Konkordes efekts un "Rail Baltica" projekts: nevajag sūtīt jaunu naudu glābt slikti ieguldīto, - pazaudēsim visu
Aivars Strakšas26.08.2024.
Komentāri (24)
Iesaki rakstu: 
Cilvēki, kuri nodarbojas ar investīcijām, pazīst tādu jēdzienu kā "Sunk-Cost Bias", jeb kādreiz to sauc arī par Konkordes efektu.
Francijas un Apvienotās Karalistes valdības 1960. gados apvienoja spēkus virsskaņas pasažieru lidmašīnas projektam: lidmašīna civiliem lidojumiem, kas spēj pārvarēt skaņas ātrumu.
Konkordes projekts ir slavens ar savām milzīgajām izmaksām, kas katru gadu pieauga no sākotnēji plānotajām 70 miljonu sterliņu mārciņām līdz faktiskajām 2 miljardu mārciņām (virs 11 miljardiem sterliņu mārciņu šodien). Projekts tika īstenots, bet nekad nespēja nodrošināt atbilstošus ienākumus. Pat par spīti augstajai biļešu cenai, kas mēdza pārsniegt 10 tūkstošus tā laika dolāru.
Projektu ietekmēja visdažādākās problēmas gan pirms, gan pēc izlaišanas. Tas varēja lidot virsskaņas ātrumā, bet tikai pāri okeānam. Tam pat bija pārkaršanas problēmas atkarībā no krāsas, proti, zilā no Pepsi veicināja pārkaršanu.
Taču investori turpināja investēt, baidoties zaudēt to, ko viņi jau ir ieguldījuši projektā. Tā viņi tikai palielināja zaudējumus. Tā kā tas bija divu valstu valdību projekts, tad noteikti lomu nospēlēja abu pušu politiķu bailes atzīties, ka projekta pieņēmumi jau sākotnēji ir bijuši kļūdaini. Turklāt par kļūdām pašiem nebija jāmaksā, tās apmaksāja Francijas un Lielbritānijas nodokļu maksātāji. Visai ērti.
Investīcijām veltītās rokasgrāmatās ir norādīts, ka investoriem dažādu iemeslu dēļ var rasties vēlme turpināt darbu, kas izmaksā nesamērīgi dārgi, taču no turpmākām investīcijām ir jāatsakās, tiklīdz saprotat, ka turpināšana izmaksās vairāk laika un naudas nekā alternatīvas.
Investoriem ir jāspēj atpazīt to brīdi, kad ir pienācis laiks izbeigt šādus projektus. Vai nu tāpēc, ka tie nav komerciāli dzīvotspējīgi, vai arī tāpēc, ka neesat īstā persona, lai projekts varētu darboties.
Latvijas gadījumā redzam abus nosacījumus ātrvilciena projekta izbeigšanai.
Pirmkārt, projekta izmaksas nekontrolēti aug, un ekonomiskā lietderība jau ir zudusi kopā ar sākotnējo pieņēmumu par "Rail Baltica" izmaksām.
Otrkārt, līdzšinējā projekta vadība, ko pierāda arī Valsts kontroles paustais, norāda uz to, ka šādu projektu mūsu pašreizējā politiskā elite vadīt nav spējīga.
Visa iepriekš rakstītā īsais kopsavilkums - nevajag sūtīt jaunu naudu glābt slikti ieguldīto. Pazaudēsim visu.
Ātrvilciena "Rail Baltica" projektam ir daudz kopīga ar "Concorde" projektu. Tikai tas ir vēl dārgāks. Visa projekta paredzētās izmaksas šodienas cenās ir divreiz augstākas, un turklāt valstiņas ir visai nabadzīgas.
Ir taču citi risinājumi.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
