Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar acīmredzot neveiksmīgo (diemžēl) militārā apvērsuma mēģinājumu Turcijā Pietiek šodien ekskluzīvi publicē šo fragmentu no nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas, kurš īsi izskaidro – ko Turcijai līdz šim ir devuši militārie apvērsumi, kāpēc tādi vispār notiek un kāpēc pašreizējais Turcijas prezidents uz tādu ir burtiski uzprasījies.

Līdz tam brīdim, kad pie varas nāca pašreizējā Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana partija, Turcijas ekonomiku un politiku lielā mērā kontrolēja laicīgā elite – ģenerāļi, ierēdņi un tiesneši, kuri, lai nu kādi arī būtu no godīguma un nesavtīuguma viedokļa, visā nopietnībā sevi uzskata par mūsdienu Turcijas pamatlicēja Ataturka mantojuma glabātājiem un kuriem diezgan kārtīgi nospļauties par konservatīvā un reliģiozā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Mūslaiku Turcijas vēsturē ir bijuši veseli četri militārie apvērsumi, kad armijai ir šķitis, ka demokrātiski ievēlētā vara sāk stūrēt kaut kādā ne īsti „ataturkiskā” virzienā. „Turcijā starp islāmu un demokrātiju ir noslēgta laulība. Šīs savienības bērns ir laicīgums. Reizēm bērns saslimst, un turku armija ir kā reiz tas ārsts, kas viņu glābj. Atkarībā no slimības smaguma mēs ievadām vajadzīgās zāles, lai bērns izveseļotos,” – šie vārdi pieder 1997. gada militārā apvērsuma autoram, toreizējam armijas ģenerālštāba priekšnieka vietniekam Čevikam Biram.

„Vajadzīgās zāles” reizēm ir izsniegtas arī diezgan kārtīgās devās. Stambulā es veltu gandrīz pusi dienas, lai savām acīm apskatītu kādu no pilsētas centra un iecienītajām tūristu takām patālu esošu celtni – ne ta pagodai, ne ta mongoļu cepurei līdzīgu būvi, kas ir piemiņas mauzolejs bijušajam Turcijas premjerministram Adnanam Menderesam, kurš 1959. gadā aviokatastrofā brīnumainā kārtā izdzīvoja, kā izrādījās, tikai tāpēc, lai divus gadus vēlāk tiktu pakārts.

Šis populists, kā nu mācēja, mēģināja demokratizēt valsti un liberalizēt ekonomiku, bet visi šie pūliņi 1960. gadā beidzās ar militāro apvērsumu valstij un gadu vēlāk – nāvi pie karātavām pašam Menderesam un diviem viņa valdības ministriem – ārlietu un finanšu. Cietumā viņš bija rūpīgi krājis miegazāļu tabletes, lai tās apēstu visas reizē un tādējādi izbēgtu no necienīgās nāves pie karātavām, – par pakāršanu viss jau bija skaidrs. Bet nekā – viņu pēdējā mirklī izglāba, izpumpēja kuņģi un uzmeta kaklā cilpu.

Cita starpā Menderesa vaina tika saskatīta arī 1955. gadā Stambulā notikušo slaktiņu, kas daudz neatšķīrās no 1453. gada pilsētas ieņemšanas. Britu armija pameta Kipru, Grieķija gatavojās pārņemt visu salu, bet tajā brīdī Grieķijas Saloniku pilsētā kāds indivīds – it kā turku specdienestu aģents – iemeta granātu mājā, kurā bija dzimis Ataturks. Sekas bija grandiozi grieķu (un pie reizes arī armēņu) grautiņi virknē Stambulas rajonu – ar izlaupīšanām, izdemolēšanām, izvarošanām un visu pārējo, kas nu piederas šādam komplektam.

Tiesa, kā gluži pamatoti atzīmēja vēl viens slavens turks Suleimans Demirels, tu vari pārņemt varu ar durkli, bet tu nevari uz tā sēdēt. Laiki mainījās, valsts uzskati arī, un 1990. gada rudenī, Menderesa nāves soda divdesmit devītajā gadadienā Turcijas parlaments viņu reabilitēja, sekoja viņa mirstīgo atlieku pārvešana no īpašās „cietuma salas” Marmora jūrā un apglabāšana šajā Stambulas nomalē. Toreizējais premjers Turguts Ozals, kurš atklāja Menderesa mauzoleju, tagad pats ir apglabāts netālu no viņa kapavietas.

Laiki ir mainījušies, taču ikvienam turku vīrietim divdesmit gadu vecumā joprojām uz pusotru gadu jādodas dienēt armijā: protams, kā visur no dienesta ir iespējams izvairīties, taču tādā gadījumā var rasties problēmas ne tikai ar darba, bet arī ar sievas atrašanu, – tik nopietni šeit lielākoties uztver dienestu armijā. Militārajās skolās programma joprojām ir tā pati, un nākamie armijas komandieri joprojām sevi uzskata par laicīgās, no reliģijas lietām attālinātās valsts sargiem un aizstāvjiem.

Tiesa, likumīgi ievēlētā valsts vara nu ir spējīgāka sevi no šiem aizstāvjiem pasargāt un pēdējos gados ir tiem diezgan pamatīgi apvīlējusi zobus, – un te nu mēs nonākam pie Redžepa Tajipa Erdogana, kurš jau bērnībā savā puiku bariņā bijis zināms ar to, ka vienmēr sitis pirmais.

Vēl deviņdesmitajos gados Erdogans bija zināms kā pietiekami kaismīgs musulmanis, kurš tāpat nesarokojās ar sievietēm, nelietoja alkoholu un nicināja Eiropas Savienību. Viņš strādāja Stambulas transporta pārvaldē un, ļoti iespējams, tur strādātu vēl joprojām, ja vien boss nebūtu licis Redžepam nodzīt piecmilimetrīgās ūsiņas, kādas nepiestāvot ierēdnim laicīgā valstī. Redžeps atteicās, aizgāja no darba un metās politikā, uzvarot Stambulas mēra vēlēšanās.

1996. gadā Erdogana garīgais un politiskais boss – jau pavisam patrakais „hodža” Nekmetins Erbakans kļuva par premjeru, taču ātri vien savārīja tik daudz visvisādu islāmistisku ziepju, ka jau gadu vēlāk armija sarīkoja visnotaļ mierīgu militāro apvērsumu un „hodžu” bez mazākās pretošanās patrieca. Šajā brīdī, pēc visa spriežot, Erdogans saprata, ka ar atklātām islāma valsts un šariāta idejām Turcijā varu neiegūs un nenoturēs, – nāksies vien izlikties par nedaudz citādu cilvēku.

Viņš pat bija ticis pie desmit mēnešu ilga cietumsoda (nosēdēja gan tikai četrus) par dzejoļa noskaitīšanu, ko tiesa atzina par tādu, kas aicina uz reliģisku karu. Nekā jau šajā dzejolī nebija – „mošejas – mūsu kazarmas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu kinžali, īstenticīgie – mūsu kareivji”, taču Turcija bija (un ir) tāda zeme, kur, lai „iesēstos”, pietiek arī ar dzejoli. Ir versija, ka tā bija viena no pēdējām reizēm, kad Erdogans teica to, ko patiešām domā un jūt. Pēc tam viņš sāka maskēties aizvien labāk un labāk.

Pirmajos gados Erdogans patiešām izlikās tā, ka prieks skatīties: paziņoja, ka viņa partija pēc noskaņas esot kristīgo demokrātu analogs, kurdiem ļāva publiski runāt savā valodā un atvērt kurdu skolas, sarīkoja pirmo publisko konferenci par armēņu genocīda jautājumiem, visādi izrādīja savu orientāciju uz Eiropu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Bija gan ļaudis, kas jau uzreiz bija bažīgi – izsakoties jau pieminētā Vitolda Šablovska vārdiem, piemēram, tie, kuri politiķus atšķir pēc ūsām. Šis raksturojums, kas vienlaikus apraksta Turcijas kopējo politisko spektru, ir tik jauks un precīzs, ka atļaušos to citēt pilnībā: „Visgarākās ir naconālistiem. Nedaudz īsākas – sociālistiem. Visīsākās – islāmistiem.

Nacionālistiem ūsas ir apcirptas virs augšlūpas un ļoti koptas. Galiņi nokarājas uz leju. Pakava formā tās nokarājas tur, kur beidzas seja un sākas kakls. Viņu partija saucas MHP – Nacionālistiskās rīcības partija. Viņu vidējais vēlētājs sapņo par stipru Turciju un nepieņem ideju par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atpūtā viņš brauc tikai uz turku kūrortiem un niknopjas, ka tur ir tik daudz ārzemnieku.

Sociālistiem zem deguna ir aizkariņš, kas krīt uz zobiem. Ja to nekopt, tas lien mutē. Vēlētāji viņus mīl. Vislielāko sociālistisko partiju nodibināja pats Ataturks. Šī partija saucas CHP – Republikāniskā tautas partija. Tās vidējais vēlētājs neiet uz mošeju, dzet alkoholu un brauc kā uz Rietumiem, tā uz turku kūrortiem.

Bet visvairāk no visiem savas ūsas kopj islāmisti. Viņiem ūsām atvēlēts tieši tik daudz vietas, cik nolikusi dabas māte. Islāmisti nēsā ūsas, kas nav garākas par pieciem milimetriem. Islāmisti pēdējā pusgadsimta laikā ir zaudējuši visās iespējamās vēlēšanās. Turki baidījās, ka viņi ieviesīs šariāta – reliģisko tiesību likumu, kas balstās uz Korānu. Nodalīs Turciju no Eiropas un pietuvinās Irānai.

AKP – Taisnīguma un attīstības partijas vidējais vēlētājs dod priekšroku piecmilimetru ūsām, bet viņa sieva nēsā lakatu ap galvu. Viņš neieredz Eiropu, vairās no alkohola un atbalsta pēršanu par laulības pārkāpšanu. Tieši tāpēc pasaule pamira, kad vēlēšanās Turcijā uzvarēja džentlmeņi ar piecmilimetru ūsiņām. Viņu līderis arī ir Redžeps Tajips Erdogans...”

Izprast to, ko Turcijā dara Erdogans, kā tas novērtējams un pie kā tas var novest, nebūtu viegli pat krietni vienkāršākā zemē, – kur nu vēl šādā te, kas tradicionāli vibrē starp Austrumiem, Rietumiem un vēl nezin ko, tā īsti nepiederot ne šur, ne tur, ne vēl kaut kur citur. Un kas gan to ilustrēs labāk nekā stāsts par hidžabu – jūs taču jau zināt, kas ir labais, sliktais un vispār hidžabs kā tāds. Turcijas gadījumā runa ir par lakatiņu.

Viena no Ataturka mantojuma sastāvdaļām ir – islāmiskā klasiskā galvas lakata valkāšana mācību iestādēs un valsts iestādēs ir aizliegta, jo modernajā, sekulārajā, islāma reliģijas stingri nodalītajā turku valstī tādam nav vietas. Un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās patiešām labi – nav ko te valstī ļaut izplesties visādām islāma prasībām, par kurām absolūti precīzs teiciens par mazā pirkstiņa padošanu velnam.

Taču, ja tā paraudzīties nedaudz atpakaļ, izrādās, ka hidžaba nēsāšanu universitātēs aizliedza drīz pēc kārtējā militārā apvērsuma 1980. gadā, tad to atļāva, tad atkal aizliedza. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Ka tās turcietes, kuras bija pa īstam islāmticīgas un iziešanu ārpus mājas bez lakata neiedomājās, bija spiestas vai nu doties mācīties uz ārvalstīm vai arī – ja bija trūcīgas – tikai šī iemesla dēļ vienkārši palikt bez augstākās izglītības.

2000. gadā turku studente Nuraja Bezirgana ar lakatu galvā ieradās uz augstskolas izlaiduma eksāmenu, tiesa viņai piesprieda sešus mēnešus cietumā par traucēšanu citu personu izglītībai, – un vai arī tas joprojām izskatās tikpat pareizi, ka demokrātiskā valstī kādam var vienkārši tāpat aizliegt valkāt galvas lakatu? Tad varbūt lakats ir nevis brēcošs dzimumu nevienlīdzības un atpalicības, bet gan sieviešu tiesību ierobežojumu simbols? Viltnieks Erdogans, kuram ar visu viņa tieksmi uz autoritārismu vienalga nepārtraukti nākas lavierēt, lai saglabātu vairākuma atbalstu, saka – savas meitas viņš aizsūtījis mācīties Amerikā, un tur viņas drīkst valkāt lakatu...

Tāpat kā šajā jautājumā ar neskaitāmos citos, kas tā vai citādi saistīti ar islāmu, Turcijas valsts vara nodarbojas ar nepārtrauktu balansēšanu, nebūdama ne īsti laicīga, ne īsti reliģiska. „Valsts nevar būt īsti sekulāra, ja tā ik mēnesi maksā algas sešdesmit tūkstošiem imamu un nosaka viņu iknedēļas piektdienu lūgšanu saturu, reizēm pat līdz pēdējam vārdam. Šis kuriozais paradokss atspoguļojas sabiedrībā, kur sekulārisma aizstāvji pastāv uz valsts kontroles saglabāšanu pār reliģiju, uzskatot, ka tūkstoš trīssimt gadus seni islāma likumi un sociālais diktāts ir nesavienojami ar modernu plurālistisku demokrātiju. No otras puses, islāmisti dod priekšroku liberālākai attieksmei, kas patiešām nodalītu reliģiju no valsts,” konstatē Vitolds Šablovskis.

Turcijā ir īpašs Reliģisko lietu direktorāts, kurš ļoti stingri un cieti kontrolē visu, kas saistīts ar islāmu valstī, – taču tas, maigi izsakoties, ne vienmēr izdodas. Bija, piemēram, tāds turku humorists, Krimas tatārs pēc tautības – Azizs Nesins, kuram patika izsmiet turku realitāti. 1993. gada jūlijā viņš piedalījās alavītu kultūras pasākumā par godu kādam viduslaiku dzejniekam, un viss beidzās ar to, ka satrakotu islāmistu pūlis ielenca viesnīcu, kur bija patvērušies pasākuma dalībnieki, un to ar saucieniem “Allah Akbar!” aizdedzināja, policijai faktiski neiejaucoties. Trīsdesmit septiņi cilvēki ugunsgrēkā gāja bojā, pats Nesins palika dzīvs tikai tāpēc, ka viņu laimīgā kārtā izglāba ugunsdzēsēji – pats viņš apgalvoja, ka tie viņu noturējuši par vietējo policijas priekšnieku, bet, aptvēruši patiesību, šo nedaudz iebukņījuši...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Iedzimtais grēks

FotoNevaru apgalvot, ka Latvijā opozīcija ir daudzskaitlīga. Šai rakstā nevēlos diskutēt par to, kas vispār ir opozīcija, kuri no tā sauktās opozīcijas atšķiras no pozīcijas tikai ar to, ka ir palikuši ārpus strīpas. Gribu parunāt par būtību, ielūkoties problēmā un rast tai risinājumu.
Lasīt visu...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

Neiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par...

Foto

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

Dažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija),...

Foto

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

Tā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli...

Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...