Ko esam gribējuši, ko esam saņēmuši?

Šoreiz nespriedīsim par vēlētāju zemo aktivitāti, Vēlēšanu likumā piešķirtajām monopoltiesībām deputātu kandidātu izvirzīšanā vai 5% barjeru un citām antidemokrātiskajām likuma normām. Tas ir atsevišķs temats, par ko jau ir bijušas visai plašas diskusijas. Parunāsim par pašiem deputātiem. Vai tiešām tauta nodeva savas balsis par tādiem deputātiem, kādi viņi šodien mums ir valdībā.

Lai saprastu, par kādiem cilvēkiem tauta balsoja vēlēšanās, ir jāiepazīstas ar partiju priekšvēlēšanu programmām, pašu deputātu kandidātu teiktajām priekšvēlēšanu runām un rakstiem. Ko mēs tur redzam? Mēs redzam brīnišķīgus, gudrus, izglītotus cilvēkus, kas ļoti labi izprot tautas vajadzības, spēj saskatīt nepilnības un trūkumus valstī, ir gatavi pašaizliedzīgi darboties, lai esošās problēmas tiktu novērstas un ir pilni apņēmības visu šeit uzlabot, pilnveidot, sakārtot, veicināt, attīstīt… Kāpēc gan lai par šādiem gudriem, pašaizliedzīgiem, patriotiskiem cilvēkiem tauta neatdotu savas balsis un neuzticētu viņiem valsts pārvaldīšanu? Un tauta balso. Balso jau 30 gadus.

Bet kas notiek pēc vēlēšanām? Kad nodotās balsis ir saskaitītas un jaunais Saeimas sastāvs nokomplektēts, izrādās, ka Saeimā ir iekļuvuši pavisam citi cilvēki. Vārdi, uzvārdi un fizionomijas gan it kā ir tās pašas, taču kā uz burvju mājienu pazudusi ir visa tā gudrība un spēja saskatīt tautas vajadzības, patriotiskā apņēmība visu uzlabot, sakārtot, pilnveidot un vēlme nesavtīgi kalpot savai tautai un valstij. Izrādās, ka viss tas, par ko balsojuši vēlētāji, dīvainā kārtā Saeimā nemaz nav iekļuvis un ir palicis ārpus Saeimas sienām.

Savukārt Saeimā ir iekļuvuši tādi personāži, ko tauta mēdz dēvēt par “siles lopiem” jo viņu galvenā rūpe ir personīgais pašlabums un savu partiju intereses, bet tautu un valsti viņi uzlūko tikai kā tādu barošanās sili. Lieki teikt, ka tālākajā šo personāžu savstarpējās tirgošanās un vienošanās procedūrā, kuras rezultātā tiek sastādīta jaunā valdība un dalīti ministru portfeļi, nekādas tautas vai vēlētāju intereses vērā ņemtas netiek.

Ja kāds paņem no mums naudu un par to mūsu labā apsola kaut ko izdarīt, bet savu solījumu nepilda, mēs viņu saucam par krāpnieku vai blēdi un pieprasām saukt pie atbildības. Mēs nekad neteiksim, ka krāpnieki vai blēži ir tādi paši kā mēs vai krāpnieki un blēži ir mūsu pašu spogulis. Un tas ir pareizi, jo nevar noziedzniekus vienādot ar viņu nozieguma upuriem. Tad pazūd gan pats noziegums, gan vaina noziegumā.

Valdībai mēs atdodam visu savu nodokļos nomaksāto naudu un pamatoti jūtamies apkrāpti, kad redzam, ka šī nauda, maigi izsakoties, netiek racionāli izmantota (tautas valodā izzagta, “izpļekarēta”, izshēmota) Un tad masu medijos mēs lasām - “kāda tauta, tāda valdība”, “paši ievēlējām”, “katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi”. Bet ne jau par tādu valdību tauta ir balsojusi! Tas, par ko balsoja tauta, palika ārpus Saeimas sienām.

 Iedomājieties tādu partiju, kura savā priekšvēlēšanu programmā apņemas palielināt nodokļus, ieviest valstī OIK, likvidēt skolas, laipni uzņemt valstī migrantus no Āfrikas, būvēt “zelta tiltus”, par 80 miljoniem iekārtot 120 gultasvietas slimnīcās, uzdāvināt 40 miljonus šeit no Krievijas iebraukušo ebreju nodibinātai organizācijai, strikti ierobežot iedzīvotāju iespējas strādāt un rīkot publiskus pasākumus, veikt masveida iedzīvotāju “piespiedu brīvprātīgu” vakcināciju ar līdz galam nepārbaudītu, eksperimentālu preparātu, noteikt iedzīvotājiem veikalos iegādājamo preču sarakstus, kontrolēt un bargi sodīt iedzīvotājus par to, ka viņi savā personīgajā mašīnā ved kādu paziņu, kas nav viņu ģimenes loceklis vai vienkārši vakarā pēc plkst.20.00 iziet ārā pastaigāties…. (To visu, ko mūsu esošā un bijušās valdības pa šiem gadiem sastrādājušas, nav pat iespējams uzskaitīt.) Kā jūs domājat, vai daudz būtu vēlētāju, kuri atdotu savas balsis par šādu partiju? Protams, ne!

Tauta lamā “savus valstsvīrus” par viņu melīgumu, stulbumu, zaglīgumu, augstprātību. Bet tā taču ir bijis vienmēr, ka meļi melo, stulbeņi ir stulbi, zagļi zog un blēži krāpjas. Tāda ir viņu daba. Katrā valstī un tautā tādu nekad nav trūcis. Tāpēc svarīgi ir, lai valstī būtu iedibināta sistēma, kas neļauj šādiem zagļiem, blēžiem un stulbeņiem iekļūt valsts pārvaldē. Ja šādi personāži sēž valdības krēslos, tad vainīga ir sistēma, kas to pieļauj. (Jūs taču nevainosiet lopus par izmīdīto sakņu dārzu, ja neesat ap to uzcēluši žogu vai sētu.) Un otrādi – veltīgi ir vainot zagļus, blēžus un stulbeņus, ja valstī ir iedibināta sistēma, kas nenorobežo vai pat veicina šādu personāžu nokļūšanu valsts pārvaldē.

Kā ir ar mūsu valstī iedibināto sistēmu? Partiju likumā nav nekādu prasību par kaut kādu partijas pašpasludināto ideoloģisko nostādņu konsekventu ievērošanu. Ne partijas, ne to izvirzītie deputāti nav nekādi reāli atbildīgi par saviem priekšvēlēšanu solījumiem. Nekas netraucē, savācot vajadzīgo biedru skaitu, zem partijas nosaukuma izveidot mafiozu ekonomisko grupējumu, kas, bārstot jaukus priekšvēlēšanu solījumus, nonāk pie varas un izmanto šo varu savtīgiem mērķiem. Reālas atbildības taču nav nekādas!

Vai gan kas vēl pievilcīgāks un labvēlīgāks var būt visāda kalibra blēžiem un avantūristiem? Protams, ne! Un tāpēc jau arī mūsu valdības krēsli viņus pievelk kā magnēts. Labāko, gudrāko un godīgāko izvēle mūsdienu vēlēšanās ir pārvērsta par konkursu, kur dažādi blēži un avantūristi sacenšas savā starpā ar prasmi veiklāk un izsmalcinātāk apmānīt tautu. Godīgai politiskai partijai, kas darbībā stingri ievēro savu publiski pausto ideoloģisko nostādni, šādā blēžu konkursā gūt panākumus nav ne mazāko izredžu. Saprotu, ka tā ir ļoti skumja ziņa tiem, kuri vēl joprojām naivi tic, ka ar savu dalību šajā vēlēšanu farsā spēs kaut ko mainīt. Bet tā nu tas diemžēl ir.

Novērtē šo rakstu: