs gaiss, fiziskas aktivitātes, iemācies ko jaunu - tas viss forši sagrupē un pirmdienas pēc mācībām ir mazliet lēnākas, jā, bet vari droši strādāt, pelnīt un būvēt šo valsti kā redzi vajadzīgu.
12.“Labāk palikšu kā civilais, jo karavīriem un zemessargiem nebūs iespēja izvairīties no konflikta.”
Atkal - uzskates materiāls Ukraina. Labi redzam, cik labi civilajiem izdodas izvairīties no okupantu lodēm, raķetēm un tankiem. Iebrucējiem un kara noziedzniekiem ir vienalga par “civilajiem”, sievietēm, bērniem un visiem citiem.
13.“Esmu pret karu!”
Tas labi, jo karš ir pret Tevi! Karš ir pret visu labo, kas mums ir, tāpēc jau ir tik svarīgi mācīties, gatavoties, būt maindsetā, ka viss, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir īsts! Kā jau rakstīju iepriekš - Zemessardze nav tikai pif paf - komandas darbs, medicīna, sakari, loģistika, izdzīvošanas prasmes - visādas labas lietas, kas noder arī miera laikā.
14.“Man sieva negrib, lai esmu prom no mājām visu laiku.”
Atgriežamies pie argumenta, ka, ja gribi būt teicamnieks, tad jāpiedalās tikai 20 dienas gadā. Kā arī mācības nav obligātas, ja iekritīs mācības sievas dzimšanas dienā, tad nebrauksi. Taču, ja iekritīs mācības sievasmātes dzimšanas dienā, būs iemesls sist pie krūtīm un, runājot par dzimteni, izlaist braukšanu pie sievasmātes. Taču, ja šis galvenais iemesls, tad dāmas - pieprasiet savas minimālās 20 randiņu diennaktis gadā. Ja nav, tad sūtiet uz bataljonu!
15. “Vai tad meitenes arī var?”
Jā! Protams! NBS, ja nemaldos, sievietes ir 20% no dienesta karavīriem. Manā pieredzē gluži katrs piektais zemessargs nav sieviete, bet nav tā, ka tur tikai puiši vien. Tā kā droši - arī sievietes ir gaidītas, un es priecājos, ka pazīstu vairākas Zemessardzes.
Ir iespēja izdarīt izvēli un rīkoties. Stājies Zemessardzē!
Pievienojies Studentu Bataljona Zemessargiem! Zvani 26403336 vai raksti e-pastu uz [email protected] un uzzini par pirmajiem soļiem, kas jāveic, lai kļūtu par zemessargu!
Un, kad esi iestājies Zemessardzē, turpinām atbalstīt Ukrainu - ziedojam naudu, palīdzam ar darbu un mājām!! Ukraiņi šobrīd mirst mūsu vārdā! Ukraina mūs sargā! Burtiski kā lielais brālis, kas pārliecies pāri mazajam, lai pasargātu no vēja un lietus.
Atbalsts cilvēkiem no Ukrainas Latvijā!
Kustība "Gribu palīdzēt bēgļiem" kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām un aktīviem Latvijas iedzīvotājiem šobrīd palīdz koordinēt atbalstu un palīdzības sniegšanu Ukrainas cilvēkiem, kuri varētu ierasties Latvijā
https://docs.google.com/.../1FAIpQLSfaeU.../viewform...
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
