“Konservatīvo” un Linkaita paspārnē izveidota shēma, kā aizpludināt “Latvijas Dzelzceļa” un tā klientu naudu Putina un Lukašenko režīmiem
N. Andersons02.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pretēji normatīvajos aktos noteiktajam pierobežas sektoros dzelzceļa kravu pārvadājumus veic nevis “Latvijas Dzelzceļš”, bet gan Baltkrievijas un Krievijas lokomotīves, kuru darbu apmaksā Latvija un no kā valūtas ieņēmumi aiziet kara un represiju finansēšanai. Faktiski “Konservatīvo” un satiksmes ministra Tāļa Linkaita paspārnē izveidota shēma, kā aizpludināt “Latvijas Dzelzceļa” un tā klientu naudu Putina un Lukašenko režīmiem.
Pirms divdesmit gadiem, līdz ar Eiropas Savienības normu ieviešanu daļēji liberalizējot dzelzceļa pārvadājumus, tiesības lietot sliežu ceļus tika nodotas arī privātajiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem – tādiem kā AS “Baltijas Tranzīta Serviss”, “Skinest Rail” un AS “Baltijas Ekspresis”. Vienīgais izņēmums palika sliedes Krievijas un Baltkrievijas pierobežā: atsaucoties uz nacionālās drošības apsvērumiem, posmos Krievijas robeža – Kārsava – Rēzekne I un robeža – Zilupe – Ludza – Rēzekne II, kā arī posmā Baltkrievijas robeža – Indra – Krāslava – Daugavpils monopoltiesības uz kravu pārvadājumiem saglabāja “Latvijas Dzelzceļš” kā valsts uzņēmums (tajā skaitā “LDz” meitasuzņēmumi “Ritošā Sastāva Serviss” un “LDz Cargo”).
Taču faktiski, kā rāda pierobežas iedzīvotāju teiktais un sagādātās fotogrāfijas, īstenībā dzelzceļa kravu pārvadājumus pēdējos gadus veic nevis nacionālās drošības principiem atbilstošais “Latvijas Dzelzceļš”, kam šādas tiesības garantē normatīvie akti, bet gan Putina režīma kontrolētais “RŽD” un Lukašenko režīma kontrolētais Baltkrievijas dzelzceļš. Krievijas un Baltkrievijas valsts uzņēmumiem piederošās attiecīgās lokomotīves, braucot ar šo ārvalstu apkalpēm, nevis atdod ienākošās kravas “Latvijas Dzelzceļam” uz robežas vai tuvākajā stacijā dažus kilometrus tālāk (attiecīgi Zilupē vai Indrā), bet gan ved līdz pat Rēzeknei un Daugavpilij. Tikai tur vagonu sastāvus beidzot pārņem no Krievijas un Baltkrievijas lokomotīvēm. (Attēlos — “RŽD” lokomotīves Rēzeknes II stacijā.)
Tas pats notiek ar vagoniem, kas nogādājami pretējā virzienā: pierobežas posmos sastāvus velk nevis “LDz” un tā meitasuzņēmumi, kā to nosaka normatīvie akti, bet gan Krievijas un Baltkrievijas lokomotīves ar attiecīgajām apkalpēm.
Faktiskais iemesls, kāpēc tiek pārkāpti normatīvi un kāpēc šos pierobežas sliežu ceļu posmus apkalpot nav ļauts Baltijas kravu pārvadātājiem, bet darbu izpilde bez konkursa tiek atdota Latvijai nedraudzīgo kaimiņvalstu varasiestāžu kontrolētajiem uzņēmumiem, ir vēlme finansēt agresorvalstu režīmus.
Krievijas un Baltkrievijas režīmiem nonākot pieaugošā starptautiskā izolācijā attiecīgi pēc Krimas aneksijas 2014. gadā un pēc brutālās iedzīvotāju protestu apspiešanas Minskā kopš 2020. gada, nemaz nerunājot par Krievijas pašreiz veikto un Baltkrievijas atbalstīto pilnmēroga militāro invāziju Ukrainā, abas arvien autoritārākās un agresīvākās valstis jau gadiem izjūt nepieciešamību pēc ārvalstu valūtas ieņēmumiem.
Lai tādus padarītu iespējamus no Latvijas puses, “Konservatīvo” (iepriekšējais nosaukums – JKP) ministra Tāļa Linkaita vadītā Satiksmes ministrija izliekas neredzam, ka tieši tajos vienīgajos dzelzceļa posmos pierobežā, kuros “LDz” ir noteiktas monopoltiesības veikt kravu pārvadājumus nacionālās drošības apsvērumu dēļ, šo darbu veikšana ir atdota tieši tām agresorvalstīm, no kurām šie draudi Latvijas un Eiropas drošībai rodas.
Naudas aprites shēma ir šāda: izmantojot savu garantēto monopolstāvokli šajos dzelzceļa posmos pierobežā, “LDz Cargo” kravu pārvadājumiem tajos ir uzlicis vairākkārt augstāku maksu nekā pārvadājumiem pārējā Latvijas teritorijā, kur ir konkurence ar privātajiem dzelzceļa pārvadātājiem un kur tāpēc ir ievērojami zemākas cenas. Visi dzelzceļa kravu pārvadātāji, kam nepieciešams izmantot šos pierobežas posmus, ir spiesti maksāt paaugstinātus tarifus garantētā “LDz” monopola dēļ.
Taču faktiski „LDz” neizpilda savu normatīvajos aktos noteikto pienākumu veikt pārvadājumus pierobežas posmos, bet gan bez konkursa atdod šo darbu izpildi agresorvalstu uzņēmumiem, kas pakļaujas attiecīgi Putina un Lukašenko režīmiem, lai varētu naudu par šo darbu izpildi novirzīt “RŽD” un Baltkrievijas dzelzceļam. Mērķis – nodrošināt šiem uzņēmumiem (un līdz ar to attiecīgajiem režīmiem) valūtas ieņēmumus ārējā tirgū, lai būtu iespējams finansēt iebrukumu Ukrainā un represijas pret civiliedzīvotājiem pašu valstīs.
Kā ievērojuši kravu pārvadājumu nozarē pierobežā strādājošie Latgales iedzīvotāji, šī shēma pierobežas dzelzceļa iecirkņos kļuvusi par faktisku monopolstāvokli pēc tam, kad satiksmes ministra krēslā nonāca Tālis Linkaits (JKP/“Konservatīvie”).
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
