Ko mandātu nolikušais Juris Jurašs darīs Ukrainā – vai darbosies Kremļa interesēs Annas Potapovas vietā?
N. Andersons15.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairāk jautājumus nekā atbildes izraisa Jura Juraša rīcība, noliekot Saeimas deputāta mandātu un paziņojot par darbību Ukrainā, — viņa līdzšinējā darbība kopā ar GRU virsnieka meitu Annu Potapovu (bija zināma arī kā Juta Strīķe) liek uzdot jautājumus, kādi tad varētu būt viņa patiesie nolūki.
Policijas akadēmiju beigušajam, iekšlietu nozares un politiskos amatus ieņēmušajam Jurim Jurašam biogrāfijā nav redzama nekāda militārā sagatavotība, nekādas prasmes vai iepriekšēja pieredze, kam būtu kaut attāla saistība ar militārām darbībām. Tāpat viņa kādreizējā darbavieta Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nenodarbojas ne ar kāda veida ekstrēmisma, terorisma, separātisma vai masu nemieru uzkurināšanas apkarošanu.
Tas viņam nav traucējis piedāvāt savu “palīdzību” Ukrainas aizstāvjiem. Mediji citē ukraiņu deputātu Igoru Vasjuņiku: “Deputāts I. Vasjuņiks skaidroja, ka Eiropas politiķis (J. Jurašs) strādās Kijivas teritoriālajā aizsardzībā par konsultantu drošības jautājumos.” No tā varētu spriest, ka būs kārtējais “aizmugures admirālis”.
Mediji jau daudzkārt ziņojuši, ka J. Juraša pārstāvētās Jaunās konservatīvās partijas galvenā ideoloģe Juta Strīķe (1970. — 2020.) patiesībā bija dzimusi Krievijas GRU virsnieka (Glavnoje Razvedivaķeļnoje Upravļeņije) ģimenē kā Anna Potapova. Viņa ar Annas Potapovas vārdu pabeigusi skolu Maskavā, tad 1988. gada 11. augustā nomainījusi vārdu uz Juta. Vēl pirms tam, starp Brežņeva rajona 584. vidusskolas pabeigšanu līdz uzvārda maiņai, viņa sāka karjeru Maskavas pilsētas milicijā kā Čerjomušku rajona atsevišķā milicijas bataljona patruļdienesta sekretāre. Pēc pārcelšanās uz Latviju iestājās darbā Latvijas iekšlietu iestādēs, kur strādāja kopā ar Juri Jurašu.
Kamēr J. Jurašs un J. Strīķe bija nodaļu vadītāji KNAB, šī iestāde pildīja savas funkcijas arvien nolaidīgāk un ar pieaugošiem likumpārkāpumiem. Mēnešiem un gadiem ilgi netika veiktas kratīšanās izņemtu pierādījumu apskates, netika izmantotas noklausītas telefonsarunas, netika izskatīta informācija, ko paši iedzīvotāji bija piesūtījuši KNAB, kā rezultātā daudzi kriminālprocesi par kukuļdošanu tika izbeigti pierādījumu trūkuma vai noilguma dēļ, nemaz netiekot līdz tiesai.
Korupcija valstī sistemātiski pieauga, un auga arī korupcijas uztveres indekss. Novērotājiem nepalika nepamanīts fakts, ka J. Jurašs un J. Strīķe visbiežāk ierosināja “pretkorupcijas izmeklēšanas” pret tiem Latvijas politiķiem, kas veicināja Latvijas integrāciju ES un NATO, savukārt lika mierā tādas amatpersonas, kas bija saistītas ar “Saskaņu” (kam līgums ar “Jeģinaja Rossija” partiju) un Latvijā aktīvām citām prokremliskām partijām vai atsevišķiem politiskajiem aktīvistiem. Visbeidzot 2016. gadā KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks atbrīvoja no darba kā J. Jurašu, tā J. Strīķi.
Kopš laika, kad tas noticis, KNAB darbības rezultāti sākuši uzlaboties, savukārt iekšlietu sistēma kopumā spējusi notvert arvien pieaugošāku Kremļa spiegu un ietekmes aģentu skaitu. Notiesāti arī vairāki Latvijas iedzīvotāji, kas bija devušies uz Donbasu karot separātistu rindās — nevienam politiķim, tajā skaitā tādiem kā J. Jurašs, tomēr nav izdevies šos procesus apturēt. Tieši pretēji — kriminālprocess tika ierosināts pret pašu Juri Jurašu, šobrīd gaida izskatīšanu Augstākajā tiesā.
Nav noslēpums arī, ka Juris Jurašs un viņa sieva kā juristi “konsultējuši” ar Krieviju saistītas autoritātes. Tā izdevums “Kas Jauns” raksta: “Jura Juraša sieva Alla Juraša sniegusi juridiskus pakalpojumus uzturēšanās atļauju jautājumā vienam no Krievijas ietekmīgākajiem “likumīgajiem zagļiem” Vjačeslavam Šestakovam, kā arī viņa dēlam Kirilam Šestakovam. Savukārt pats Jurašs kopā ar sievas advokātu biroju konsultējis skandalozo baņķieri Grigoriju Guseļņikovu.
Likumīgais zaglis ar iesauku Sļiva klusībā ieguva uzturēšanās atļauju Latvijā. Operatīvā informācija vēsta, ka arī šeit viņš ātri kļuvis par ietekmīgu personu, un vietējie noziedzīgie grupējumi bieži vērsās pie viņa kā šķīrējtiesneša dažādu strīdu gadījumos. Tāpat kuluāros runā, ka viņš ir arī bijis atbildīgs par narkotiku kontrabandu caur Latviju uz Eiropu.
Kad informācija par Šestakova uzturēšanos nonāca atklātībā, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis viņu 2012. gadā iekļāva "melnajā sarakstā", un “likumīgajam zaglim” nācās Latviju pamest, atstājot gan jauniegādāto māju Jūrmalā, gan brūno BMW markas automašīnu. Izmantojot Allas Jurašas palīdzību, viņš nonākšanu "melnajā sarakstā" tiesā mēģināja apstrīdēt, taču zaudēja.
Nav noslēpums, ka cilvēki ar šāda līmeņa kriminālajiem sakariem savu juridisko pakalpojumu sniedzēju izvēlas ļoti uzmanīgi, izmantojot savā vidē sniegtās rekomendācijas, tāpēc šāda aizstāvja izvēle, maigi sakot, šķiet dīvaina, ņemot vērā amatu, kādu iekšlietu sistēmā tolaik ieņēma pats Jurašs.”
Savukārt par G. Guseļņikova darbībām ir skaidrs, ka viņš agrāk bija cieši saistīts ar Kirovas apgabala toreizējo gubernatoru Ņikitu Belihu (tātad Putinam pietuvināta persona, jo citādas personas nevar būt gubernatori Krievijas apgabalos), kopā pirkuši nekustamos īpašumus Londonā. G. Guseļņikova vadībā “Norvik banka” (vēlāk pārdēvēta par “PNB”) nopirka “Vjatka Banku” Krievijā un plānoja izglābt vienu no Krievijas lielajām bankām, atpērkot no tās meitasbanku Ukrainā (tā nevarēja strādāt pēc 2014. gada), taču darījumu neatļāva varas iestādes. Visbeidzot Eiropas Centrālā Banka nolēma slēgt pašu “Norvik banku” kā tādu, kam saskatāmas maksātnespējas pazīmes.
Attiecībā uz J. Jurašu LTV raidījums “De Facto” ziņoja: “Grigorijs Guseļņikovs caur Juri Jurašu varētu būt ieguvis informāciju no valsts drošības iestādēm, izriet no Juraša gatavotās atskaites, ar kuras saturu iepazinies LTV raidījums. G. Guseļņikovs iesūdzēja Latvijas valsti starptautiskā šķīrējtiesā. Īsi pirms prasības iesniegšanas 2017.gada nogalē Guseļņikova banka bija nolīgusi politiķim Jurim Jurašam piederošu uzņēmumu “Immunitas” sniegt bankai juridiskos pakalpojumus.
Atskaitēs J. Jurašs rakstījis, ka vismaz divas reizes ticies ar informācijas sniedzēju valsts drošības iestādē saistībā ar situāciju ap G. Guseļņikova banku. J. Jurašs pats neatklāj, ar ko 2017. gadā ticies, arī to, vai tas bijis kukuļošanas lietā aizturētais bijušais drošībnieks Aigars Sparāns, ko aizstāv Juraša sievas Allas Jurašas advokātu birojs, kurš vienlaikus apkalpo arī G. Guseļņikova banku.” Cita starpā kriminālprocess pret A. Sparānu nesen pārkvalificēts no vienkāršas kukuļošanas uz spiegošanu.
Ņemot vērā J. Juraša un viņa ilggadējās līdzgaitnieces J. Strīķes biogrāfijas, kā arī J. Juraša un viņa sievas juridiskās firmas klientus, rodas jautājumi — kad Krievijas militārajiem plāniem Ukrainā sāk pienākt gals, kad ukraiņi spējuši apturēt ienaidnieka virzīšanos visos virzienos un iznīcināt lielus daudzumus Krievijas tehnikas, kāpēc krievu baņķieri, noziedzīgo autoritāti un vietējo spiegu pārstāvoša juridiskā biroja dibinātājs J. Jurašs tagad dodas “palīdzēt” ukraiņiem?
Ja ir vajadzīgs kāds informācijas avots, kurš spētu piegādāt ziņas Krievijas izlūkošanai par Ukrainas aizsardzības spēkiem, to izvietojumu, pretuzbrukuma plāniem, materiālajām rezervēm utt., tad šādam spiegam nevajadzētu rauties uz fronti. Tieši otrādi — tādam vislabāk būtu atrasties drošā aizmugurē, cenšoties izdomāt kādu ieganstu, uz kura pamata mēģināt iekļūt ukraiņu Teritoriālās aizsardzības štābā, lai apzinātu detalizētu informāciju par Ukrainas aizsardzību.
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
