Kora dziedātāja nestrukturētas pārdomas par plaģiātu, aranžijām, autortiesībām un Paula aizliegumu svinēt viņa vārdā nosauktos dziesmusvētkus
Pietiek lasītājs26.01.2026.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Reiz bija tādi laiki, kad vairākums no mums ticēja pasakai par māksliniekiem un inteliģences pārstāvjiem kā tautas sirdsapziņu. Bet tad tauta pieauga un pārstāja ticēt pasakām, - īpaši tautas neticību pasakām rosināja progresīvās norises Kultūras ministrijā. Kā no bojātas kanalizācijas caurules plūst ārā meli, apmelojumi, savstarpējas intrigas, ziņojumu rakstīšana, naudas izpļekarēšana un pāri visam inteliģences deficīts un partijas piederība kā galvenais patiesības kritērijs, kā jau tas komunistu ideoloģijā pieņemts.
Skatoties uz M.Sirmā organizēto R.Paula pundurdziesmusvētku norisi Kongresu namā ar identisku ideju kā vasaras lielpasākumam, tikai pilnībā iztiekot bez dziedātāju tūkstošiem, kas gavilējot sveiktu tautā tik iemīļoto komponistu, rodas dīvaina sajūta, ka Aizspogulijā atkal notiek kaut kas tāds, ko laikam ar prātu vien nevarēs izprast.
Piedalās par budžeta naudu labi apmaksātais koris Latvija, tieši tāpat no nodokļu maksātāju naudas finansētais bigbends. Ja šo kolektīvu apmaksa būtu jāveic no ietirgotās biļešu naudas, tad koncerts droši vien nenotiktu, jo nevarētu to atļauties. Bet no nodokļu maksātāju līdzekļiem – lūdzu!
Sanāk, ka katra skatītāja ierašanās šajos Sirmā k-ga svētkos tiek dotēta ar vismaz pārdesmit EUR no budžeta. Nav dzirdami nedz Paula, nedz mediju pārmetumi organizatoriem par naudas izšķērdēšanu. Turpretī seriāls “Ķirša Dziesmusvētki” ir manāmi ievilcies garumā un kļūst līdzīgs LSM pasūtījuma seriālam par Helmani un citiem personāžiem, kuri progresīvās vienotības uzdevumā parasti ir jānorok par katru cenu.
Notikumu centrā G.Ķirsis. Tas pats Ķirsis, kas iegājis Latvijas vēsturē ar neatkārtojamu sasniegumu: pagaidām nevienam vēl nav izdevies viena gada laikā pazaudēt divas ietekmīgas kultūrsiles barotavas – VSIA Latvijas koncerti un Dzintaru koncertzāli. Tur viņš ilgus gadus kampa uz nebēdu un rīkojās ar valsts un pašvaldības līdzekļiem kā ar savējiem, vairojot viņa ģimenes locekļu un savu ietekmi un arī mantu.
Līdz šim Ķirsis bija šīs pašas progresīvās ministrijas mīlulis un neaizskaramais ķeizariņš savās abās karaļvalstīs. Un te pēkšņi parādās LSM pasūtījuma galda oficiante no “kultūršoka”, kas sev tipiskajā manierē eskortē Ķirsi prom no Latvijas koncertiem. Tālāk pieslēdzas it kā taču neatkarīgā prese (NRA), kurā katru dienu varam lasīt par Ķirša juniora (bet, protams, aiz viņa muguras stāvošā seniora) organizēto R.Paula dziesmusvētku “blēdībām”. Visu rakstu tēmu var izteikt vienā teikumā – “ak, nabaga apkrāptais Pauls, kā mēs viņam jūtam līdzi un tāpēc atmaskosim neliešus”.
Visa šī ņemšanās manuprāt ir muļķīga un no koristu viedokļa ir jāpārtrauc. Koristi ļoti gaida šādus sadziedāšanās svētkus, un ir lieliski, ka tādi notiks. Visi tie daudzie miljoni, kas tika tērēti Kultūras ministrijas organizētajiem dziesmusvētkiem tieši tik pat nenonāca pie pašiem dalībniekiem, bet gan veikli pazuda visādu darboņu kabatās, - kas vainas, ka tagad tos organizē, iztiekot bez budžeta naudas?
Un, ja arī Rīgas Dome atbalstīs ar kādu projektu, vai būs atlaide no Mežaparka īres – vai tik nesanāks mazāka skāde valstij nekā augstāk minētās Sirmā aktivitātes pilnībā par valsts naudu?
Zīmīgs ir fakts, ka kora Latvija dziedātāji beidzot ir sacēlušies pret Sirmā prokrievisko repertuāra politiku, kas jau sāka apdraudēt un apkaunot arī valsti starptautiskā mērogā, kā arī kopš arodbiedrības nodibināšanas korī atklājuši arī vadības ilgstošās rebes, Sirmā mobingu un citus darba attiecību pārkāpumus.
Taču progresīvā ministre izmisīgi cenšas Sirmo pasargāt un noturēt savā vietā, neskatoties uz neko, cenšas noklusināt skandālu, kas velkas jau mēnešiem ilgi.. Turpretī izskatās, ka Guntars Ķirsis ļoti kādam nu ļoti svarīgam cilvēkam (vai partijai) pēkšņi pārgājis ceļu, ka nu vienā mažorā bazūnē gan LSM propagandisti, gan opozīcijas viedokli pārstāvošais laikraksts. Te nu kaut kas nav kārtībā.
Par Ķiršu ģimenes izdarībām kultūrsiles strēbšanā gan no Latvijas koncertu naudas, gan no citām programmām (papētiet kaut vai, kā Framest grupas dalībnieki slauca VKKF programmu Skolas soma) un vispārējo visatļautību/nepotismu sen nevienam nav nekādu ilūziju. Tirgošanās ar ietekmi Mūzikas balvas sakarā arī ir tēma, kas vēl publiski nav izskanējusi medijos, bet gan jau drīz arī tas tiks pētīts. Arī šo dziesmusvētku sakarā interesanti un jauki sakārtots, ka J.Ķirsis saaranžējis dziesmas, par kurām noteikti būs varena atlīdzība no ietirgotajiem miljoniem.
Slikti vien tas, ka aranžijas veiktas netalantīgi, koristi sūdzas, ka visiem zināmās dziesmas tā samudžinātas, ka nemaz negribas tādas dziedāt. It kā labi tas, ka arī citiem dota iespēja piepelnīties, taču rezultāts tikpat bēdīgs. Gan Jančevskis, gan Maskats (starp citu, Latvijas koncertos bija G.Ķirša labā roka) arī radījuši dziesmu apdares, kuras īsti nav tādas, kādas gaidītas koru sabiedrībā, kas gaida labskanīgas, viegli atmiņā paliekošas balsvedības, kā jau tas pierasts paša Paula dziesmu melodijās.
Tas rada papildu vilšanos koristu vidū, un par šo aspektu nekādi nevar vainot viena vai vairāku konkurentu pretdarbību, mediju angažētību vai pat Kultūršoka vadītājas savdabīgi draisko pagātni.
Bet tomēr arī šie izdevumi izskatās plānoti tikai un vienīgi par ietirgoto biļešu naudu, neapgrūtinot nodokļu maksātājus atšķirībā no Kongresu nama koncertiem, kur nauda dāsni tiek tērēta arī tādām pozīcijām kā ārzemju aranžētājiem.
Ak, nauda, nauda, tā laikam ir galvenā vaininiece pie šī seriāla scenārija rašanās un kā Vāgnera operu vadmotīvs caurvij visas šīs sezonas sērijas. Vai tiešām ļaunie organizatori izmantos Paula vārdu un “kāsīs” miljonus? No viena ietirgota miljona autortiesību procentu izmaksas būs vairāki desmiti tūkstoši. Iespējams, ka biļešu ienākumi būs pat lielāki. Vai tas Paulam šķiet par maz? Kā sadalīs šo naudu? Vai šeit neslēpjas tā zelta atslēdziņa konflikta izpratnei?
Liekas, ka aiz savstarpējiem kašķiem un shēmām ir aizmirsts kora dziedātājs, kas ir gatavs ziedot savu laiku un arī naudu tam dziedāšanas koppriekam, ar ko mūsu tauta patiesi ir lepojusies jau gandrīz divus gadsimtus un kas uzturējis tautas garu dzīvu cauri visām okupācijām un krīzēm.
Man liekas, ka šajā stāstā visas puses ir vienlīdz sašmucējušās un laiks ir pārtraukt straumēm liet ūdeni uz progresīvo komunistu dzirnavām. Dziesmu svētki ārpus progresīvo ministres kontroles? Nekādā gadījumā, jo nekontrolēta tautas pulcēšanās kopā rada stresu un paniku šajā no savas nacionālās piederības atteikušos mankurtu sabiedrībā.
https://www.youtube.com/watch?v=Lc9iuE3cgNc
https://www.youtube.com/watch?v=ZkSws7Zs40Q&list=RDZkSws7Zs40Q&start_radio=1
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
