Iesaki rakstu: 
Vērtējot atsevišķu politiķu (vai pat veselu politiķu grupu, jo tajās taču apgrozās vienādu „vērtību” cilvēki) rīcību ordinārās un ne tik ordinārās situācijās, var paredzēt, kādā veidā viņi rīkosies nākotnē. Pašreizējais klimata ministrs Raimonds Čudars ir labs piemērs, pēc kura pagātnes darbiem var diezgan droši prognozēt – modus operandi paliks nemainīgs, jo ar šādiem tipiem brīnumainas pārmaiņas nenotiek.
Biju jau gandrīz aizmirsis par šo tipu, ja vien nesen kādā domburšovā nebūtu pamanījis pašapmierinātībā burbuļojošu apaļvaidzi-ministru un mani nebūtu sasniegušas atbalsis no šī tipa pagātnes darbošanās, kad viņš aizņēma Salaspils novada domes priekšsēdētāja vietu un ne no kā uzkurināja ar būvniecību saistītu konfliktu un tad sev raksturīgā manierē ķērās pie tā “risināšanas”.
Īsumā šo tipāžu un viņa pagātnes darbošanos varēja raksturot šādi: pašapmierināts, bet nekompetents tips, kura virsvadībā tika izstrādāti un pieņemti pretlikumīgi un neizpildāmi pašvaldības saistošie noteikumi, kurš bezjēdzīgi tērēja pašvaldības administratīvos resursus zaudētās tiesvedībās, formāli reaģēja uz pašvaldības darbību uzraugošās iestādes norādījumiem, pārraudzīja pretlikumīgas būvvaldes darbības, aplami un paštaisni prognozēja tiesvedības iznākumus.
Šī pagātne atbalsojās šogad, kad saņēmu Salaspils domes paziņojumu par paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli, kuram kājas aug tālajā 2010. gadā, kad es Salaspils būvvaldei lūdzu pagarināt būvatļaujas termiņu. Tas izrādījās neiespējami, nesamaksājot pašvaldības saistošajos noteikumos paredzēto nodevu aptuveni 100 latu apmērā un pēc tam vēl tikpat lielu sodu par būvatļaujas nepagarināšanu. Es atteicos maksāt, jo šāda pašvaldības rīcība bija pretlikumīga. To bija atzinusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pieprasot, lai Salaspils dome groza savus pretlikumīgos noteikumus.
Kompetentai pašvaldībai kā iedzīvotāju labvēlim ar tās vadītāju priekšgalā gan nu būtu vajadzējis to zināt pirms ministrijas iejaukšanās. Jo tas bija aktuāls jautājums ne vienā vien naudas kārē ieslīgušā pašvaldībā un tika īpaši uzsvērts arī metodiskajos materiālos “Pašvaldību saistošo noteikumu un iekšējo normatīvo aktu izstrāde” – pašvaldībai nav tiesību pieprasīt nodevu par būvatļaujas pagarināšanu. Nodevai pēc būtības jāsedz faktiskās izmaksas, un būvatļaujas pagarināšana ir vien būvvaldes iepriekš veikto darbību formāls apstiprinājums, kas nerada nekādus jaunus būtiskus izdevumus.
Čudara virsvadībā Salaspils novada dome rīkojās pretēji jebkādiem labas pārvaldības principiem, it kā ar apzinātu nolūku vēlētos ieriebt nepakļāvīgajiem būvētājiem, kuru bija vismaz desmit, – izdzēsa pašvaldības saistošo noteikumu punktu par nodevas iekasēšanu par būvatļaujas pagarināšanu, bet nekādā veidā neprecizēja, kā būvētāji varēja iegūt būvatļaujas pagarinājumu. Būtībā būvatļaujas pagarināšana kā būvvaldes pakalpojums pārstāja eksistēt. Attiecīgi mans lūgums pagarināt būvatļauju palika neatbildēts, kaut arī es nekad netiku to atsaucis.
Turklāt Salaspils dome turpināja pret mani uzsākto administratīvo lietu, uzstājot, ka būvatļaujas nepagarināšana ir kvalificējama kā neatļauta būvniecība, bet vienlaicīgi ignorējot faktu, ka pati dome bija izdevusi likumīgi neizpildāmus saistošos noteikumus un pat pēc uzraugošās iestādes iejaukšanās nebija precizējusi būvatļaujas pagarināšanas kārtību.
Čudars esot bijis zvērināts advokāts un sabijis arī tiesu izpildītāja amatā, ja var ticēt viņa CV. Nav zināms, kāpēc pametis šīs nodarbes. Var pieņemt, ka nav spējis pavilkt ne vienu, ne otru un meklējis vieglāku dzīvi vai arī spējis iemantot tikai pašu sliktāko savu amata brāļu īpašības, jo šeit aprakstītās situācijas absurdumu un prettiesiskumu varēja nepamanīt vai nu īpaši grūtgalvīgs, vai arī blēdīgs jurists.
Tā vietā, lai atzītu acīmredzamu pašvaldības kļūdu, Čudars man rakstveidā pavēstīja, ka Salaspils saistošo noteikumu grozīšana nekādi neietekmēšot manu administratīvo atbildību par nelikumīgu būvniecību, tādējādi pieļaujot vēl vienu paštaisna, bet izcili nekompetenta tipa kļūdu – greizu un pārsteidzīgu tiesvedības iznākuma prognozēšanu.
Pret mani ierosināto administratīvo lietu Salaspils dome zaudēja gan rajona, gan apgabala administratīvajā tiesā. Bet Salaspils novada domes prettiesiskā darbība nerimās pat tiesvedības laikā un ne jau bez tās priekšsēža ziņas un atbalsta.
Laikā, kad administratīvā apgabaltiesa izskatīja Salaspils dome apelācijas sūdzību par it kā nelikumīgo būvniecību, Salaspils novada būvvalde, noklusējot faktu par notiekošo tiesvedību un sagrozot datus par ēkas platību, deklarēja tos kadastra informācijas sistēmā. Es ēku nebiju varējis nodot ēku ekspluatācijā, jo bija nepieciešama derīga būvatļauja, bet tās termiņu nebija izdevies pagarināt, “pateicoties” Salaspils domei. Savukārt Salaspils būvvalde notiekošas tiesvedības laikā nedrīkstēja ēkas datus deklarēt, jo to liedza Kadastra likuma 13. panta otrā daļa. Rezultātā ēkas dati ir deklarēti nelikumīgi, un kadastrālā vērtība, visticamāk, ir paaugstināta, jo turpat kaimiņos būvētai līdzīgai ēkai ar ievērojami lielāku platību kadastrālā vērtība ir zemāka. Ļoti iespējams, ka vairāk nekā desmit gadus esmu pārmaksājis nekustamā īpašuma nodokli.
Kāda gan nekārtība, nolaidība un/vai korumpētība valdīja Salaspils novada domes iestādēs, ja to darbinieki nezināja vai negribēja zināt par pašu ierosināto un domes priekšsēdētāja parakstīto apelācijas sūdzību un rīkojās pretēji likuma prasībām? Un kas gan cits, ja ne domes priekšsēdētājs galu galā bija atbildīgs par pašvaldības iestāžu darbības likumību un kvalitātes uzraudzību?
Šogad, saņemot Salaspils novada domes paziņojumu par paaugstināto nekustamā īpašuma nodokli, es to, protams, apstrīdēju, jo neviens cits kā pati Salaspils novada dome ir darījusi visu iespējamo, nesmādējot pat likuma pārkāpšanu, lai ēku nebūtu bijis iespējams nodot ekspluatācijā tiesiskā ceļā, bet pašvaldība varētu piemērot īpašu nodokļa likmi. Atbildi gaidu jau vairākus mēnešus. Acīmredzot, čudara tipa sapratne par iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti Salaspils novada domē ir iesakņojusies dziļi un turpina plaukt un zelt.
Un, īsi atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu – ko gaidīt no Čudara ministra amatā –, prognoze varētu būt šāda: neko mazāk vai vairāk kā to pašu veco Čudaru. Pasniegta viņa partijas biedru labākajās „solīšanas un uzmešanas” tradīcijās, gaidāma pašapmierinātībā kultivēta nekompetence un nolaidība tuvā radniecībā ar korumpētību, administratīvo resursu šķērdēšana, augstprātīga kļūdu neatzīšana, noklusēšana un pat prettiesiska rīcība. Tas viss – par augstāku maksu, bet nemainīgi zemu kvalitāti. Mērogs gan būs cits – visa valsts un visi Latvijas iedzīvotāji.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
