Ko patiesībā dara un kam patiesībā kalpo NBS komandieris Leonīds Kalniņš?
Andris Uldis Smildziņš09.08.2024.
Komentāri (106)
Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā Nacionālo Bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš negaidīti paziņoja, ka, viņaprāt, valsts aizsardzības dienestā obligātai iesaukšanai būtu jāpakļauj arī sievietes, ar to nonākot pats pretrunās, jo piebilda, ka, viņaprāt, tomēr labākais ir brīvprātīgā pieteikšanās valsts aizsardzības dienestā.
NBS komandiera, kam šis nu jau ir pēdējais pusgads amatā, pēdējā laika publiskā komunikācija rada zināmas bažas par to, kādas īsti ir esošā NBS komandiera prioritātes un vai NBS komandieris vispār gatavo bruņotos spēkus iespējamam karam ar Krieviju un Baltkrieviju.
Vairāk izskatās, ka 67 gadus vecais ģenerālleitnants ir nolēmis piespēlēt un sniegt atbalstošu roku bezspēcīgajam aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (P), kas pats baidās paust pretrunīgus viedokļus un vienīgais, ko var, ir stāstīt, ka mums viss kārtībā un viss notiek, bet, kas notiek, to nedrīkst stāstīt.
Viss sākās vēl gada sākumā, kad negaidīti nevis aizsardzības ministrs vai pat ārlietu ministrs, kuru kompetencē ir lemt par Latvijas dalības starptautiskos līgumos un attiecībām ar sabiedrotajiem NATO politiskiem aspektiem, bet gan NBS komandieris paziņoja, ka izstāšanās no Otavas konvencijas, kas aizliedz kājnieku mīnu lietošanu, nav vēlama[1].
Turklāt NBS komandieris neminēja nevienu militāru argumentu, bet gan tikai politiskus, kam būtu jābūt ministra kompetencē, aizrunājoties līdz tam, ka nosauca valstis, kas nav pievienojušās konvencijai (ASV, Turcija, Izraēla utt.), par necivilizētām.
Tad sekoja slavenais NBS paziņojums[2], ka valstī viss mierīgi un iedzīvotāji ir tikpat lielā drošībā kā, ja atrastos Portugālē. Un tagad šis paziņojums par obligātu sieviešu iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā.
Jautājums vēl pirms gada tika plaši izdiskutēts Saeimā un vienīgie, kas to atbalstīja, bija “Progresīvie”. Bet pats Leonīds Kalniņš diskusijā par valsts aizsardzības dienestu vispār neiesaistījās, drīzāk lika saprast, ka neatbalsta valsts aizsardzības dienesta ieviešanu vispār un uzskata to par politiķu uzspiestu. Taču Kalniņš arī neizmantoja iespēju atkāpties no amata, ja jau nebija apmierināts ar politiķu lēmumiem.
Sekojot līdzi Igaunijas iekšējai diskusijai, jāsaka, ka tur nupat amatu atstājušais Aizsardzības spēku komandieris Martins Herems publiskajā diskusijā uzrunā un uztraucas par pilnīgi citām lietām.
Herems diezgan atklāti runāja par Krievijas draudiem un par to, kas Igaunijai jādara, lai tos novērstu. Viņš paziņoja, ka lai pilnvērtīgi aizsargātu Igaunijas teritoriju, būs jāspēj iznīcināt mērķi Krievijas teritorijā, kas izraisīja diezgan plašu diskusiju Igaunijā [3].
Viņš sociālajos tīklos atklāti komentēja militāro ekipējumu, reaģēja uz karavīru un politiķu pārmetumiem, iesaistoties sociālo tīklu diskusijās. Un visbeidzot, 50 gadus vecais Herems paziņoja, ka viņš atstās amatu priekšlaikus, otrā termiņa vidū, lai dotu iespēju jaunam komandierim laikus pārņemt vadības grožus un sagatavoties iespējamam karam.
Tikmēr, aprunājoties ar dienējošiem karavīriem, tā bilde NBS neizskatās tik rožaina, kā tiek publiski pasniegta. Ir vērojams vispārējs personāla trūkums, un drīz vienībās būs vairāk ekipējuma nekā personāla, kas ar to rīkosies. Pastāvīgi tiek radītas jaunas vienības, plānoti jauni ekipējuma iepirkumi, bet personāls nav nedz ministra, nedz NBS komandiera prioritāte.
Lai arī pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā personāls un NBS skaitliskā sastāva palielināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei un te ir neskaitāmi darbi, kas darāmi, līdz nonākam pie sieviešu obligāta iesaukuma valsts aizsardzības dienestā.
Satiekot neskaitāmus no NBS atvaļinātus karavīrus, vienmēr nākas uzklausīt neizpratni, kādēļ viņiem neviens nav paziņojis par viņu vietu NBS un kādēļ neviens viņus neaicina piedalīties mācībās. Bez rezervistu iesaukšanas nav iespējama NBS palielināšana, kā tas ir tajā pašā Igaunijā.
Tāpat jau pirmajā obligātajā iesaukumā bija jaunieši, kas ignorēja pavēstes un pat neieradās uz dienestu [4]. Tam visam būtu jāliek domāt par papildu pasākumu ieviešanu, lai neļautu jauniešiem izvairīties no dienesta.
Pretējā gadījumā, ja sāks nostabilizēties uzskats, ka no dienesta ir viegli izvairīties bez nopietnām konsekvencēm, sistēma tiks degradēta un atgriezīsimies 90. gadu obligātajā dienestā, kur dienēja tikai tie, kas bija par slinku, lai izvairītos no tā. Un tad sieviešu obligātais iesaukums vairs neko nerisinās.
Atliek vienīgi minēt, vai nebūtisku jautājumu izvirzīšana saistībā ar valsts aizsardzības dienestu ir politisks uzdevums vai Leonīda Kalniņa vēlme gremdēt nevēlamo valsts aizsardzības dienestu?
[2] – https://www.mil.lv/lv/zinas/nbs-vestijums-latvijas-sabiedribai
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
