Iesaki rakstu: 
Madridē sāksies NATO samits. Latvijai un pārējām Baltijas valstīm tas ir būtisks, jo tajā tiks lemts par mūsu drošībai svarīgiem jautājumiem.
Pirmkārt, tiks apstiprināta jaunā NATO Stratēģiskā koncepcija, kurā Krievija tiks minēta kā viens no būtiskiem apdraudējumiem mieram un stabilitātei Eiropā (pašreizējā koncepcijā šī valsts tiek uzskatīta par partneri). Stratēģiskā koncepcija ietekmē tālākus praktiskus lēmumus.
Otrkārt, tiks lemts par jauno Alianses aizsardzības pozicionējumu, sevišķi Austrumu flangā. Baltijas valstīm ir būtiski attīstīt sabiedroto brigādes līmeņa komandvadības un atbalsta elementus, izvietot nepieciešamos munīcijas un ieroču krājumus papildspēku apgādei, organizēt vienību apmācību utt.
Pamatuzdevums ir maksimāli nodrošināt pilnu NATO un tās dalībvalsts (Latvijas) perimetra aizsardzību, nepieļaujot naidnieka ienākšanu NATO teritorijā. Konkrētu vienību izvietošana Latvijā un papildu vienību piesaiste saasinājuma gadījumā ir būtisks solis šī uzdevuma sasniegšanai.
Jau šobrīd Latvijā atrodas vairāki tūkstoši sabiedroto karavīru, kas atbilst brigādes līmenim, galvenais uzdevums ir izveidot nepieciešamo satvaru kaujasspējīgai vienībai un rīcībai. Esam pateicīgi mūsu kanādiešu, amerikāņu, dāņu un spāņu sabiedrotajiem, kas kopš pirmajām Krievijas iebrukuma stundām atsaucās un nosūtīja papildspēkus uz Latviju.
Jau pašlaik NATO klātbūtne Latvijā ir būtiski pieaugusi, tagad svarīgi to institucionalizēt. Jāpiemin, ka šie lēmumi būs bez kāda konkrēta beigu termiņa. Arī Latvijai ir svarīgi mājas darbi darāmi - attiecīgas infrastruktūras (bāzes un poligona) izveide, pie tā jau Aizsardzības ministrija strādā.
Treškārt, pašreizējā Krievijas agresija Ukrainā daudz liek mācīties visu valstu bruņotajiem spēkiem, taču arī valdībām ir jāsaprot, ka nepieciešams palielināt gan nacionālo finansējumu aizsardzībai, gan kopējo NATO budžetu, arī militārai industrijai ir jāsāk strādāt ar pilnu jaudu, palīdzot gan Ukrainai, gan arī papildinot pašu noliktavas.
Nereti dzirdu skeptisku jautājumu, vai 5. pants mūs aizsargā? Vai sabiedrotie nāks palīgā uzbrukuma gadījumā? Atceroties mūsu vēstures melnās lappuses un redzot, kas notiek Ukrainā, šie jautājumi un bažas ir saprotamas.
Diskusiju plašums un dziļums, gatavojot samitu, runājot ar kolēģiem, bet, galvenais, redzot, cik ātra reakcija sekoja 24. februārī, pieaugošā dalībvalstu izpratne par Krievijas agresīviem nodomiem (te gan gribētos, lai vienam otram “pielec ātrāk”) man liek apgalvot, ka, jā, 5. pants darbosies. Gan juridisku, gan politisku iemeslu dēļ, - ja kāda dalībvalsts paliek bez aizsardzības, tas nozīmē visu Rietumu drošības konstrukcijas sabrukumu, un to neviens nevēlas.
Vienlaikus drošība ir process, nevis rezultāts, nemitīgi mainīgā starptautiskā vide un arī iekšpolitiskā dinamika daudzās sabiedroto valstīs neļauj mums atslābt ne mirkli. Mums būs ne tikai jāpanāk lemtā izpilde, bet jāturpina iestāties par tālākiem soļiem Baltijas valstu aizsardzības garantēšanā, kas loģiski turpinās iesākto.
Visbeidzot, vienmēr jāatceras, ka pirms Vašingtonas līguma 5. panta ir 3. pants, kas paredz to, ka puses “uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam.” Tas nozīmē, ka arī mums ir jāinvestē aizsardzībā (pareizs lēmums par 2,5% no IKP) un jāpalielina NBS skaitliskais sastāvs, un jānostiprina to kaujasspējas. Atsevišķi, bet saistīti ir jārisina iekšējās drošības jautājumi.
Šeit ieskicēju tikai dažas lietas par gaidāmo samitu, darbs pie dokumentiem turpinās, tie vēl tagad tiek apspriesti un slīpēti. Ar kolēģiem nedaudz uzjautrinājāmies, ka valsts prezidentam, ministru prezidentam, aizsardzības ministram un man kopā ar abu ministriju un pārstāvniecības NATO darbiniekiem vajadzēja līgot kopā, jo darbs šajās svētku dienās bija samērā intensīvs, liels paldies visiem iesaistītajiem par ieguldījumu, tāpat arī mūsu Kanādas un ASV sabiedrotajiem par izpratni un atbalstu. Paldies visiem tiem, kas jau kopš 2017.gada ir kopā ar mums Ādažos, palīdzot sargāt mūsu drošību.
Ceru, ka visi mums būtiskie lēmumi 28.-30.06.tiks pieņemti un tas vēsturē iezīmēs jaunas, drošākas nodaļas sākumu mūsu valstij un reģionam kopumā.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
