Kolaboracionista Krastiņa ordeņa anulēšanas divas puses

No vienas puses, nav šaubu, ka okupācijas varas iestādes "pārveidoja" Latvijas tiesu sistēmu saskaņā ar PSRS Tiesu sistēmas likumu (1940. gada 11. novembra Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrets par Latvijas PSR tiesu sistēmas pārveidošanu). Tādēļ darbs Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesneša amatā, neapšaubāmi, ir sadarbība ar okupācijas varas iestādēm. Šāda tiesneša dalība politiskās lietās acīmredzami nāca par labu okupantu interesēm un kaitēja neatkarīgajai Latvijai, ņemot vērā tās valstiskās nepārtrauktības doktrīnu.

Tiek pieņemts arī šīs sadarbības brīvprātīgais raksturs. Līdz ar to no doktrinārās tipoloģijas viedokļa profesora Krastiņa darbs par Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesi un viņa dalība spriedumu pasludināšanā politiskās lietās ir individuāls, brīvprātīgs, adaptīvs, nosacīts, birokrātisks kolaboracionisms (definīcija tiks sniegta turpmāk).

No otras puses, atjaunotā Latvijas valsts sākotnēji bija ļoti liberāla savā pieejā iepriekšējā režīma varas pārstāvju sodīšanai (kā to trāpīgi formulēja Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš, kurš pārstāvēja Saeimas Satversmes tiesas sēdē lietā Nr. 2000-03-01).

Piemēram, ar Augstākās padomes 1991.gada 23.augusta lēmumu "Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā" 5.pantu" piederība pie Latvijas Komunistiskās partijas nav pamats cilvēktiesību ierobežošanai, diskriminācijai un vajāšanai," lai gan pati Komunistiskā partija tika dēvēta par "formālo robežšķirtni, grāvi starp tautu un okupācijas režīmu".

Ārvalstu pētnieki šo situāciju dēvē par "kolaborantu amnestiju", kad kriminālvajāšana netika uzsākta politisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ, politiskas vienošanās rezultātā, tieslietu sistēmas nespējas nodrošināt kolaboracionistu saukšanu pie atbildības vai kā piemērotu mehānismu viņu reintegrācijai sabiedrībā. Tādējādi Krastiņa kunga rīcība tagad drīzāk ir "vēstures, nevis tiesas jautājums" vai plašā nozīmē juridiska vērtējuma jautājums (līdzīgi kā Izraēlas tiesas vadītāja Olšana argumentācija bijušā ebreju policijas komandiera Hirša Berenblata lietā vāciešu okupētajā teritorijā).

Mācība nākotnei

Vienlaikus šis gadījums ļauj mums raudzīties uz šādiem mūsu valsts riskiem no nākotnes perspektīvas. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā pašreizējos izaicinājumus Latvijas drošībai. Krievijas agresija pret Ukrainu ir kļuvusi par atbilstošu "uzmanības detonatoru" šai problēmai daudzu valstu likumdevējiem un zinātnieku aprindām no dažādiem pasaules reģioniem, un galvenokārt Eiropas, kuras pašreizējā pieredze ir ļoti tāla laikā un aizsākās Otrā pasaules kara laikā.

Tā neatspoguļo mūsdienu karadarbības principus un praksi, tostarp tos, ko nosaka komunikāciju tehnoloģiju attīstība un ar to saistītā ienaidnieka propagandas un informācijas aktivitāšu efektivitāte. Radikālas tehnoloģiskas pārmaiņas neļauj uzskatīt tradicionālos risinājumus par pietiekamiem attiecībā uz noziegumiem pret valsts drošību. Tāpēc miera laiks jāizmanto, lai veiktu analīzi un pētījumus par nepieciešamību grozīt valsts tiesību aktus, lai pilnībā kriminalizētu sadarbību kara laikā. Galu galā tam vajadzētu kalpot pašu pilsoņu interesēm, kuri var palikt okupētajā teritorijā, lai viņiem būtu precīzi norādījumi par to, kas ir pieļaujams vai pamatots no pienākuma viedokļa pret savu valsti.

Šādai analīzei labs palīglīdzeklis ir paša profesora un viņa aizstāvju publiski paustie argumenti. Patiesībā šeit ir izvirzīti visi galvenie kolaboracionisma doktrinālie jautājumi, proti, (a) tiesiskā regulējuma atpakaļejoša spēka neesamība, (b) lojalitātes jēdziena nozīme un (c) attiecīgo aizstāvības argumentu piemērojamība piespiešanas vai atbildību mīkstinošu apstākļu gadījumā.

Būs jālemj pašiem

Starptautiskās tiesības neizšķir tādu personu kategoriju kā "kolaboracionisti" un nedefinē terminu "sadarbība ar ienaidnieku". Tās aprobežojas ar noteiktu metožu izmantošanas aizliegumu valstīm, kas ir bruņota konflikta puses vai okupē citu valsti, tostarp fiziskas vai morālas piespiešanas aizliegumu, kā arī pilsoņu lojalitātes pienākuma pret savu valsti ievērošanu. Tajā pašā laikā pašas starptautiskās tiesības neaizliedz pilsoņiem brīvprātīgi pārkāpt lojalitātes pienākumu, un kolaboracionistu atbildības jautājums faktiski tiek atstāts valsts likumdevēju ziņā.

Līdz ar to tieši valsts likumdevējam ir jānošķir darbības, kas kvalificējamas kā noziedzīga aktīva ienaidnieka atbalstīšana, no mijiedarbības ar okupācijas spēkiem, kas ir tikai sadzīve un izdzīvošana.

Mūsdienu zinātniskajā literatūrā ar terminu "kolaboracionisms" tiek saprasta jebkura okupēto teritoriju iedzīvotāju apzināta un brīvprātīga sadarbība ar okupācijas varas iestādēm neatkarīgi no iemesliem, kas pārkāpj lojalitātes pienākumu pret dzimteni un tādējādi tai kaitē un nāk par labu okupanta interesēm. Brīvprātīgais raksturs atšķir kolaboracionismu no sadarbības, ko piespiež okupants.

Ārvalstu doktrīna izriet no tā, ka "kolaboracionisms ir uzvedības veids, kas rodas tikai okupētajās teritorijās un izpaužas okupācijas laikā", norādot uz šāda veida nelikumīgas uzvedības plašāku tvērumu salīdzinājumā ar nodevību (lai gan šis jautājums joprojām ir strīdīgs).

Piemēram, Polijas pētnieki ir atzinuši, ka nodevības noziegums aptver kolaboracionistu rīcību tikai ierobežotā mērā, norādot, ka vainīgā darbības mērķis būtiski ierobežo šī nozieguma elementa piemērošanu kolaboracionisma sodīšanai. Tiek atzīmēts, ka kolaboracionisti savas rīcības iemeslus skaidro dažādi, ne vienmēr atzīstot ārvalsts uzbrukumu kā naidīgu agresiju un līdz ar to savu rīcību kā darbības, kas vērstas pret viņu dzimteni. Sodot nodevību, arī subjektīvais sastāvs ir ierobežots, jo atbildības piemērošana bezvalstniekiem un ārzemniekiem (īpaši okupētājvalsts pilsoņiem) ir problemātiska. Latvijai ar tās nepilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju ar Krievijas pasēm armiju tas ir īpaši kritiski.

Ko dara kaimiņi

Latvijas Krimināllikuma 80., 81-1., 95-1. panta un citu normu analīze apstiprina diskusiju par nepilnībām tiesiskajā regulējumā attiecībā uz atbildību par kolaboracionismu, ņemot vērā esošos noziegumu pret valsti elementus. Piemēram, lai izvairītos no šādiem konfliktiem, Lietuvas likumdevēji savā Kriminālkodeksā (120. pants) tieši paredzēja kolaboracionistu atbildību. Vienlaikus Ukraina atzina sava tiesiskā regulējuma pielāgošanas kara laika apstākļiem šajā jautājumā nepietiekamību tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada februārī, papildinot savu Kriminālkodeksu ar 111-1. pantu par atbildību par kolaboracionismu dažādās formās, jo īpaši izglītības, vadības, militārā dienesta, propagandas un tiesiskuma jomā.

Lai gan šķietami Lietuva un Ukraina joprojām ir atsevišķi piemēri Eiropā ar atsevišķa nozieguma sastāva noteikšanu kolaboracionistu nelikumīgo darbību kvalificēšanai, to pieredzes pārņemšana mūsu likumdošanā mūsdienu apstākļos šķiet ārkārtīgi nepieciešama. Nākotnē tas varētu palīdzēt izvairīties no strīdiem par likuma retrospektīvu piemērošanu un būtībā novērst "profesora Krastiņa kāzusa" atkārtošanos.

* biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes doktorants

Novērtē šo rakstu: