Ko patiesībā dara un kam patiesībā kalpo NBS komandieris Leonīds Kalniņš?
Andris Uldis Smildziņš09.08.2024.
Komentāri (106)
Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš negaidīti paziņoja, ka, viņaprāt, valsts aizsardzības dienestā obligātai iesaukšanai būtu jāpakļauj arī sievietes, ar to nonākot pats pretrunās, jo piebilda, ka, viņaprāt, tomēr labākais ir brīvprātīgā pieteikšanās valsts aizsardzības dienestā.
NBS komandiera, kam šis nu jau ir pēdējais pusgads amatā, pēdējā laika publiskā komunikācija rada zināmas bažas par to, kādas īsti ir esošā NBS komandiera prioritātes un vai NBS komandieris vispār gatavo bruņotos spēkus iespējamam karam ar Krieviju un Baltkrieviju.
Vairāk izskatās, ka 67 gadus vecais ģenerālleitnants ir nolēmis piespēlēt un sniegt atbalstošu roku bezspēcīgajam aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (P), kas pats baidās paust pretrunīgus viedokļus un vienīgais, ko var, ir stāstīt, ka mums viss kārtībā un viss notiek, bet, kas notiek, to nedrīkst stāstīt.
Viss sākās vēl gada sākumā, kad negaidīti nevis aizsardzības ministrs vai pat ārlietu ministrs, kuru kompetencē ir lemt par Latvijas dalības starptautiskos līgumos un attiecībām ar sabiedrotajiem NATO politiskiem aspektiem, bet gan NBS komandieris paziņoja, ka izstāšanās no Otavas konvencijas, kas aizliedz kājnieku mīnu lietošanu, nav vēlama[1].
Turklāt NBS komandieris neminēja nevienu militāru argumentu, bet gan tikai politiskus, kam būtu jābūt ministra kompetencē, aizrunājoties līdz tam, ka nosauca valstis, kas nav pievienojušās konvencijai (ASV, Turcija, Izraēla utt.), par necivilizētām.
Tad sekoja slavenais NBS paziņojums[2], ka valstī viss mierīgi un iedzīvotāji ir tikpat lielā drošībā kā, ja atrastos Portugālē. Un tagad šis paziņojums par obligātu sieviešu iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā.
Jautājums vēl pirms gada tika plaši izdiskutēts Saeimā un vienīgie, kas to atbalstīja, bija “Progresīvie”. Bet pats Leonīds Kalniņš diskusijā par valsts aizsardzības dienestu vispār neiesaistījās, drīzāk lika saprast, ka neatbalsta valsts aizsardzības dienesta ieviešanu vispār un uzskata to par politiķu uzspiestu. Taču Kalniņš arī neizmantoja iespēju atkāpties no amata, ja jau nebija apmierināts ar politiķu lēmumiem.
Sekojot līdzi Igaunijas iekšējai diskusijai, jāsaka, ka tur nupat amatu atstājušais Aizsardzības spēku komandieris Martins Herems publiskajā diskusijā uzrunā un uztraucas par pilnīgi citām lietām.
Herems diezgan atklāti runāja par Krievijas draudiem un par to, kas Igaunijai jādara, lai tos novērstu. Viņš paziņoja, ka lai pilnvērtīgi aizsargātu Igaunijas teritoriju, būs jāspēj iznīcināt mērķi Krievijas teritorijā, kas izraisīja diezgan plašu diskusiju Igaunijā [3].
Viņš sociālajos tīklos atklāti komentēja militāro ekipējumu, reaģēja uz karavīru un politiķu pārmetumiem, iesaistoties sociālo tīklu diskusijās. Un visbeidzot, 50 gadus vecais Herems paziņoja, ka viņš atstās amatu priekšlaikus, otrā termiņa vidū, lai dotu iespēju jaunam komandierim laikus pārņemt vadības grožus un sagatavoties iespējamam karam.
Tikmēr, aprunājoties ar dienējošiem karavīriem, tā bilde NBS neizskatās tik rožaina, kā tiek publiski pasniegta. Ir vērojams vispārējs personāla trūkums, un drīz vienībās būs vairāk ekipējuma nekā personāla, kas ar to rīkosies. Pastāvīgi tiek radītas jaunas vienības, plānoti jauni ekipējuma iepirkumi, bet personāls nav nedz ministra, nedz NBS komandiera prioritāte.
Lai arī pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā personāls un NBS skaitliskā sastāva palielināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei un te ir neskaitāmi darbi, kas darāmi, līdz nonākam pie sieviešu obligāta iesaukuma valsts aizsardzības dienestā.
Satiekot neskaitāmus no NBS atvaļinātus karavīrus, vienmēr nākas uzklausīt neizpratni, kādēļ viņiem neviens nav paziņojis par viņu vietu NBS un kādēļ neviens viņus neaicina piedalīties mācībās. Bez rezervistu iesaukšanas nav iespējama NBS palielināšana, kā tas ir tajā pašā Igaunijā.
Tāpat jau pirmajā obligātajā iesaukumā bija jaunieši, kas ignorēja pavēstes un pat neieradās uz dienestu [4]. Tam visam būtu jāliek domāt par papildu pasākumu ieviešanu, lai neļautu jauniešiem izvairīties no dienesta.
Pretējā gadījumā, ja sāks nostabilizēties uzskats, ka no dienesta ir viegli izvairīties bez nopietnām konsekvencēm, sistēma tiks degradēta un atgriezīsimies 90. gadu obligātajā dienestā, kur dienēja tikai tie, kas bija par slinku, lai izvairītos no tā. Un tad sieviešu obligātais iesaukums vairs neko nerisinās.
Atliek vienīgi minēt, vai nebūtisku jautājumu izvirzīšana saistībā ar valsts aizsardzības dienestu ir politisks uzdevums vai Leonīda Kalniņa vēlme gremdēt nevēlamo valsts aizsardzības dienestu?
[2] – https://www.mil.lv/lv/zinas/nbs-vestijums-latvijas-sabiedribai
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
