Ko nesaprata Markss, Engelss, Ļeņins, nesaprot biedrs Rubiks un pārējie biedri

Tomēr galvenokārt raksts būs par cilvēka evolūciju. Varam to nosaukt arī par cilvēka garīgo attīstību. Un runāsim arī par kļūdām šajā ceļā.

Kļūdās visi, no kļūdām ir jāmācās, un kļūda kā tāda nav liela bēda. Nejēdzīgi ir tad, kad viena vai dažu cilvēku kļūdas dēļ cieš arī daudzi citi. Nu, piemēram, kļūdās autobusa šoferis vai lidmašīnas pilots, un cieš cilvēku desmiti. Varbūt simti, ja kas misējies aerobusam vai prāmim. Diemžēl pasaules vēsture ir pilna ar gadījumiem, kad dažu cilvēku kļūdu dēļ cieš miljoni – veselas valstis.   

Mana bērnība pagāja zem attīstītā sociālisma karoga, kas plīvoja ceļā uz komunismu.  Par šo ceļu toreiz nedrīkstēja šaubīties, jo tas bija zinātniski pamatots. Ja zinātne ko pamato, tad taču tas ir neapšaubāmi, vai ne? Varbūt tas neattiecas uz teorijām, kamēr tās nav pierādītas, bet marksisms – ļeņinisms noteikti nebija tas gadījums. Tur viss bija pierādīts, un, ja neticat, varat pajautāt biedram Rubikam. Viņš arī tagad apgalvos, ka tā tas ir, punkts un āmen! Ak, nē, „āmen” gan tur nedrīkst būt, jo „āmen” un marksisms - ļeņinisms bija un ir nesavienojamas lietas.

Bērnības ainas joprojām atmiņā ir gana spilgti. Darbs bija visiem pieaugušajiem. Saldējums Eskimo par 20 kapeikām bija garšīgs. Kefīrs maksāja 15 kapeikas puslitra stikla pudelē ar spilgti zaļu vāciņu, un man arī tas ļoti garšoja. Rīgas pagalmā ņemoties, nebija problēmu iemācīties krievu valodu, jo krievvalodīgie bērni pēc vecāku sabraukšanas no visurkurienes bija pārsvarā.

Atceros arī dīvainības, ko mans bērna prāts nesaprata. Kāpņu telpas mūsu daudzstāvu namā regulāri sačurāja piedzērušies onkuļi. Mamma ar papu šad tad runāja par izsūtījumiem. Tad paps parasti aizsvilās un lamāja pastāvošo iekārtu visādiem nesaprotamiem vārdiem (tikai daudz vēlāk uzzināju, ka viņš ir bijis leģionārs un, sāpi nesdams dziļi sevī, slēpis pagātni). Mamma tad metās viņu kušināt.

Jaunībā sākās jautājumi. Kā tas var būt, ka valstī, kurā visi it kā esot brīvi, tādu un tādu mūziku tomēr ir aizliegts klausīties, bet par rokenrola dejošanu izslēdz no skolas? Kā tas var būt, ka valstī, kurā labklājība ar katru dienu ejot uz augšu, rindas pēc desām kļūst arvien garākas un kvalitatīvus apavus vispār nevar iegādāties (bija tāds kājās aunamu „brīnumu” ražotājs 1.maijs, ja kāds atceras)? Kā tas var būt, kad situācijā, kur visi ir vienlīdzīgi, daži tomēr ir „vienlīdzīgāki” un braukā melnās volgās, melnās čaikās, kā arī paliek nesodīti, ja ko kriminālu sastrādā?

Darba praksēs rūpnīcās pats savām acīm redzēju, ka daudzi tur nemaz tā īsti nestrādā. Acīmredzot tā bija normāli, ka daudzās vietās tiek maksāts jau par ierašanos darba vietā vien, jo darbs taču bija jādod katram un visiem.

Man bija radies savs, tiesa, gana remdens priekšstats par notikumiem apkārt. Lēnām nāca pārmaiņu laiks ar saimniecisko aprēķinu un tamlīdzīgām lietām. Protams, jauninājumi nāca arī kā zinātniski pamatotas sistēmas sastāvdaļas. Tiku izsaukts atbildēt vienā no sabiedrības mācības stundām par to, kāds ir pamatojums jauninājumiem. Vielu, protams, nebiju lasījis; atbildēju to, ko sava priekšstatu ietvaros domāju – ka cilvēkiem pietrūkst apziņas kopēja darba veikšanai. Ai, kā tad tiku skolotāja burtiski izsmiets. Sak’, kāda apziņa, ko tu tur pūt pekstiņus!? Tikai un vienīgi saimnieciskā aprēķina mehānismi ir tie, kas var nodrošināt normālu saimniecisko vienību un līdz ar to valsts darbību. Jautājums, kas radās – gudrie cilvēki, bet kur jūs bijāt ātrāk, ja mēs tagad esam šitādos mēslos??

Kaut arī toreiz vēl neapjēdzu daudzu lietu kopsakarības, par apziņu kā atslēgu visām lietām biju tuvu patiesībai.

Vispār jau mēs visi esam par to, lai mums būtu „labi” (ļoti relatīvs jēdziens). Vai tad ir kas nepareizs tajā, ka „labi” būtu visiem? Kas ir slikts tajā, ka radītās vērtības tiek pārdalītas „no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām" (cita lieta – kurš un kā noteiks spējas un vajadzības)? Vai tad nav lieliski, ka ražošanas un pakalpojumu procesos radītā virsvērtība paliek pašam virsvērtības radītājam? Tiesības uz darbu un dzīvesvietu, ja pareizi atceros, bija pat garantētas Konstitūcijā. Un kur nu vēl iespējas ar plānveida ražošanu izvairīties no kapitālisma ražošanas un citam krīzēm, kurās mēs tagad tik dāsni ciešam! Visnotaļ lieliska nākotnes aina!

Kā līdz šādai leiputrijai nonākt? Te nu nāk zinātniskais pamatojums „iz Kārļa Marksa” (šeit neiztirzāsim šī cilvēka dažādās nebūt ne tik tikumiskās blakus aizraušanās, par kurām šad tad parādās publikācijas. Galu galā klāt nestāvējām, turklāt – kam tad nav pa grēciņam!). Markss bija papētījis dažādas sociāli ekonomiskās formācijas, atradis likumsakarības, kā un kāpēc viena formācija pāriet otrā, un Marksam (kā arī sekotājiem, tai skaitā Rubikam) nebija un nav nekādu šaubu, ka kapitālismam seko komunisms un spēks, kas sagraus vienu un uzcels otru, meklējams proletariāta muskuļotajās un sastrādātajās rokās.  

Te mēs palēnām esam nonākuši pie tā, ka komunisma ideoloģiskā bāze, šķiet, ir visnotaļ pamatīga. Pret augstāk minēto leiputrijas aprakstu ļaužu slānim, kam nekā nav („vergs var zaudēt tikai savas važas”!), nekādu iebildumu nevarētu būt, savukārt šādas leiputrijas neizbēgamība, reku, Markss ir pamatojis visā spozmē un pilnībā.

Un te seko lielais STOP!!!   

Nē, „STOP!!!” nebūt nenozīmē, ka aprakstītā leiputrija nav iespējama. Marksa atrastās likumsakarības, turklāt balstītas uz dialektikas likumiem, ir ar savu patiesības graudu. Cita lieta – kā mēs šīs kopsakarības protam, varam vai gribam interpretēt. Prakse ir pierādījusi, ka revolucionāru situāciju izdomāšana, kad „augšas vairs nevar dzīvot pa vecam, bet apakšas negrib dzīvot pa vecam”, neko nedod. Pajautājiet „apakšām” jebkurā valstī, jebkurā brīdī, un jūs vienmēr atradīsiet indivīdus, kuri nekādi negrib dzīvot „pa vecam”. Izveidojiet no šādiem indivīdiem pūli, paprovocējiet to, un revolucionārā situācija būs gatava. Lielais jautājums ir – bet cik liela daļa no „apakšām” bija (ir?) reāli gatavas dzīvot „pa jaunam”? Un kādi ir priekšnoteikumi dzīvošanai „pa jaunam?”

Marksisms – ļeņinisms kā priekšnoteikumu dzīvošanai „pa jaunam” izvirza „bāzes – virsbūves” koncepciju. Respektīvi, vispirms ir jāuzceļ sociāli ekonomiskā bāze, jānodrošina pārticība, un tad uz tās var būvēt „virsbūvi” – kultūru, izglītību un tamlīdzīgas lietas. Ievērojāt? Materiāli tehnisko labumu radīšana ir nodalīta no kultūras (lasi – labumi tiks radīti bez kultūras!). Rezultātā vēsturiski tā ir iegājies, ka proletariāts un kultūra ir grūti savienojamas lietas (Mihails Bulgakovs Suņa sirdī par to izcili skaisti pasmejas). Iznākums šādai nodalīšanai bija kā uz delnas, jo „bāze” tā arī netika uzcelta, materializējoties jau minētajās rindās pēc desām un nekvalitatīviem apaviem.

Mēs pieminējām kultūru. Kultūra iet roku rokā ar cilvēka apziņas attīstību. Tieši cilvēka apziņas attīstībā (lasi – tās kvantitātes pieaugumā) ir meklējami priekšnoteikumi citai augstākai (lasi – kvalitātes izmaiņai) sociāli ekonomiskai formācijai (šeit un turpmāk nelietošu jēdzienu „komunisms” to šausmu dēļ, ko tas sev nes līdzi, kā arī šī jēdziena pilnīgas degradācijas dēļ).

Kādas tad varētu būt jaunās formācijas cilvēku apziņas atšķirības no mūsdienu (arī Marksa, Engelsa, Ļeņina u.c pārstāvēto laiku) cilvēku apziņas? Izdalīšu divas:

1) Varaskāres neesamība. Tikai bez varaskāres esošs cilvēks var efektīvi vadīt kolektīvu, valsti, var KALPOT (šī vārda tiešajā un skaistajā nozīmē) tiem, kas viņu ir izvirzījuši. Pavērojiet šajā sakarā mūsu deputātus; vecākā paaudze, padomājiet, kā šis attiecas uz nostāstiem par boļševikiem.

2) „Man vajag vairāk” neesamība. Šī ir iezīme, kas ir pilnīgā pretrunā ar mūsdienu patērētāju sabiedrību, pilnīgā pretrunā ar tā paša proletariāta uzvedību, kad zagts tika viss, kas vien nav piesiets.

Varbūt šīs iezīmes var šķist nedaudz utopiskas. Kā nu ne – cilvēka ego, lai palielinātu savu nozīmību, ļoti raujas pēc varas; tam nemitīgi vajag „vairāk” – dzīvokli, māju, lielāku māju, vēl lielāku māju un tā līdz bezgalībai. Tā ir ego būtība – meklēt apmierinājumu ārējās lietās, ārējā spozmē un tā arī palikt neapmierinātam, jo tur tā visa nav. Līdz ar to, nemainot cilvēka apziņu, nekāda nākošā ekonomiskā formācija nav iespējama. To virsrakstā uzskaitītie biedri nav sapratuši. Viņi nav arī sapratuši, ka cilvēka apziņu NAV IESPĒJAMS mainīt ar teorētiskas ideoloģijas palīdzību, potējot masu prātos „pareizās” lietas, vienlaicīgi mākslīgi cenzējot un aizliedzot visu, kas kaut kādā mērā var būt draudīgs saveidotajām prāta kombinācijām.  Cilvēka ego taču no tā nemainās!

Lai veidotos nākamā formācija, cilvēku apziņā jānotiek kardinālam lēcienam – cilvēkam jāpietuvojas savai patiesajai būtībai. Cilvēka patiesā būtība pati par sevi izslēdz gan varaskāri, gan „man vajag vairāk”, jo – „viss ir viens”.  Un varbūt, ka Esamība tieši tam cilvēku gatavo? Un varbūt tāpēc tagad par to padomāt ir gana aktuāli? Un varbūt tie, kas tam nebūs gatavi, paši sev parakstīs spriedumu? Un varbūt tie, kas būs gatavi, tad arī veidos šo jauno sociāli ekonomisko formāciju – bez ideoloģijas, bez cenzūras, bez ierobežojumiem, bez reliģijām, kā pašsaprotamu lietu?

Komunistiskās (ai, kā neder šis vārds!) attiecības sabiedrībā var izveidoties tad un tikai tad, kad tās būs izveidojušās katrā indivīdā (vai vismaz tādā skaitā indivīdu, kas veido „kritisko masu”). Tieši izveidojušās un nevis iepotētas ar teorijām. Ar varu vēl neviens mīļš nav kļuvis.

Viss patiesībā ir tik ļoti vienkārši!   

Pirmpublicējums portālā e-misterija.lv 

Novērtē šo rakstu: