Iesaki rakstu: 
Stāsts nav tikai par to, kā vēlēšanu laikā “pēkšņi” pārstāja strādāt balsu skaitīšanas sistēma. Tas ir stāsts par klusumu. Par daudzos kabinetos labi saskaņotu klusumu. Par to, kā caur digitālajām plaisām var ieraudzīt birokrātijas īsto seju – vienkārši... nevīžīgu, bet, iespējams, labi slēptu ļaunumu tajā.
Jo nevīžība, dārgie lasītāji, ir pats dārgākais, ko valsts var atļauties. Vēl dārgāk ir tikai ticēt, ka tas viss bijis nejauši.
Pirms kāda laika notika Valsts digitālās attīstības aģentūras vadības “izvērtējums” – skaists, rituāls notikums, kura laikā galvenais cilvēks Jorens Liops (attēlā) tika mierīgi pavirzīts sāņus, uz diviem gadiem sēdināts savā vietā kā iezīmēts lauciņš šaha dēlī. Savukārt īstais brūvēšanas meistars Oļegs Fiļipovičs – tas pats, kurš, kā šķiet, šo digitālo ķīseli ievārīja – izspruka cauri ar aizrādījumu. Morāli pedagoģisks “pakratīsim pirkstu” sods. Tāda kā birokrātiska rozā konfekte par saplīsušu serveri.
Protams, var teikt – Liopam pienācās. Iespējams tā arī ir. Viņš bija priekšnieks. Viņam vajadzēja redzēt. Vadīt. Nodrošināt. Bet visspilgtāk paliek atmiņā tas, ka Fiļipovičs – galvenais karognesējs šai IT ekspedīcijā – turpina savu gājienu bez aizķeršanās, kā jauns sērkociņš vecā kastītē. Ziņa skaidra – tu vari izdarīt jebko, kamēr tikai izliecies, ka viss kārtībā, un esi kādam vajadzīgs.
Taču problēma, šķiet, sākas ne tikai VDAA vai pat VARAM, bet arī kādā citā mākonī – proti, LVRTC. Tur, kur jaudas plūst kā neesošas upes.
Tā teikt – manā informatīvajā sapnī parādījās aina: vēlēšanu sistēmai netika izdalīta sava, suverēna skaitļošanas teritorija. Viss tika mests vienā virtuālā kastroļkatlā – ar citiem pakalpojumiem, platformām, digitālajām notīm un kļūmēm. Neviena garantēta CPU kodola, nevienas RAM pilnas glāzes. Tikai kopējā burzma. Kāpēc tas slikti? Tāpēc, ka kopīgā katlā vārās visi, un pārkarst visi – arī vēlēšanu sistēma.
Taču šeit murgs tikai sākas. Izrādās, ka tās jaudas, ko VDAA bija “iegādājusies”, realitātē... vienkārši nebija. Fiziski nebija. Jā, jā, tas nav pārpratums, resursu apjomu - skaitļošanas jauda (CPU un RAM), ko VDAA iegādājās no LVRTC, netika nodrošināta, jo tādas nebija fiziskos serveros, kas bija izdalīti konkrētās mākoņskaitļošanas sistēmas serveros. Tātad to nemaz nebija iespējams nodrošināt. Un tas jau vairs nav tikai pārpratums – tas ir digitāli strukturēts meliņš, kur kāds nolēma: pārdosim vienus un tos pašus resursus vairākiem pircējiem. To sauc arī par dubulto finansējumu, kad LVRTC šajā gadījuma pārdeva vienus un tos pašus skaitļošanas resusus trīs reizes vieam pircējam jeb pārdeva neesošus resursus, kā nu kuram labāk patīk. Jo kurš gan skaita kodolus, ja vien tie dzīvo uz papīra?
Šī infrastruktūra – no ārpuses tīra, bet iekšpusē nosvīdusi un klepojoša – bija pārpildīta jau pirms vēlēšanu sistēmas uzstādīšanas un pirms vēlēšanu sākuma. Rezultātā – vēlēšanu sistēma vienkārši... apstājās. Šis jau vairs neizskatās pēc vienkāršas bezdarbīgas nolaidības, bet pēc organizētas un mērķtiecīgas ļaunprātības.
Kāds to visu nosauks par “tehniskām grūtībām”. Kādam izdevīgi, kādam izteikti pazemojoši, kāds zaudēja amatu. Valdība tika nostādīta fakta priekšā. Sistēma – diskreditēta. Sabiedrības uzticība – izšķīdusi kā SSL sertifikāts beigu termiņa priekšvakarā.
Bet, kā mēdz sacīt, klusums ir skaļākais liecinieks.
Kāpēc no sabiedrības tika slēpts LVRTC ieguldījums šajā fiasko? Kāpēc VARAM galvenie ierēdņi Gatis Ozols un Edvīns Balševics rūpīgi piesedza šo digitālo nozieguma vietu? Vai tā bija nevēlēšanās atzīt, ka valstiski svarīgs pakalpojums tika uzbūvēts uz smiltīm? Vai arī tā ir tikai daļa no lielākas mozaīkas?
Jo – un šeit nāk pēdējā ziņa ironijas garozā – LVRTC šobrīd tiek izvirzīts kā TET kapitāldaļu pārvaldītājs. Jā, tie paši ļaudis, kuri pārdeva neesošas serveru jaudas un ir tieši atbildīgi par vēlēšanu sistēmas izgāšanos, tagad būs atbildīgi par vienu no stratēģiski svarīgākajiem komunikāciju uzņēmumiem. Turēs, vadīs, kontrolēs.
Kāds šo ainu varētu nosaukt par traģikomēdiju. Bet tā ir mūsu realitāte – perfekti saskaņota, rūpīgi piesegta un neviena "komutatora" netraucēta.
Kopsavilkumam:
- LVRTC pārdeva neesošus resursus vairāk nekā vienam klientam.
- Atbalsta nebija.
- Infrastruktūra netika uzraudzīta reāli – tikai šķietami.
- Rezultātā vēlēšanu sistēma tika diskreditēta, un sabiedrības uzticība – sagrauta.
Var jau pasmaidīt par to, kā birokrātija mēdz pati sev iešaut kājā. Taču šoreiz lode aizgāja tālāk – tieši pa vēlēšanu sistēmas uzticamības mugurkaulu. Un šajā spēlē zaudējam mēs visi.
Vai tā bija nejaušība? Var jau būt, bet pārāk daudz likumsakarību un savstarpēji saistītu posmu, lai tā būtu vienkārši nejaušiba.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
