Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izņēmumu nav. Pašlaik neskaidra nākotne ir visiem. Tā ir neskaidra visām rasēm un nācijām. Nākotne ir pārvērtusies par savdabīgu bezdibeni planētas iedzīvotājiem. Nākotnes bezdibeņa malā stāv visa cilvēce. Visas cilvēces kolektīvā nākotne ir neskaidra.

Cilvēces vēsturē tāds stāvoklis ir pirmo reizi. Pirmo reizi cilvēce funkcionē kā socioloģiski vienots veselums. Pirmo reizi cilvēce saskaras ar analoģiskām sociālajām problēmām. No to risinājuma būs atkarīgs planētas sociuma liktenis.

Turklāt šīs problēmas ir jārisina kopīgiem spēkiem. Augstprātīgi ignorēt kolektīvo pieeju un individuāli atstāt nākotnes bezdibeņa malu, egoistiski formējot tikai savu rītdienu, acīmredzot neizdosies nevienai rasei un nācijai. Izdosies tikai imitēt individuālo pieeju, nesasniedzot patiesu laimi un eksistenciālo pilnvērtību.

Bet tās ir tikai skaistas retoriskās frāzes. Diemžēl šodien ir sastopama konkrēta darbība, rūpējoties tikai par sevi. Jau labu laiku ir nepārprotami redzami atsevišķu nāciju centieni veidot tikai saviem pilsoņiem saulainu nākotni, daudz nerēķinoties ar pārējo nāciju sociālajām interesēm. Turklāt citu nāciju dzīves telpu pārvēršot par drausmīga haosa, ģeopolitiskās okupācijas un dabas resursu izzagšanas zonu.

Pašaizsardzībai tiek veidoti melni makroreģioni. Tos haotizē, lai varētu vieglāk kontrolēt un ekspluatēt. Haotizācijas programmā ietilpst nākotnes ideālu retušēšana. Ja cilvēku apziņā ir aizkrāsoti nākotnes ideāli, tad viņi zaudē jebkādu dzīves jēgu un ērti pakļaujas haotizācijas tehnoloģijām.

Mums tas ir ne tikai labi saprotams, bet arī fiziski rūgti pazīstams. Arī mēs esam ģeopolitiski okupēti un tiekam nemitīgi apzagti. Par mums neviens nerūpējas, kā arī mums pašiem neļauj par sevi rūpēties pilnā mērā.

Protams, var apspriest jautājumu, vai vispār esam spējīgi par sevi rūpēties bez citu līdzdalības. Tas mums vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Arī tagad mēs savu dzīvi esam noveduši līdz tādam līmenim, ka mūsu nākotne ir atkarīga no citu interesēm un žēlsirdības.

Tā ir bezizeja. No kāda gaidīt žēlsirdību kolektīvās nākotnes bezdibeņa malā ir ļoti naivi un bezcerīgi. Patiesi lolota žēlsirdība nav praktiski iespējama. Turklāt žēlsirdības gaidīšana nepiestāv stiprām dvēselēm un nedara godu nevienam etnosam.

Līdz šim pret mums visnecienīgāk ir izturējušies vācieši un amerikāņi. Vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris ir Vācijas arhīvos atradis fašistu plānus mūs iznīcināt kā nevērtīgu tautu. Tas notiktu pēc fašistu uzvaras II Pasaules karā.

Hitlers bija uzdevis stratēģiski gādāt par iekaroto tautu un zemju apsaimniekošanu Austrumu okupēto teritoriju valsts ministram Alfrēdam Rozenbergam. No viņa attieksmes lielā mērā bija atkarīga mūsu tautas nākotne pēc kara.

Kā zināms, Rozenbergs ir „mūsējais”. Viņš dzimis Igaunijā, mācījies Rīgā. Ziņojumos fīreram viņš salīdzina igauņus un latviešus. Vadās no savas pieredzes. Igauņi tiek raksturoti kā prasmīga, taupīga un visādā ziņā godīga tauta. Savukārt latviešiem esot nepilnvērtības komplekss. Viņi nav pelnījuši reiha saudzīgi organizētu nākotni. To ir pelnījuši tikai igauņi.

Amerikāņi savu draudzīgo vērtējumu noformēja oficiālā veidā, publiski kauninot mūs kā mazus bērnus vai neglābjamus plānprātiņus. Bet galvenais – nekautrīgi un kundziski iejaucoties mūsu iekšpolitikā.

Tautas vēsturē netiks aizmirsta ASV vēstnieces Ketrīnas Beilijas runa Latvijas universitātē 2007.gada 16.oktobrī. Vēstniece nediplomātiski skarbā formā kritizēja visas mūsu jaunlaiku klasiskās vājības – korupciju, zagšanu, tiesiskuma trūkumu, oligarhu kundzību, banku kriminālo darbību, politiskās varas aplamības utt.

Vēstnieces kopējais objektīvais secinājums bija bargs – mēs netiekam galā ar savu valsti. Latvijā tagad vara esot daudz vājāka nekā padomju laikā. Tāpēc lietpratīgas un stingras varas trūkums apdraud valsts brīvību un valsts nākotnes izredzes.

Elitāras tautas statuss mums bija Padomju Savienībā. Mūs cienīja, mīlēja, apbrīnoja, atdarināja, izvirzīja kā paraugu pārējām padomju tautām. Nepārtraukti slavēja mūsu mākslu, zinātni, rūpniecību, lauksaimniecību, zvejniecību. To šodien daudzi nostalģiski atceras. Arī šo rindu autors nav aizmirsis, ar kādu patiesu cieņu izturējās pret mūsu zinātni. Mums bija viens no lielākajiem zinātniskajiem potenciāliem Austrumeiropā.

Taču daudzi par to negrib dzirdēt. Pirmkārt un galvenokārt negrib dzirdēt tie, kuri var tikai naivi cerēt kādreiz iemantot elementāru cieņu ES tautu kolektīvā. Neslēpsim – viņu cerības nekad nepiepildīsies. Rietumu sirds dziļumos mēs vienmēr paliksim „barbari” tāpat kā visi pārējie Romas impērijā neietilpstošie etnosi, kuri tika kristīti (visbiežāk ar spēku) apmēram 1000 gadus vēlāk nekā „īstie eiropieši”.

No Austrumeiropas „barbaru” valstīm pašlaik Krievija ir sapratusi sava nacionāli oriģinālā vēsturiskā projekta nepieciešamību, lai nevajadzētu neziņā mūžīgi mīņāties nākotnes bezdibeņa malā.

Pēc PSRS sabrukuma arī Krievija dumji traucās uz „Eiropu”. Taču tai parādīja trīspirkstu kombināciju. Uzskata, ka tas konkrēti notika 2004.gadā. Krievijai nekad nebūs vieta Rietumu kopējā mājā. To Krievijas valstsvīriem pateica skaidri un nepārprotami. Krievijas politiskā un intelektuālā elite tūlīt prata izdarīt attiecīgos secinājumus un sākt veidot savas mājas atbilstoši savas nācijas kultūras vajadzībām.

Tas nav viegls ceļš. Nav viegli otrā rītā atsacīties no gadsimtiem ilgā vesternizācijas kārdinājuma. Krievija ceļu uz Eiropu, kā atceramies, „cirta” arī caur baltu apdzīvoto teritoriju. Krievijas vēsturē bija vairākas intensīvas vesternizācijas kampaņas. Visjaunākā kampaņā bija PSRS un sociālisma sistēmas sagraušana „perestroikas” viltīgajā aizsegā. „Perestroika” principā bija vesternizācijas kampaņa.

Šodienas Krievijas ērglim pagaidām ir trīs galvas. Pirmajā galvā dominē etatiska ideoloģija, akcentējot valsts lomu ekonomikā, izglītībā, veselības aizsardzībā un citās sociālajās sfērās. Otrajā – nacionālās varenības retorika, trešajā – neoliberālisma murgi. Par laimi krievu elite paškritiski atzīst šizofrēnisko situāciju. Uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no murgojošās trešās galvas.

Tādās reizēs sentimentāli saka, ka cerības ir laba lieta un cerības nevienam nevar atņemt. Nevar atņemt cerības arī kolektīvās nākotnes (šajā gadījumā – Eiropas un ES neskaidrās nākotnes) bezdibeņa malā stāvošajiem „eiropeiskajiem” Eiropas antropoloģiski mazvērtīgās nomales faniem ar cūciski apsmērētu ķermeni un riņķiem degunā, ausīs un ģenitālijās.

Kā jau minēju, pašlaik neskaidrā nākotnes aina tomēr mums visiem ir kopēja. Līdz šim tikai mūsdienu daži demogrāfi pret cilvēci ir izturējušies kā pret vienotu sistēmisko veselumu. Planētas iedzīvotāju dzimstības un mirstības problēmas viņi aplūko visas cilvēces kontekstā, bet nevis tikai atsevišķu tautu mērogā. Tā tas notiek pašreizējās demogrāfiskās pārejas analīzē.

No XX gs. 60. gadiem uz mūsu planētas ļoti strauji un agrāk neredzētā apjomā pieaug iedzīvotāju skaits. 1960.gadā uz planētas dzīvoja 3 miljardi. 2000.gadā jau dzīvoja 6 miljardi, bet tagad 2013.gadā – vairāk kā 7 miljardi (tātad 12 gados piedzima viens miljards). Pēc 2050.gada uz planētas dzīvos 12 miljardi cilvēku. Planētas iedzīvotāju skaits vairs strauji nepalielināsies un iestāsies stabilitāte, kas cilvēcei bija raksturīga līdz XX gs. vidum.

Demogrāfiskā pāreja turpināsies 90 gadus (1960.-2050.g.). Tātad kolektīvās nākotnes bezdibeņa malā cilvēce atradīsies vēl labu laiku.

Demogrāfiskai pārejai ir vairākas specifiskas iezīmes. Pirmkārt, iedzīvotāju skaits pieaug tikai „krāsainajās” (t.i., neeiropeīdajās) rasēs. Otrkārt, „baltā” rase izmirst, un tās struktūrā arvien vairāk dominē vecākās paaudzes cilvēki – „pensionāri”.

Demogrāfiskā pāreja ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Tamlīdzīga unikāla parādība nevar neatstāt noteiktas sekas, kuras var metaforiski salīdzināt ar bumerangu. Piedzimušo cilvēku milzīgais skaits savā veidā atgriežas pie cilvēkiem tāpat kā bumerangs atgriežas pie metēja.

Mūs ik uz soļa apdraud demogrāfiskais bumerangs. Tā ir mūsu šodienas un arī rītdienas dzīves realitāte. No demogrāfiskā bumeranga apdraudētības mēs nevaram izvairīties. Zināma drošība varbūt radīsies tikai gadsimta beigās, kad pēc demogrāfiskās pārejas iestāsies dzīves relatīva stabilitāte. Būs radusies pilnīgi jauna kultūra, un tā relatīvi stabili nodrošinās jaunās kultūras autoru esamību.

Tagad ne tikai zinātne, bet arī zinātkārā sabiedrības daļa ir lietas kursā par cilvēku garīgās un materiālās dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita. Pie tam nevis no sava ciema, pilsētas un valsts iedzīvotāju skaita, bet gan no visas planētas iedzīvotāju skaita. Planētas iedzīvotāju kontingents funkcionē kā vienota sistēma un atsaucās uz katru sistēmas elementu – katru cilvēku.

Tiesa, zinātne pie šīs atziņas nonāca nesen – XX gadsimta beigās. Planētas demogrāfiskās izmaiņas ievērojami ietekmē mūsu pārticību, dzīves līmeni un paaudžu attiecības. Eiropā nekad nav bijis ekonomiskais pieaugums bez dzimstības pieauguma. Tā tas ir arī citur. Indijā un Ķīnā strauji palielinās iedzīvotāju skaits un arī tā satelīts – ekonomiskā izaugsme.

Iespējams pretējais process. Samazinās dzimstība, samazinās cilvēku pasionaritāte un ekonomiskā izaugsme. Šis process attiecās uz eiropeīdiem.

Demogrāfiskais bumerangs aptver daudzas parādības. Pašlaik mēs varam konstatēt tikai parādību vienu daļu, jo citas parādības atklāsies vēlāk. Teiksim, ap 2050.gadu un pēcāk.

No pašlaik konstatējamajām demogrāfiskā bumeranga parādībām skaidri iezīmējās kolektīvās nākotnes bezdibenis. Respektīvi, cilvēkiem nav zināms, kas viņus gaida turpmākajā dzīvē.

Tas attiecas uz visiem. Attiecas uz tām sabiedrībām, kurās ir augsts dzimstības līmenis. Attiecas arī uz izmirstošajiem „baltajiem”. Saprotams, „baltajiem” ir skaidrs, ka zem šīs Saules viņus nekas labs vairs negaida.

Par laimi ne visi „baltie” ir nolaiduši rokas un pakļāvušies fatālajai apātijai. Zināma „balto” daļa enerģiski pretojās demogrāfiskajam bumerangam un lolo noteiktus nākotnes plānus. Tā ir „balto” daļa, kura vēlas saglabāt cilvēciskās dzīves jēgu (nākotnes ideālus, ticību bērnu un mazbērnu rītdienai) pat demogrāfiski visnelabvēlīgākajos apstākļos.

Tā ir „balto” daļa, kura pretojās vispārējai apātijai, degradācijai un mežonīgajai dzīves baudīšanai saskaņā ar principu „dzīres mēra laikā”. Tā ir „balto” daļa, kura pretojās homoseksuālisma uzbrukumam. Rietumos pašlaik spilgtākais piemērs ir Francija. Austrumeiropā – Krievija.

Taču jāsaka patiesība. Arī minētā „balto” daļa godīgi atzīst, ka „uzvara” nav garantēta. Noteikti ir jārēķinās ar iespēju piedzīvot „zaudējumu”, jo tāda ir situācija.

Katrai tautai ir savs sapnis par nākotni. Katrai tautai tādējādi ir sava ideoloģiskā tematika – tautas apziņas koncentrēšana noteiktu mērķu sasniegšanai. Ļoti svarīgi ir ievērot, lai šis sapnis būtu loģiski pamatots un racionāli saprotams.

Katrai tautai sapnis par nākotni tikai nosacīti (metaforiski) ir virtuāls sapnis. Praktiski tas nekad nav virtuāls sapnis, kādu mēs redzam naktī gultā.

Tauta vienmēr sapņo par reālu un konkrētu mērķi. Tāpēc gudri valdnieki un ideologi ļoti labi zina, ka tautai nedrīkst piedāvāt aloģiskus un nereālus sapņus. Ideoloģiskā efektivitāte piemīt tikai reāli iespējamiem mērķiem. Vairāk vai mazāk tāliem un it kā neiespējamiem mērķiem, taču katrā ziņā reāliem un konkrētiem mērķiem.

Arī mūsu tautai un mūsu valsts nācijai ir savs sapnis par nākotni. Par to nesen atgādināja mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš runāja par vēsturiski labi pazīstamu mērķi. Cita lieta, kāda pašlaik sabiedrībā var būt ticamības pakāpe šim mērķim.

Š.g. 22.jūlijā internetā tika izplatīts materiāls ar virsrakstu „Valsts prezidents: jānodrošina, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts”.

Valsts prezidents Bērziņa kungs iepazīstināja ar savu viedokli par pievienošanos eiro zonai. Viņaprāt, pēc nacionālās valūtas likvidēšanas un eiro ieviešanas galvenais nākotnes mērķis ir "nodrošināt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts. Domāju, ka tas ir galvenais".

Lūdzu, padomāsim, kāda ideoloģiskā efektivitāte šodien var būt aicinājumam „nodrošināt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts”?

Lūdzu, padomāsim, cik lielā mērā mēs esam spējīgi ticēt šim farizejiskajam aicinājumam? Cik lielā mērā mūsu valstiskā suverenitāte ir reāla pēc Gorbačova un amerikāņu ģeopolitiskās vienošanās, pēc iestāšanās ES konfederācijā un NATO, pēc nacionālās valūtas likvidēšanas, pēc savu ekonomisko un finanšu resursu uzdāvināšanas svešzemniekiem?

Lūdzu, padomāsim, cik lielā mērā tamlīdzīgi absurdi, savā būtībā pilnīgi aplami un noteikti arī amorāli aicinājumi spēj mobilizēt mūsu ticību nākotnei vispār? Vai tā nav atklāta ņirgāšanās? Vai tā drīkst runāt valsts visaugstākā amatpersona, kura nekādā gadījumā nedrīkst nezināt un nesaprast savas valsts juridisko stāvokli? Vai tik tiešām mēs esam tik politiski infantili un tik lielā mērā nespējam pārvaldīt savu valsti, ka nevaram atrast vismaz vienu kompetentu (gribas teikt – normālu) cilvēku valsts vadītāja amatam?

Neapšaubāmi, atkal skan retoriskas frāzes. Tā vairs nevar būt viela nopietnām pārdomām. Atbildes uz minētajiem jautājumiem jau sen ir zināmas visiem saprātīgajiem cilvēkiem.

Mēs jau labu laiku stāvam kolektīvās nākotnes (šajā gadījumā – Latvijas Republikas) bezdibeņa malā. Mūsu lokālais aktīvisms ir pilnīgi apsīcis. Ar vieglu sirdi izvēlamies dzimtenes pamešanu.

Mēs esam izdomājuši visdažādākās domas un apsvēruši visdažādākos nākotnes scenārijus. Esam ieklausījušies politiķu piedāvāto maigo konceptu lietderībā. Taču tā vienmēr ir bijusi idejiski tukša pļāpāšana un bez minimālākā praktiskā seguma. Tā drīzāk bija elektorāta konceptuālā saindēšana, kas pēdējā laikā ir atkal sākusies mūsu brīvvalstī ar jaunu un vēl muļķīgāku sparu nekā agrāk.

Diemžēl valstiskās nākotnes mērķu atrofijai ir epidēmijas vēriens. Minētie jautājumi priekš mums jau sen vairs nav nekāds jaunums. Mums pat ir savi Alfrēdi Rozenbergi ar „tautas tribunāla” drastiskajiem „projektiem” etnosa vienu grupu likvidēt, izpildot „ASM”.

Apātija, socioapātija, neticība, vienaldzība, karnevāliski demonstratīvs cinisms, dzīves baudīšanas fetišizēšana, ideālu deficīts. Šie vārdi visbiežāk tiek attiecināti uz mūsdienu sabiedrības mentālo stāvokli. Globālo sociālo procesu analītiķi nekautrējās no emocionālā patosa, brīdinot par graujošajām sekām. Atsacīšanās no domas par nākotni, neticība nākotnei veicina cilvēka sabrukumu. Cilvēks pārvēršas par lopu - postcilvēku.

Globālu un vispār jeb kādu pozitīvu projektu trūkums šodien ir acīmredzams. Nav projektu, kas mums atklātu jaunas pozitīvas perspektīvas.

Jauno laiku modernisma projekts ir sevi izsmēlis. Postmodernisma projekts jau pašā sākumā izrādījās kaitīgs cilvēciskajai esamībai un apgrūtina dzīvi planētas jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Taču vistrakākais – postmodernisma projekts orientē vienīgi uz tagadni, atklāti ņirgājoties par cilvēku nosliecēm balstīties uz kultūras mantojumu un rūpēties par nākotni.

Pie tam situācija ir ironiski smieklīga. Nākas žēloties par vēsturisko projektu trūkumu tajā laikā, kad visapkārt tiek kladzināts par kreativitāti, inovācijām, zināšanu lomu, „kreatīvās šķiras” intelektuālo varenību.

Jau vairākus gadus viena no populārākajām leksiskajām vienībām visdažādākajās pasaules valodās ir vārds „krīze”. Vārdam „krīze” tagad ir ikdienišķs raksturs. Tas ir tāpēc, ka neticām nākotnei. Attieksme pret nākotni ir bezcerīga. Tāpēc krīze, no kuras nav izejas, mums ir dzīves norma. Esam pieraduši pie krīzes. Esam adaptējušies krīzes versmojošajā katlā.

Š.g. 22.jūlijā krīzi atcerējās arī Valsts prezidents Bērziņa kungs. Viņš teica: "Tas ir neatbildētais jautājums par to, kā mēs pārvarējām krīzi, jo problēma jau ir palikusi. Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi. Cik tā īsti maksā, tas nevienam vēl nav īsti skaidrs. Tas ir jautājums par to, kā lēni pieaugušos budžeta ienākumus izmantot tālāk."

Šoreiz iztiksim bez retoriskām frāzēm, jo retoriska vērtība ir prezidenta vārdiem. Piemēram, „Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi”.

Nav šaubu, ka tik tikko citētos vārdus, kā arī Valsts prezidenta dziļdomīgi un ļoti saprotami teikto „Tas ir neatbildētais jautājums par to, kā mēs pārvarējām krīzi” var komentēt vairāk vai mazāk nesaudzīgi, norādot pat uz autora personības kaut kādām dziļām pārmaiņām.

Taču no tā var atsacīties un pieņemt, ka godīgi nopelnītās pensijas mūsu bagātākajiem parasto latviešu pensionāriem „krīze ir aizgājusi”, ja vispār bija kādreiz atnākusi. Iesaku uzticēties zinošam cilvēkam un pieņemt, ka pie mums krīze ir aizgājusi sēņot Amatas krastos.

Ko par krīzi šodien visā pasaulē saka un raksta cita mentālā un intelektuālā līmeņa pārstāvji, lieki ir atgādināt. Gudrākie un drosmīgākie runā par kapitālisma sistēmas krīzi un šīs sociāli ekonomiskās formācijas izbeigšanos.

Kapitālisms vairs nespēj nodrošināt progresu, pie kā visus pieradināja pastāvēšanas pirmajā laikā. Kapitālisms un dzīves progress kļuva sinonīmi pirms vairākiem gadsimtiem. Tagad kapitālisms ir izsmēlis savas iespējas. Tāpat kā savas iespējas kādreiz izsmēla iepriekšējās sociāli ekonomiskās formācijas.

Kapitālisma katastrofa reizē ir arī tā filosofiski konceptuālā karkasa – neoliberālisma un postmodernisma – katastrofa. Globālo monopolistu un finanšu afēristu alkatība un morālā trūdēšana, nevienam nevajadzīgās pārprodukcijas kalni, konkurences, demokrātijas, plurālisma, politkorektuma, tolerances imitācija, iracionālās domāšanas reputācijas pieaugums, vidusšķiras likvidācija, sociālās nevienlīdzības pieaugums, nacionālās suverenitātes sabrukums, - tās ir kapitālisma katastrofas redzamākās izpausmes.

Kapitālismā vairs neeksistē tā galvenā pretruna – pretruna starp darbu un kapitālu. Tāpēc nākas šaubīties, vai mūsdienu kapitālisms vispār ir kapitālisms. Tagad galvenā pretruna ir starp īpašuma ieguvējiem. Proti, leģitīmiem īpašuma ieguvējiem un zagļiem/blēžiem/”prihvatizētājiem”. Domājams, Bērziņa kungs šajā jautājumā var sniegt visiem saprotamu un izsmeļošu atbildi. Viņa perfekti kompetentā atbilde nestimulēs retoriskos jautājumus.

Kapitālisma ēra strauji tuvojās noslēgumam. Vienīgi nav saprotams, kāda būs jaunā formācija. Tie paši gudrākie un drosmīgākie analītiķi izsakās par sociālisma un kapitālisma konverģenci, atsaucoties uz Ķīnas pieredzi.

Taču vispār nākotne ir ļoti neskaidra. Skaidrs ir tikai tas, ka planētas jaunajos demogrāfiskajos apstākļos dzīve būs pilnīgi savādāka nekā pašlaik.

Ļoti daudz būs atkarīgs no „krāsaino” rasu turpmākās „uzvedības”. Jau tagad ir redzams (piemēram, Ēģiptē), ar kādām praktiski nepārvaramām sociālajām problēmām nākas sastapties tām zemēm, kurās demogrāfiskās pārejas laikā ir ļoti augsts dzimstības līmenis. Jauniešiem ir laba izglītība, bet nav nekādas cerības atrast darbu.

Jaunatnes bezdarbs ir viena no kapitālisma katastrofas redzamākajām izpausmēm. Attiecas arī uz „baltajiem”. Piemēram, Spānijā šā gada pirmajā ceturksnī jaunatnes bezdarbs bija vairāk kā 50 procenti.

Vēsturē mēdz būt periodi, kad jādomā plaši. Tāds periods ir tagad. Šodien elitei ir jādomā planetārā mērogā, apcerot visas cilvēces stratēģiskos variantus un respektējot globālās tendences. Nacionālās intereses ir jāprot aizstāvēt relatīvi globālo politisko un ekonomisko cīņu arēnā.

Starp citu, viena no globālajām tendencēm attiecas uz mūsu mūžseno nākotnes sapni – neatkarīgo valsti.

Tas patiesībā jau ir labi zināms krietnu laiku, ka nacionālās valsts institūts atmirst un ideāli saglabāt suverenitāti praktiski nav iespējams nevienai valstij. Mēdz jokot, ka pat pasaules varenākā valsts ASV ir atkarīga no Ķīnas. Ķīnieši ir visdāsnākie amerikāņu lepnās dzīves kreditori. Ja būtu viegli saglabāt suverenitāti, tad Krievijas ērglim pašlaik nebūtu trīs galvas.

Mūsu kolektīvais liktenis ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Šo banālo tēzi savā neaizmirstamajā referātā bija iekļāvusi vēstniece K. Beilija. Viņa to papildināja ar vēl vienu banālu tēzi: ASV mūs nedomā glābt, ja paši nenāksim pie prāta.

Attēls no outsourcemagazine.co.uk

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...