Iesaki rakstu: 
Grūtības, ar ko saskaras Ukrainas bēgļi, cenšoties atrast dzīvesvietu, bija viegli paredzamas ikvienam, kurš sekoja līdzi bēgļu un integrācijas politikai Latvijā.
Bija skaidri zināms, ka:
- (jēgpilni) uzņemt 10 000 vai 40 000 bēgļu ir utopija;
- cilvēkiem nebūs, kur dzīvot;
- lielāko smagumu iznesīs NVO;
- valsts līmenī vienkārši nav stratēģijas, kā risināt mājokļu/integrācijas izaicinājumu.
Šī problēma ir simptoms plašākai problēmai, kas ietekmē ikvienu LV iedzīvotāju: sabiedriskā sektora īpašumā ir mazs dzīvojamais fonds, tāpēc sniegt ar mājokli saistītu sociālo palīdzību ir sarežģīti. To papildina politiskais uzskats, ka cilvēkiem pašiem ar visu jātiek galā.
Tāpēc arī tādās situācijās kā šī labākais, ko valsts/pašvaldība ātrumā spēj darīt, ir censties (monetāri) motivēt privāto sektoru, izmantot savu īpašumu, lai sniegtu palīdzību. Ja privātais sektors to dara, viss ir jauki, bet, ja ne, iestājas apjukums un stagnācija.
Latvija ir dzīvokļu īpašnieku nācija. Tas skan labi, tomēr, kā zināms, īpašums uzliek atbildību, ko ne vienmēr ir iespējams realizēt. Latvijas mājokļi mēdz būt sliktā kvalitātē, tomēr iedzīvotājiem trūkst līdzekļu (un/vai gribas) tos atjaunot.
Kvalitāti ietekmē arī pārapdzīvotība - relatīvi liels cilvēku skaits, dzīvo relatīvi mazos dzīvokļos. Šī ir Rīgas problēma, visticamāk, saistīta ar mikrorajonu bloku mājām. Un mazie dzīvokļi tieši ietekmē demogrāfiju - ģimenēm nav fiziskas telpas vairāk nekā 1-2 bērniem.
Turklāt pārvākties uz jaunu mājokli arī ir grūti. OECD simulācijas liecina, ka tikai 43% mājsaimniecību varētu atļauties jaunu hipotēku 50m2 dzīvoklim. Tajā pašā laikā kopš 2006. gada īres maksas ir pieaugušas par 60%, bet pirkt dzīvokli joprojām sanāk izdevīgāk!
Šo dažādo problēmu sakne ir rodama neizteiktajā priekšstatā, ka mājoklis primāri ir individualizēts ekonomisks aktīvs, nevis sociāls labums. Tāpēc valsts arī nemaz nav centusies formulēt politikas mērķus (piemēram, vai vēlamies lielāku īres tirgu? cik lielu?).
Maija sākumā Ekonomikas ministrija (EM) publicēja Mājokļu pieejamības pamatnostādnes. Šim vajadzēja būt pirmajam solim pretī šādai stratēģijai, tomēr, ņemot vērā, ka dokuments tika rakstīts teju divus gadus, rezultāts ir bēdīgs: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/d9854ae6-6adb-4f67-aff5-69e04ebe14c1
„Stratēģijā” nav noteikti mērķi; tajā nav noteiktas konkrēti atbalstāmās sociālās grupas (teikts tikai, ka tādas jānosaka); un ir ierakstīta utopiskā cerība, ka zemu cenu īres mājokļus finansēs pensiju fondi, bez skaidrojuma, kā šāda sistēma īsti strādātu.
Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir iesaistījusies īres mājokļu politikā, izstrādājot ideju par Mājokļu fondu (te vērts pievērst uzmanību, ka tādu grib veidot arī EM!). Tomēr fonda līdzekļi nebūs pieejami Rīgai! Pilsētai, kas šī fonda kapitālu daudzkāršotu.
Tāpēc #vissirslikti, bet vēlos vēl ieskicēt to, kā „Progresīvie” uzlūko šo problēmu, jo mūsu plašajā programmā mājokļu politikai ir veltīti divi punkti:
- sabiedriskā sektora dzīvojamā fonda palielināšana;
- bezpajumtniecības politikas izstrāde.
Ir nepieciešams būvēt jaunus īres mājokļus. Tam varbūt piekritīs visi, tomēr svarīgi ir saprast, KĀ to darīt. Lai nodrošinātu zemu īres cenu mājokļus, ir jāpārliecinās, ka uzbūvētie mājokļi paliek sabiedriskā sektora īpašumā.
Slovēnijas modelis (plašāk aprakstīts šajā pētījumā https://providus.lv/raksti/petijums-pieejami-ires-majokli-latvija-izaicinajumi-un-iespejas/) ir pievilcīgs:
- ir pašvaldības mājokļu aģentūra, kas pasūta būvniecību, ko izpilda privātais sektors;
- aģentūra menedžē dz. fondu, rindas, ja nepieciešams piesaista sociālos pakalpojumus, utt.
Protams, būvēt jaunus mājokļus ir ilgtermiņa projekts. Turklāt, piemēram, Rīgā 2011. gada dati liecina, ka 55 000 mājokļu ir tukši.
Te pastāv iespējas ar nodokļu politiku labāk balansēt sabiedrības intereses un indivīda tiesības. Tukšie mājokļi noderētu bēgļu krīzēs kā šī.
Bet jāatceras, ka mājokļi ir ne tikai ilgtermiņa, bet arī īstermiņa vajadzība. Cilvēkiem, kas cieš no vardarbības; vai bēgļi; vai eksieslodzītie, - jebkuriem cilvēkiem, kam ir bezpajumtniecības risks, jābūt pieejai īstermiņa risinājumam, kas nav patversme.
Mēs cerīgi skatītos uz "Housing First" jeb "Mājoklis vispirms" projektu, kas šogad tiks pilotēts vairākās pašvaldībās. Mājoklis ir pirmais solis uz stabilitāti un neatkarīgu dzīvi. Sabiedrība tikai iegūs, ja nodrošinās šādu atspēriena punktu jebkuram, kam ir vajadzība.
Kopsavilkumā, Latvijai ir nepieciešama proaktīva mājokļu politika, kas palielina sabiedriskā sektora dzīvojamo fondu. Tas palīdzēs risināt sociālas problēmas/krīzes, ļaujot privātajam sektoram apkalpot maksātspējīgo publiku. Alternatīva ir redzama tagad.
Pārpublicēts no Twitter.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
