Komercbanku organizācijas vadītājs pats ir nejēga vai vienkārši meklē nejēgas?
L. Lapsa29.10.2010.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms pāris dienām Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons intervijā Baltic Business Service nāca klajā ar aizraujošu sazvērestības teoriju, kas liek uzdot kā reiz virsrakstā minēto jautājumu. Bez variantiem.
„Tverijona teorijas” būtība – Parex bankas lielā problēma pēdējos mēnešos pirms kraha esot bijusi nebūt ne izsniegtie vēlākie sliktie kredīti vai pašas bankas trekni paņemtie sindicētie kredīti, arī nekas cits ne, bet gan noslēpumainie iemesli, kuru dēļ liela daļa no lielajiem klientiem šajos liktenīgajos mēnešos izņēmuši naudu un pametuši banku.
„Nav skaidrs, vai tā bija vienkārši sagadīšanās vai tomēr kaut kas cits, proti, vai ekonomiskā diversija pret Latvijas valsti, vai tas ir kaut kāds specprojekts, vai tā ir atriebība, vai arī konkurenti? Es nezinu. Jo ne jau tauta aizgāja no šīs bankas prom. Nebija jau rindu pie bankas un neviens neņēma latus ārā. Es neticu, ka tā būtu bijusi sagadīšanās,” – izklausās baisi, vai ne?
Tiesa, šie iemesli ir neskaidri ja nu vienīgi pašam Tverijonam (un arī tas, kā redzēsiet, ir diezgan apšaubāmi), - īstenībā tie ir vienkārši, pat primitīvi.
Lieta tā, ka jau 2008. gada vasarā pietiekami daudzi lielās naudas turētāji nevis no „viena tante teica” avotiem, bet nepārprotamiem skaitļiem zināja to, ko plašā publika uzzināja 8. oktobrī no bankas viceprezidenta Mārtiņa Jaunarāja, - ka nākamajā gadā bankai ārvalstu aizdevējiem jāatdod vairāk nekā pusmiljards latu.
Līdz Lehman Brothers bankrotam 15. septembrī pasaule bija pilna ar lētu naudu, pie kuras tā bija pieraduši Parex saimnieki (un ne viņi vien), - sak, aizņemsimies jaunu naudu, atdosim iepriekšējo. Toties pēc bankrota lētā nauda pazuda, un vienlaikus bija skaidrs, ka banka vērtspapīrus, kuros bija saguldījusi milzu līdzekļus, nespēs pārdot pat par ļoti zemu cenu.
Protams, „tauta” šādu situācijas maiņu nepamanīja, - bet pilnīgi citādi situāciju redzēja cilvēki, kam darbs ar lielu naudu ir ikdiena. Kamēr „tauta” ticēja, ka banku vada saprātīgi cilvēki, bet to uzrauga atbilstoši augstajam atalgojumam profesionāli, uzcītīgi, atbildīgi ļaudis, kas ņēmuši vērā visu iepriekšējo banku krahu pieredzi, cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar naudu, šādu ilūziju, protams, nebija.
Un rezultātā rindu pie bankas nebija, toties nedaudzie finansiāli izglītotie, saprātīgie cilvēki izvērtēja situāciju un rīkojās atbilstoši dzelžainai loģikai – jā, izskatās, ka šai bankai būs problēma ar parāda atdošanu, labāk iesim no tās laikus prom. Jo kāpēc gan mums riskēt ar savu naudu? Vai tāpēc, ka mums būtu jātic agrotehniķim finanšu ministra postenī vai centrālās bankas vadītājam, kas nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas brīdī ekskluzīvu dzīvokli nopērk par klasisku „trekno gadu” cenu?...
Un te nu jautājums – kāpēc Tverijons mums mēģina pašlaik mēģina iestāstīt blēņas par nezināmajiem ļaunajiem spēkiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ jau pirms kraha vilkuši savu naudu prom no Pareksa? (Nejauksim šo naudas aizplūšanu ar to, kas sākās jau pēc bankas kraha un kurā viennozīmīgi vainīga Godmaņa, Rimšēviča, Slaktera un Krūmanes nejēdzīgā rīcība.)
Lai cik lielā mērā šī kunga postenis atbilst „kāzu ģenerāļa” statusam, nejēga viņš nav. Un, ja reiz tā, skaidrojums ir tikai viens – kopš bankas kraha ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai solīti pa solītim varētu sākt mēģināt veidot jaunu „patiesību”.
Kādu? Tas taču ir acīmredzami. Pirmo solīti jau ir spērusi mūsu bezgala cienījamā ģenerālprokuratūra, ar savu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu skaidri paziņojot – visi šie valdības, Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas nejēgas un nelgas nav vainojami tajā brēcošajā nolaidībā un neizdarībā, kuras dēļ bankas gaidāmais krahs netika pamanīts un pati banka pārņemta tik idiotiskā, valstij superneizdevīgā veidā.
Tagad nu tiek sperts otrais solītis, pēc būtības – tajā pašā virzienā. Tverijons gluži kā tāds šleserklons mums mēģina iestāstīt – vispār neviens ne pie kā nav vainīgs, vismaz šajā zemē ne. Ne minētie valstiskie nevīžas ar savām milzu algām, ne aizspēlējušies bankas saimnieki, ne viņu uzraugi. Ne rimšēviči un slakteri, ne kargini un krasovicki, - viss bija tik lieliskā kārtībā, bet tad nezināmi mistiskie spēki, kuri pēc definīcijas nav ne atrodami, ne saucami pie atbildības, lika no bankas aizvākt naudu, un viss...
Jautājums tikai - vai tiks atrasts pietiekams pietiekami viegli apmuļķojamo daudzums, kas šīm pasaciņām noticēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
