Kolaboranta Vonsoviča spriedumi: par līdzdalību grupveida izvarošanā – īpaši mīksti sodi
PIETIEK16.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pietiek turpina pārpublicēt jaunajā grāmatā „Kolaborants” publicētos spriedumus, ko okupācijas gados taisījis padomju kolaborants - Latvijas PSR Rīgas pilsētas Kirova rajona tiesas tiesnesis, tagadējais miljonārs un „politiskajai elitei” pietuvinātais advokāts Romualds Vonsovičs.
1986. gada 18. jūlijā Latvijas PSR Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesnesis Romualds Vonsovičs par grupveida izvarošanu tiesāja nekur nestrādājošo 1968. gada 4. maijā dzimušo un palīgskolas 8 klases pabeigušo Žoržu R., Rīgas Vagonu depo atslēdznieku, 1968. gada 19.jūlijā dzimušo Nikolaju F., 1966. gada 31. oktobrī dzimušo un nekur nestrādājošo bezpajumtnieku Igoru A., 1968. gada 8. martā dzimušo 723. celtniecības montāžas vilciena betonētāju Staņislavu R., 1968. gada 28. februārī dzimušo Oļegu M., kā arī divas profesionāli tehnisko skolu audzēknes – 1969. gada 16. decembrī dzimušo Irinu K. un 1970. gada 11. jūlijā dzimušo Ingu K.
Jaunieši alkohola reibumā Žorža R. dzīvoklī grupā bija izvarojuši puiša paziņu, 1967. gada 28. martā dzimušu meiteni, kura atradās tā paša dzīvokļa citā istabā. Vispirms Irina K. un Inga K. iegāja pie meitenes, lika izģērbties, sita viņai un drēbes aiznesa prom. Tad istabā ienāca visi puiši, un vairāki no viņiem pēc kārtas izvaroja meiteni, kuru pārējie pieturēja, lai viņa nepretotos.
Sadusmojies, ka viņam dzimumakts nav izdevies no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, Žoržs R. nozaga meitenes pulksteni un ķēdīti un izmeta pa ceturtā stāva logu. Tādējādi notika ne tikai grupveida izvarošana pēc iepriekšējas norunas, bet arī zādzība, turklāt meitenei tika nodarīti viegli miesas bojājumi.
Taču padomju tautas tiesneša R. Vonsoviča ieskatā šis grupveida noziegums nekādus īpaši smagos sodus pelnījis nebija. Jauniešiem piesprieda divus vai trīs gadus cietumā, bet abām jaunietēm – trīs gadu cietumsodu, no soda izciešanas atbrīvojot un nosakot divus gadus ilgu pārbaudes laiku.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
