Komunisms ir jāārstē savās galvās. Citādi perspektīvu mums nav
Guntars Vītols31.07.2025.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Atmaskojošs pamflets par kaitinoši lecīgo Vītolu, kurš visus lamā par komunistiem. Lamāju, fakts. Mans stils ir apzināti uzbraucošs, tas tā tieši ir iecerēts, un sekas būs arī negācija no ne-komunistiem.
Malku cērt, skaidas lido. Tie ne-komunisti necietīs, ja nu vienīgi turēs cemmi uz Vītolu. Ar to rēķinos. Ja kāds te iedomājas, ka tā ir mana izpratne, kā dabūt vairāk balsis, tad nē. Es labi apzinos, ka man to būs mazāk. Nu nav forši, ja reiz grozies politikā, bet man ir iekšējs kurbulis darīt vispirms to, ko uzskatu par būtisku. Es nevaru pārkāpt sev pašam.
Bet te ir nedaudz līdzīgi kā ar krievu valodu. Langa brauc virsū un vaino pietiekoši daudzus latviešus iekrievotībā. Kas (iekrievotība) kā parādība, protams, pastāv. Mēs nevarējām neietekmēties no pusgadsimta okupācijā. Cik tas ir dramatiski vai ne, tur viedokļi diezgan būtiski atšķiras. Bet tas ne mans kara lauciņš, to atlieku malā.
Mans lauciņš ir ekonomika. Un tur uzskatu, ka lielākais posts no mūsu nākotnes perspektīvu viedokļa ir sarkanums. Komunista domāšanas veids, kam nav nekādu saimniecisku perspektīvu. Jau tā sarkano noti mūsu uzskatos (sarkanums no vēstures, jo pamatā bijām pakļauto lomā un nemaz tādu saimniekošanu īsti nemākam) papildināja finālstadija PSRS kolhozā. No tā esam prom, bet domāšana tai paaudzei palikusi un tikai stiprinās, jo sparīgi attīstās jauns kolhozs - Briselē. Un jaunatne, tie progresīvie, tie tiek indonkrinēti marksismā jau tagad, pa tiešo un no rietumpuses.
Un tas nozīmē, ka mums fundamentāli ir ļoti vājas perspektīvas nolikt valsti uz labklājības uzkrāšanas sliedēm. Nav elektorāta, kas to pieprasītu. Kad atkal sabruks, un tas būs drīz, krīzes menedžeri jau būs, nu tur kārtējais optimizators grāmatvedis Dombrovskis, bet attīstības menedžeru, domāju, nebūs, jo tādu ar sarkanu domāšanu neviens nepieprasīs.
Piedāvāt saimnieciskus risinājumus var, ja nav ko darīt (kā man), bet tādus komunistiska sabiedrība jebkurā gadījumā nesapratīs vai sapratīs kā kaut kādu „mežonīgo ļaunumu”.
Ja domā caur komunista prizmu, jebkas, pilnīgi viss no saprātīgā saimnieciskā gala tiks uztverts vai nu ar neizpratni, vai ar atklātu naidu. Mainīt to var tikai, neatlaidīgi izglītojot. Jā, uzmanības pievēršanai arī ar uzstājīgu stilu. Tu esi komunists! Pierādi, ka neesi. Un tad sākas ālēšanās, bet arī … ārstēšana.
Komunisms ir jāārstē savās galvās. Citādi perspektīvu mums nav.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
