Koalīcijā briest aizvien lielāka neapmierinātība ar Kariņu, valdības gals, visticamākais, nav aiz kalniem
Pietiek lasītājs26.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ne vien sabiedrībā, kā rāda socioloģisku aptauju reitingi, bet arī koalīcijas partiju vidū jau ilgāku laiku briest neapmierinātība ar partijas Jaunā Vienotība (JV) pārstāvja, premjera Krišjāņa Kariņa darbu. Šaubas par K.Kariņa turpmāku atrašanos valdības vadītāja amatā radot ne vien viņa haotiskums un bailes uzņemties atbildību, bet arī nespēja piedāvāt risinājumus Covid-19 radītās krīzes risināšanai.
K.Kariņa valdību no tās krišanas faktiski glābj fakts, ka pašreizējā koalīcijā nav kopīgas izpratnes, kurš varētu būt jaunais premjers. Politiskajos kuluāros ir diskusijas par to, vai valdības vadītājam būtu jānāk no citas koalīcijas partijas vai tomēr valdības vadīšanu varētu uzņemties persona, kas ir ārpus Saeimas partiju kandidātu loka.
Neapmierinātība ar premjera K.Kariņa vadības stilu, viņa nespēja atrast un piedāvāt risinājumus uzvirmoja jau pērn rudenī. Plānus aizstāt K.Kariņu ar pragmatiskāku un ne tik haotisku valdības vadītāju izjauca skandāls partiju apvienībā Attīstībai/Par saistībā ar bijušā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces tā saukto Rīgas domes automašīnu caurlaides lietu.
J.Pūce bija noskatīts kā K.Kariņa pēctecis un nākamais valdības vadītājs, un pēc viņa "noairēšanas" koalīcijā bija iestājies nosacīts miers. Tomēr līdz ar Covid-19 otrā viļņa eskalāciju, kā arī valdības vadītāja un viņa kolēģa, finanšu ministra Jāņa Reira nespēju rast sabiedrībai saprotamus risinājumus koalīcijas partneru neapmierinātība uzņēmusi apgriezienus.
Partija Jaunā Vienotība gan uz partneru noskaņojumu mainīt premjeru cenšas raudzīties sev ierastajā stilā, uzsverot, ka bez K.Kariņa nav citu premjera kandidātu, lai esošās koalīcijas ietvaros izveidotu jaunu valdību.
Taču eļļu gruzdošajai partiju neapmierinātībai ar K.Kariņa haotisko vadības stilu šonedēļ pielēja viņa tikšanās ar valsts prezidentu Egīlu Levitu, pēc kuras abi vienoti piedraudēja ar ministru demisijas prasīšanu, ne vārda nebilstot par paša premjera vai valsts prezidenta kļūdām valsts vadībā.
Lai arī kuluāros izskatīti vairāki varianti, kā saglabāt K.Kariņa valdību, tai skaitā atsevišķu ministru nomaiņa, tagad dienaskārtībā kā ticamākais scenārijs ir premjera K.Kariņa un viņa vadītās valdības demisija, lai izietu no krīzes un pārtrauktu haosu valdībā.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
