Komjaunietis Reirs atkal turpina padomju politiku — šoreiz ieriebis radošajai inteliģencei
N. Andersons12.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš politisko karjeru uzsāka vēl astoņdesmito gadu PSRS komjaunatnē, turpina īstenot padomju politiku, kas bija vērsta pret latviešu inteliģenci un citiem radošā darba veicējiem. Klusībā stājušies spēkā grozījumi radošo personu atbalsta programmā, kas uz pusi samazinājusi pieejamo atbalstu radošā darba ienākumu neesamības gadījumā, kā arī padarījusi neiespējamu dokumentu iesniegšanu 2021. gada sociālo maksājumu likumdošanas izpildei.
Kopš 2018. gada ir izveidota radošo personu atbalsta programma, izmaksājot augstvērtīgus darbus radošiem māksliniekiem (neatkarīgi no viņu nodarbošanās veida — mūziķiem, vizuālajiem māksliniekiem, literātiem, kinomāksliniekiem utt.) pabalstu minimālās algas apjomā, ja šie mākslinieki profesionālās darbības specifikas dēļ ilgākus mēnešus nav guvuši ienākumus.
Piemēram, tēlnieks ilgstoši gatavo skulptūru; rakstnieki tikko nodevuši tipogrāfijā jaunās grāmatas, kas vēl nav sākušas nest procentus no pārdotā; mūziķiem nav bijuši koncerti pandēmijas ierobežojumu dēļ utt. — iemesls nav svarīgs, jo programma paredzēja atbalstīt visus profesionālā līmeņa māksliniekus, kas bijuši radoši aktīvi pēdējo triju gadu laikā, bet kam vismaz trīs mēnešus no vietas ienākumi bijuši mazāk par 3/4 no minimālās algas.
Šādu atbalstu varēja saņemt ne ilgāk kā 6 mēnešus no vietas. Jāpiebilst, ka atbalstu izmaksāja tikai tad, ja Valsts ieņēmumu dienests izsniedza atbilstošu izziņu par ienākumu neesamību, nepaļaujoties uz pašu atbalsta saņēmēju vēlmēm.
Taču no jaunākajiem grozījumiem likumā izriet, ka tagad atbalstu varēs saņemt tikai trīs mēnešus, ne vairs sešus, turpretī pieteikties varēs ne divreiz biežāk (kas būtu loģiski, ja uz pusi samazina pieejamo atbalstu), bet gan tāpat kā iepriekš — tikai tad, kad apritējis pilns gads kopš iepriekšējā atbalsta perioda beigām.
Jau aizpagājušogad Jānim Reiram izdevās izlobēt kārtību, kurā — atbilstoši padomju politikai — intelektuālā darba veicējus uzskatīja par “parazītiem”, uzliekot viņiem par pienākumu maksāt obligātās sociālās iemaksas pat tad, ja ienākumi nav bijuši vispār nemaz. Šī “kārtība” attiecas uz pašnodarbinātajiem, pie kam tiem autoratlīdzību saņēmējiem, kas vienlaikus nesastāv paralēli arī tradicionālās algota darba attiecībās, šāds pašnodarbināto statuss tiek uzspiests automātiski.
Vienlaikus pašreizējās kārtības ietvaros ienākumu izmaksātājiem tiek uzspiests pienākums segt honorāra saņēmēja nodokļus līdz pilnas minimālās algas apmēram, ja radošā darba darītājs nav nopelnījis pilnu algu kādā mēnesī. Praksē tas izpaužas, piemēram, šādi: ja rajona avīze nopublicē vietējā literāta jaunāko darbu un samaksā par to 30 eiro honorāru, tad var izveidoties situācija, kurā redakcijai jāpiemaksā darbaspēka nodokļi par šo literātu vēl 170 eiro apmērā — it kā viņš būtu nopelnījis nevis 30, bet gan 500 eiro.
Ieviešot šīs radošo darbību apgrūtinošās normas, pagājušogad tika konstatēts — lielai daļai no radošā darba veicējiem par paveikto maksā Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) un citas līdzīgas struktūras. Līdz ar to par viņu trūkstošo nodokļu piemaksu arī būtu jārūpējas valstij — vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda problēma tika radīta uz līdzenas vietas ar valsts rokām pēc J. Reira priekšlikumiem.
Apzinot situāciju, VKKF gatavojās izpildīt šīs saistības, savelkot statistiku par 2021. gadu un piemaksājot trūkstošās sociālās iemaksas tiem māksliniekiem, kam ir oficiāli iegūts radošās personas statuss (tādu automātiski saņem visu radošo savienību biedri, taču to var piešķirt arī jebkuram māksliniekam ārpus tām, ja vien paši vēlas) un vienlaikus ir pašnodarbinātā statuss.
Lai to izdarītu, tika pieņemti grozījumi Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumā, kura 16. panta (6) daļā tagad noteikts: “VKKF katru gadu līdz 23. jūnijam valsts sociālās apdrošināšanas budžetā veic minimālās obligātās sociālās iemaksas par pašnodarbinātajām radošajām personām, kuru [ienākums] iepriekšējā gadā ir bijis mazāks par 12 […] minimālajām darba algām, pamatojoties uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iesniegto aprēķinu.”
Tātad pēc šo grozījumu spēkā stāšanās VKKF varētu iegūt ziņas no VSAA par radošajām personām ar pašnodarbināto statusiem un aprēķināt, vai kādiem no šiem māksliniekiem nebūtu nepieciešama palīdzība sociālo iemaksu nosegšanā par iepriekšējo gadu, to visu sakārtojot līdz 23. jūnijam.
Turklāt, lai pilnīgi un galīgi novērstu iespēju, ka centīgi VKKF vai VSAA darbinieki, vai paši radošā darba veicēji tomēr šajā vienā dienā paspētu izdarīt visus darbus ar dokumentiem un datubāzēm, lai sakārtotu sociālās iemaksas par aizvadīto gadu, likuma grozījumi speciāli pieņemti ar tādu aprēķinu, lai tie stātos spēkā 23. jūnijā, kas kalendārā ir “sarkanā” diena un kam seko vēl viena brīvdiena (Jāņi), bet tad — nedēļas nogale. Līdz ar to valsts izdarījusi visu, lai it kā pieņemtu “grozījumus atbalsta likumā”, bet faktiski nenosegtu obligātās sociālās iemaksas par 2021. gadu tiem māksliniekiem, kam valsts pati tos uzspiedusi maksāt.
Iepriekš par tēmu:
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
