Ko īsti saprotam ar valsts valodas politiku un saziņu latviešu valodā?
Inita Vītola*09.03.2025.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Saeimas Juridiskā komisija šā gada 19. februārī lēma par grozījumiem likumprojektā “Saeimas kārtības rullis”: “Papildināt likumu ar 118.4. pantu šādā redakcijā: “118.4. (1) Ministru kabinets ik pēc diviem gadiem līdz attiecīgā gada 15. septembrim iesniedz Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai. Šā ziņojuma kopijas nekavējoties izsniedz deputātiem.”
Sākotnējais redakcijas variants skanēja: “Iesniedz Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto valsts valodas politikā.” Termins “valsts valodas politika” aizstāts ar garu izteiksmes formu “valodas saglabāšana, aizsardzība, attīstība un tās ietekmes palielināšana”, tā samazinot valodas politikas nozīmi.
Taču tieši politika nosaka mehānismus, instrumentus mērķtiecīgai darbībai un virzībai, politikas līmenī tiek pieņemti lēmumi, lai nodrošinātu jomas tālāku attīstību, saglabāšanu, aizsardzību utt.
Valodas politika ir valsts nacionālās politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu starp tām un konkrētu valodu runātāju lingvistiskās tiesības, kā arī sekmē valodu izpēti un attīstīšanu.
Valsts valodas politika ir valsts politikas joma, kas nodrošina Latvijas Republikas Satversmē noteikto Latvijas valsts mērķu īstenošanu: latviešu nācijas, valodas un kultūras ilgtspējīgu attīstību un pastāvēšanu.
Ar terminu “valsts valodas politika” saprotam valsts īstenotu apzinātu pasākumu kopumu valstī runāto valodu funkcionālā sadalījuma saglabāšanai un mainīšanai, runātāju kolektīvo un individuālo valodas tiesību noteikšanai, valodu izpētei un attīstīšanai. Jēdzienā ietverti visi valodas politikas īstenošanas virzieni: pedagoģiskais aspekts, piem., svešvalodu mācīšana un svešvalodu prasmju ietekme uz valsts valodas lietojumu, juridiskais, zinātniskais jeb lingvistiskais un sabiedrības iesaistes aspekts.
Valsts valodas politika tiek saskaņota ar citām valstī īstenotajam politikām. Turklāt mums ir nevis Valsts valodas pamatnostādnes, bet tieši Valsts valodas politikas pamatnostādnes. Jāpiebilst, ka ar valsts valodu saprotam to valodu, kas valstī ieņem augstāko pozīciju valodu hierarhijā un kurai šāds statuss noteikts ar konstitūcijā vai citos likumdošanas aktos.
Valodas skatījums valsts politikas līmenī ļauj aptver valodas situāciju kopkontekstā, nevis, piemēram, kādas atsevišķas, piemēram, lībiešu vai citas valodas saglabāšanu, aizsardzību, attīstība un ietekmes palielināšanu. Jo detalizētāk mēģinām nosaukt, par ko gribam runāt, jo lielākas bažas, ka ilgtermiņā kaut kas paliek ārpus rīcībpolitikas zonas (piemēram, ekonomikas, darba tirgus joma, korelācijas ar citām valstī pastāvošajām un lietotajām valodām utt.).
Arī Latvijas Republikas Ministru kabineta uzdevums visticamāk ir apspriest, izskatīt valsts politikas jautājumus, nevis ikdienišķus tematiskus ziņojumus.
Papildus var atsaukties uz Valsts valodas likuma 24. pantu: “(2) Valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību.”
Valsts valodas politikas jēdziens, protams, ir plašs, jo tā ir horizontāla valsts politika. Un tieši tas ir būtiski, jo valodas lietojums skar daudzas valstiskās darbības jomas. Valsts valodas ietekmes palielināšanu nedrīkstētu attiecināt tikai uz latviešu valodas ietekmes palielināšanu kultūrvidē, atstājot ārpusē tautsaimniecību u. c. jomas.
Saeimas kārtības rullī 183.3. punktā līdzīgi tiek runāts par ārpolitiku (nevis par iecerēto darbību starptautisko attiecību attīstīšanā un starptautiskas ietekmes palielināšanā u. tml.). Tiek izmantots valsts politikas jēdziens.
No valodas lietojuma viedokļa nav skaidri saprotama arī piedāvātā grozījumu redakcija Saeimas kārtības ruļļa pielikumā “Saeimas deputātu ētikas kodekss”, kur 18. pantu “Deputāts izkopj savu runas un valsts valodas prasmi” plānots papildināts ar teikumu “Deputāts saziņā ar Latvijas sabiedrību nepieļauj rīcību, kas radītu šaubas par latviešu valodas nozīmību”.
Valsts amatpersonām kā redzamākajiem valsts vērtību īstenotājiem un ieviesējiem ir jāsniedz paraugs, tā izpildot arī valsts valodas politikas mērķus, kuru centrā ir latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas un statusa sabiedrībā nodrošināšana. Pozitīvi vērtējams fakts, ka tiek aktualizēts jautājums par to, kādu saziņas valodu deputāts izvēlas, pildot savus amata pienākumus, tomēr sākotnējie redakcionālie ieteikumi (kaut arī nepilnīgi izstrādāti) skaidri norādīja uz deputātu pienākumu ar Latvijas sabiedrību oficiālās saziņas situācijās lietot tikai un vienīgi latviešu valodu (izņemot, protams, starptautiska rakstura pasākumus): “Saeimā darba un publiskās komunikācijas valoda ir valsts valoda”; “Saeimas deputāts sazinās ar Latvijā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem un to pārstāvjiem tikai valsts valodā”; “Deputāts Saeimas telpās saziņai ar Latvijas pilsoņiem lieto latviešu valodu.” Respektīvi, pazaudētas norādes uz saziņu latviešu valodā.
Ir liela nozīme tam, ka pēdējos gados Latvijā pastiprināti pievēršam uzmanību valodas lietojuma jautājumiem un aktualizējam likumdošanas normās iestrādātās prasības. Tomēr rodas jautājums, kāpēc izvairāmies lietas saukt īstajos vārdos. Runāt valsts valodā nav tikai tiesības, tas ir arī pienākums.
* Latviešu valodas aģentūras direktore
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
